Redakcijā esam saņēmuši kārtējo pieredzes stāstu par piedzīvoto slimnīcā, ko lasītāja mums uzticēja dakterstāstu sērijai. Šoreiz stāsts ir par otolaringologa attieksmi pret sirmgalvi vienā no vadošajām mūsu slimnīcām – Rīgas 1.slimnīcā.
Vispirms stāsta daļa no pacienta skatupunkta.
Pacients iebilst par attieksmi
Mums atrakstīja Natālija, taču stāsts ir par viņas 81 gadu veco mammu. Interesanti, ka mamma 25 savas dzīves gadus pati veltījusi medicīnai, strādājot Biķernieku slimnīcā, taču sarežģītākā dzīves brīdī nācies sastapties ar nepieņemamu kolēģu attieksmi.
Turpinājumā Natālijas stāsts par attieksmi pret viņas mammu Rīgas 1.slimnīcā. (Ētisku apsvērumu dēļ konkrētās ārstes vārdu rakstā neminēsim, taču redakcijai tas ir zināms.)
“Pagājušā gada 7.novembrī viņai parādījās reiboņi, troksnis ausīs, galvassāpes. Nākamajā dienā, kas bija piektdiena, sazvanījāmies ar ģimenes ārsti, kura uzrakstīja nosūtījumu pie otolaringologa, kā arī, cenšoties operatīvāk palīdzēt, paralēli jau sazinājās ar 1.slimnīcas reģistratūru.
Tur tika laipni paskaidrots, ka konkrētajā dienā otolaringologa pieņemšanas laiks ir līdz plkst.16.00, pieraksts ir pilns, taču var mēģināt ierasties un gan jau ārste pieņems.
Daudz nedomājām, kopā ar mammu devos uz slimnīcu, jo mamma jutās slikti. Ieradāmies tur ap plkst.14.00. Dzirdējām, ka kabinetā jau ir kāds pacients, tāpēc apsēdāmies gaitenī gaidīt. Citu cilvēku rindā pie ārstes nebija.
Kad no kabineta iznāca pacients, devāmies pie ārstes ar lūgumu pieņemt mammu, pastāstīju par ģimenes ārsta lūgumu, lūdzām pieņemt mammu un apskatīt.
Saņēmām stupu atbildi: “Pieņemšana ir tikai pēc pieraksta!” Centos teikt, ka reģistratūrā mums ieteica mēģināt šādi nākt, jo situācija ir akūta. Pēc neilga brīža kabinetā ienāca nākamais pacients, kurš bija ieradies pēc pieraksta, tāpēc mēs ar mammu atgriezāmies gaidīt koridorā.
Centāmies pacietīgi sēdēt. Dažubrīd pacientu nebija, tikai mēs. Vēlreiz saņēmu drosmi devos pie ārstes un centos skaidrot situāciju, lūdzu palīdzēt, varbūt tomēr mammu iespējams apskatīt?
Ārste par to sadusmojās nu jau pavisam ļoti un izsauca policiju. Tas bija šoks gan man, gan mammai, kura pati ir strādājusi medicīnā, cenšoties palīdzēt cilvēkiem. Tā uzvedās ārste, kura ir nodevusi Hipokrāta zvērestu? Man nav vārdu…”
Policija pēc 15 minūtēm esot ieradusies un rosinājuši izsaukt “ātro palīdzību”. Paciente un viņas meita pavadīta līdz slimnīcas izejai.
Slimnīcas rīcībai ir pamatojums
Šajā stāstā ir vairāk nekā skaidrs, ka katrs stāsts ir tikai puse no notikuma, tāpēc sazinājos arī ar 1.slimnīcu, lai noskaidrotu redzējumu par šo situāciju no slimnīcas skatupunkta.
