“Ārste padeva labrītu un atkal sāka kliegt” – ģimenes ārsta palīdzes stāsts par emocionālo vardarbību, ar ko saskārusies darbā 248
Mūsu rīcībā nonācis kārtējais stāsts, kas demonstrē mediķu attieksmes milzīgo nozīmi ne tikai komunikācijā ar pacientiem, bet arī kolēģiem. Ar LA.LV sazinājās kāds ģimenes ārstes palīdze, kura, kā apgalvo pati, darbā izjūt psiholoģisku vardarbību no sava darba devēja.
To varot apliecināt daudzi notikumi, taču Anna bija gatava atklāt divas epizodes. Mērķis šim stāstam (tieši tāpat kā iepriekš šajā rakstu sērijā esošajiem) ir likt aizdomāties par attieksmi vienam pret otru.
Vispirms Annas pirmais stāsts!
“Ir janvāris, trešdienas pēcpusdiena, un pacientu pieņemšana. Darba vietā ienāk ģimenes ārste ar savilktu seju un sāk kliegt – kāpēc ārā ir tumsa, kāpēc ārā ir auksts un es vēl tik grūtā laikā sūtu pie viņas pacientus.
Es speciāli zvanot pacientiem, satiekot viņus veikalā, uz ielas, autobusā un apzināti aicinot nākt pie ģimenes ārsta uz vizīti. Uz šiem nepatiesiem apvainojumiem neteicu neviena vārda, lai būtu miers un nerastos vēl lielāks konflikts. Biju domājusi un cerējusi, ka cienījamā ģimenes ārste pa nakti būs apdomājusies un par saviem vārdiem, apvainojumiem nākamajā dienā atvainosies.
Pienāca otrās dienas rīts, atnāca ārste, padeva labrīt un atkal sāka kliegt tā, ka visi logi trīcēja. Atkal tie paši vakardienas pārmetumi, ka es speciāli aicinot un sūtot pie viņas pacientus. Tad gan es arī vairāk neizturēju un sāku skaļā balsī kliegt pretī, ka tā gan es nedaru, kā divas dienas tieku nepatiesi apvainota.
Tiklīdz atļāvos runāt pretī, tā kliegšana no ārstes puses tikai pastiprinājās. Stresa apstākļos centos turpināt pildīt savus darba pienākumus. Apmēram pēc 2 h vienā acī jutu, ka ir izveidojušās tādas kā divas kustīgas, melnas čūskas, kas redzi gan neietekmēja. Nekavējoties pieteicos par saviem privātajiem naudas līdzekļiem pie acu ārsta.
Jāpiemin, ka, lai arī par maksu, reāli pie acu ārsta nokļuvu tikai pēc 3-4 dienām. Acu ārsts visu rūpīgi pārbaudīja, izmeklēja, izrakstīja nepieciešamos medikamentus. Apmēram 3-4 nedēļu laikā acs bija kārtībā. Par ceļa izdevumiem, samaksu par ārsta vizīti, medikamentiem izdevu ap 100 eiro. Visticamāk, tas bija noticis no stresa.”
Un te arī otrs Annas stāsts!
“Šajā gadījumā atbildība jāuzņemas arī pašam pacientam. Saprotu, ka pats pacients sākotnēji nebija savlaicīgi vērsies pie ārsta un paralēli slimībai lietojis arī alkoholu. Kad mani izsauca pacienta māte pie šī vīrieša uz māju (māte kopā ar dēlu nedzīvoja), tad konstatēju, ka vīrietim ir liels veidojums pie auss, sejas labajā pusē. Visticamāk, ka tas bija ļaundabīgs audzējs.
Tā saucamā “zaļā koridora” tajā laikā vēl nebija. Sarunājām sadarbībā ar Sociālo dienestu transportu un pacientu nogādājām Rīgā, Onkoloģijas centrā. Ārsts Rīgā pacientu apskatījis, noņemtas nepieciešamās analīzes, palaists atpakaļ mājās.
Pacienta veselības stāvoklis neuzlabojās. Otro reizi sarunājām transportu, aizvedām uz stacionāru, bet nepieņēma, atvedām atkal atpakaļ mājās. Uzrunāju ģimenes ārsti, ka šāds, smags pacients ir jābrauc apskatīt mājas vizītē. Brīdināju arī dakteri, ka mājas iebraucamais ceļš nav iztīrīts un apmēram 400-500 m var nākties doties ar kājām.
Piebraucām pie ceļa, daktere paskatījās un pateica, ka ar kājām iekšā nekur negrasoties iet un aizbraucām prom. Atkārtoti piederīgie mani kā ģimenes ārsta palīdzi aicināja pie pacienta. Aizbraucu, pacients gulēja istabā uz grīdas, jā, bija dzēris. Nekavējoties izsaucu NMPD, pacientu aizveda uz slimnīcu. Otrā rītā zvans, ka pacients slimnīcā ir miris.”
Anna savus secinājumus no ilggadējā pieredzētā ir izdarījusi: “Var medicīnas nozarei dot miljonus, bet, ja Latvijā strādā tādi ārsti, kā mana darba devēja, kuriem medicīna nav sirds lieta, kuri izvēlējušies nepareizu profesiju, kuri konfliktē un nav ar sirds siltumu pret pacientiem un saviem darba kolēģiem, mēs – Latvijas medicīna un tās sistēma – grimsim aizvien dziļākā purvā.”
Anna arī atklāj, ka regulāras psiholoģiskās un emocionālās vardarbības dēļ nesen aizgājusi no darba un uzrakstījusi atlūgumu. Bez viena gada, darbā būtu pavadīti 60 gadi.
