Ārsta palīgs NMPD Gunda Drulle: Ikdiena ar diabētu nav viegla, bet tas nav šķērslis pilnvērtīgai dzīvei 8
Autors: Gunda Drulle, neatliekamās medicīnas ārsta palīgs NMPD un BKUS
1. tipa diabētu man diagnosticēja jau bērnībā – 8 gadu vecumā, – kad parādījās izteikti slimības simptomi. Sākumā man nebija zināšanu par diabētu, jo tuvāko draugu vai paziņu lokā neviens ar to nebija saskāries. Arī ģimenes ārsts sākotnēji uzskatīja, ka divas nedēļas slimoju ar vīrusinfekciju, kas izpaudās kā izteikts nespēks, slikta dūša, vemšana un pastiprinātas slāpes.
Sabiedrības zināšanas par diabētu aizvien niecīgas
Diemžēl sabiedrības zināšanas par diabēta veidiem un slimības simptomiem kopumā vēl aizvien ir ļoti niecīgas, kā rezultātā nākas saskarties ar dažādiem stereotipiem un aizspriedumiem. Piemēram, vairums cilvēku uzskata, ka es nedrīkstu ēst saldumus vai nodarboties ar sportu un 1. tipa cukura diabēts man diagnosticēts tāpēc, ka bērnībā uzturā lietoju pārmērīgi daudz cukura. Es vēlētos, lai sabiedrība būtu izglītotāka par zema cukura līmeņa bīstamību cilvēkiem ar 1. tipa diabētu un saprastu, ka pirmā palīdzība ir saldumi, nevis insulīns. Taču vienlaikus es negribētu, ka apkārtējie ikdienā akcentē manu diagnozi, piemēram, sekojot līdzi tam, ko es drīkstu vai nedrīkstu ēst vai darīt.
Tehnoloģijas palīdz nedomāt par diagnozi
Jau vairāk nekā pusgadu lietoju nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības sistēmu – nelielu ierīci, kas nosaka glikozes līmeni bez dūriena pirkstā un nosūta datus uz manu viedtālruni. Šī sistēma arī brīdina par pārāk augstu vai zemu glikozes līmeni. Iepriekš, lai noteiktu glikozes līmeni asinīs, bija jāveic dūriens pirkstā vairākas reizes dienā katru dienu. Tas nozīmē – lai saņemtu rādījumus, kādus piedāvā šis sensors, būtu jādur pirkstā 12 reižu stundā, jo sensors nodod nepieciešamos datus ik pēc piecām minūtēm. Manuprāt, šādas tehnoloģijas būtiski atvieglo ikdienas dzīvi un padara diabēta kontroli daudz vienkāršāku.
Uzskatu, ka papildus jau šobrīd sniegtajam valsts atbalstam būtu nepieciešams kompensēt glikozes monitorēšanas sistēmas un insulīna pumpjus ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem ar 1. tipa cukura diabētu. Valsts tikai iegūtu, nodrošinot aprūpei nepieciešamās tehnoloģijas, jo tās palīdz tikt galā ar hipoglikēmiju, pirms tā vēl ir sākusies, mazināt vai pat novērst hospitalizāciju skaitu, kā arī veicināt produktivitāti darbā un attiecīgi sniegt lielāku pienesumu valsts ekonomikai.
Vairs neatceros dzīvi bez diabēta
Ar 1. tipa diabētu sadzīvoju jau 17 gadus un vairs neatceros, kāda bija mana dzīve bez tā. Ilgu laiku kautrējos no savas diagnozes, tostarp insulīna injicēšanas un glikozes noteikšanas publiskās vietās. Kad diabēts kļuva par daļu no manas dzīves, es sāku rūpīgāk sekot līdzi ēdienreizēm, lai pareizi aprēķinātu insulīna devas. Ikdiena ar diabētu nebūt nav viegla, taču tas nekad nav bijis šķērslis, lai no kaut kā dzīvē atteiktos. Iespējams, man ir vairāk grūtību, bet es varu sasniegt un darīt visu to pašu, ko cilvēki bez diabēta.