Rīgas 1.slimnīca apstiprina, ka ir oficiāli saņēmusi un izskatījusi pacientes meitas iesniegto sūdzību par notikušo situāciju. Sūdzība ir rūpīgi izvērtēta, pārbaudot iesaistīto darbinieku sniegtos paskaidrojumus, analizējot zvanu ierakstus un izvērtējot pieejamos videoierakstu materiālus. Būtiski uzsvērt slimnīcas pārstāvju norādīto, ka slimnīca nenodrošina pierakstu pie otolaringologa akūtos gadījumos un zvanu centrs nesniedz informāciju par iespēju saņemt šādu pakalpojumu bez iepriekšēja pieraksta. Pārbaudot zvanu ierakstus, tika konstatēts, ka šāda saruna nav notikusi.
Turpinājumā Rīgas 1.slimnīcas komentārs!
“Ārsts pacientu pavadošajai personai izskaidroja, ka Rīgas 1.slimnīca neatliekamu medicīnisko palīdzību nesniedz un to ir iespējams saņemt tuvākajās uzņemšanas nodaļās, kur tiek nodrošināta steidzama medicīniskā palīdzība.
Diemžēl jānorāda, ka sūdzības iesniedzēja izrādīja skaļu un agresīvu uzvedību, kas radīja konfliktu ne tikai ar ārstniecības personālu, bet arī ar citiem pacientiem, kuri gaidīja uz plānveida vizīti. Tas radīja traucējumus ārstniecības procesa norisei.”
Uz jautājumu par to, kāpēc nolemts iesaistīt policiju, slimnīcā norāda, ka policija netika izsaukta. Tika pieaicināta slimnīcas apsardze, kas izvērtē situāciju un nepieciešamības gadījumā lemj par policijas iesaisti.
Vienlaikus vēlējos arī noskaidrot, kāda kārtība ir 1.slimnīcā situācijās, kad nepieciešama akūta palīdzība. “Rīgas 1.slimnīca nodrošina plānveida ambulatoros un stacionāros pakalpojumus, bet nav neatliekamās medicīniskās palīdzības iestāde. Akūtos gadījumos pacientiem ir jāvēršas tuvākajā neatliekamās medicīniskās palīdzības punktā vai diennakts stacionāra uzņemšanas nodaļā.”
Tāpat uzzinām, ka slimnīcas pusē šis stāsts nav izvērties vienkārši: “Diemžēl pēc šīs situācijas slimnīca ir saņēmusi vairākkārtīgus draudus gan ārstniecības personālam, gan administrācijai, kas ir nepieņemami. Rīgas 1.slimnīca stingri nosoda jebkāda veida draudus vai agresīvu uzvedību pret darbiniekiem, un nepieciešamības gadījumā izmantos likumā noteiktos līdzekļus darbinieku aizsardzībai.”
Secinājumi?
Iepazīstoties ar situācijas aprakstu no abām pusēm, ir skaidrs, ka attieksme veido attieksmi. Tā tas ir ne tikai medicīnas jomā. Ļoti bieži tas, ar kādu attieksmi kaut kur dodamies paši, nosaka arī to, ko saņemam pretī.
Vienlaikus cilvēcīgi jau var saprast arī pacienti un viņas meitu – brīžos, kad pašiem vai tuvajiem kaut kas sāp, gribas, lai visa pasaule sadodas rokās un sniedz atbalstu. Ja tā nenotiek, varam kļūt nervozi.
Kādi varēja būt risinājumi? Reizēs, kad pacientam ir akūtas sāpes, ieteiktu iepriekš piezvanīt uz slimnīcām un precīzi noskaidrot iespējas. Ja nav iespējams pacientu pieņemt, varbūt efektīvāks risinājums ir NMPD mediķu izsaukšana?
Ja arī jums gadījies piedzīvot ko nepieņemamu, neizprotamu un neloģisku, droši rakstiet man uz e-pastu [email protected]! Ja būs nepieciešams, lūgšu padomu ekspertiem, lai situāciju novērtētu.