Kā zibens novedēji 1
“Bērni ir ļoti saprotoši, taču nereti tieši vecāki ir tie, kas rada nevēlamu stresu,” teic BKUS bērnu ķirurģe Inguna Stirboviča. Tam piekrīt arī pediatre Iveta Čaplinska – dažādas domstarpības ar pacientu vecākiem ir regulāri: “Gadās, ka vecāki jau ierodas negatīvi noskaņoti. Saprotams, ar viņu bērniem kaut kas ir atgadījies, ne tik akūtos gadījumos nākas ilgāk pagaidīt. Daudzi ir pārliecināti, ka viņu bērniem jāveic konkrētas manipulācijas vai izmeklējumi, kaut mēs norādām, ka tas konkrētajā situācijā nav nepieciešams.” Nereti vecāki mēdz arī pieprasīt tūlītēju diagnozi. Neatliekamās palīdzības nodaļas personāls darbojas teju kā zibens novedēji, negatīvās emocijas laižot caur sevi, lai uzturētu normālu atmosfēru slimnīcā. “Mums jāizjūt katra pacienta vecāki un būtībā ar katru psiholoģiski jādarbojas. Nodaļa ir pilna, ierodas vecāks un pieprasa tūlītēju apskati, jo viņa bērnam, piemēram, sāp auss. Viņu neinteresē, ka rindā ir vairāki krietni akūtāki pacienti un ka šobrīd var palīdzēt, iedodot bērnam pretsāpju zāles. Tāpat nākas uzklausīt iebildumus, ka bērnam nodaļā līdzi var doties tikai viens no abiem vecākiem. Ir milzīga pacientu plūsma, bērni raud, mediķi intensīvi strādā. Ja vēl katram bērnam līdzi būs divi vecāki, nodaļā veidosies milzīga burzma, kurā pastrādāt ir ārkārtīgi grūti,” skaidro pediatre.
“70% pacientu te nav jābūt”
Slimnīcas mediķiem nākas uzklausīt arī vecāku pārmetumus par neveiksmīgu sadarbību ar savu ģimenes ārstu, iepriekšējo ārstēšanos, rindām poliklīnikās utt. Ārsti atzīst, ka problēmas primārajā veselības aprūpē ir, un tās nopietni atsaucas BKUS ikdienā. “Gandrīz 70% pacientu, kas pie mums vēršas, būtībā ir nepieciešama ambulatora, nevis neatliekama palīdzība,” uzsver I. Čaplinska. Gan garās rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem, gan neuzticība ģimenes ārstam, gan arī pašu vecāku nevēlēšanās konsultēties pie ģimenes ārsta, mudinot vecākus labāk izsaukt neatliekamo palīdzību vai vest bērnus šurp pašiem. “Arī mums ļoti nepatīk, ka pacientiem nākas ilgi gaidīt, taču situācija ir tāda, kāda ir. Neskatoties uz to visu, gribētos, lai vecāki tomēr neaizmirst par emocionālo inteliģenci – nelietotu bērnu klātbūtnē rupjus vārdus, nedraudētu ārstiem un neuzvestos neadekvāti, kas reizēm ir novērojams mūsu nodaļā,” skaidro I. Stirboviča.
BKUS mediķi aicina vecākus būt līdzcietīgākiem pret tiem pacientiem, kuriem ir akūtāka nepieciešamība tikt pie ārsta, un saprotošākiem pret mediķiem, kas viņus šī iemesla dēļ uzņem ātrāk. “Ja reiz sanācis nonākt slimnīcā, vecākiem ar saviem bērniem jārunā, jāizstāsta, kas te notiks – ka viņu apskatīs, palīdzēs, nevis cenšoties nomierināt, viņam paziņot, ka neko nedarīs. Vienlaikus nevajag bērnu sabaidīt, sakot, ka notikusi liela nelaime vai tūlīt kaut kas tiks griezts, šūts vai operēts, kaut patiesībā situācija varbūt nemaz nav tik nopietna,” pamāca bērnu ķirurģe.
Trūkst dabisko instinktu
Ārsts šodien vairs nav autoritāte un viņa viedoklis netiek respektēts, ar nožēlu secina I. Stirboviča. “Cilvēki virspusēji salasās dažādu informāciju internetā, uz kā pamata šeit paši uzstāda bērnam diagnozi, norāda ārstam, kādi izmeklējumi jāveic utt. Vienlaikus jūtam, ka sevišķi pilsētas iedzīvotājiem trūkst jebkādu dabisko instinktu pašiem sniegt bērnam kādu palīdzību. Kādreiz gandrīz katra mamma zināja, kad jāuzliek komprese, kad var palīdzēt vanniņa utt.” Ārste gan nekritizē visus vecākus. Daudzi esot ļoti saprotoši, iejūtīgi un palīdz strādāt ar bērniem. Stirboviča savos trīsdesmit piecos darba gados nonākusi pie atziņas, ka bērni ir enerģētiski saistīti ar saviem vecākiem – jo nemierīgāki un iekšēji nesakārtotāki ir pieaugušie, jo vairāk slimo viņu bērni.
“Daļa vecāku reizēm jūtas bezpalīdzīgi un ar bērnu, kam nedaudz paaugstināta temperatūra, skrien uz slimnīcu, aizmirstot par ģimenes ārstu un to, ka paši arī kaut ko var palīdzēt. Tāpēc bieži no vecākiem dzirdam jautājumu – “Jūs par to atbildēsiet?” vai “Kurš par to atbildēs?” skaidro I. Čaplinska. Ārsti uzsver, ka atbildīgi par savu bērnu drošību ir vecāki un no daudziem negadījumiem varētu izvairīties, ja paši būtu vērīgāki. “Ir vērts notupties bērna acu augstumā un paskatīties, kā pasaule izskatās no šī skatpunkta, lai saprastu, kas viņu apdraud, ko viņš var aizsniegt, kur aizķerties, arī pārbaudīt, cik dziļa ūdenstilpe, kurā bērns grasās peldēties.” To, cik nevērīgi reizēm ir vecāki, mediķi varot novērot pat šeit, slimnīcā. Kamēr pieaugušie aizrāvušies ar telefonsarunām vai lūkošanos viedtālruņos, tikmēr viņu bērni pamanās iespiest rokas automātiskajās durvīs vai nokrist, šūpojoties krēslos.
