“Arsenālā” tēlnieka Bruno Strautiņa personālizstāde “Laika pasāžas” 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā līdz 9. decembrim būs skatāma tēlnieka Bruno Strautiņa personālizstāde “Laika pasāžas”
Bruno Strautiņš pārstāv mākslinieku paaudzi, kas pagājušā gadsimta 70. gados sāka apvērsumu Latvijas un Baltijas tēlniecībā, gan paplašinot tēmu loku un izceļot formas un materiālu estētisko vērtību, uzturot spēkā latviešu mākslai un kultūrvidei raksturīgās tradīcijas, gan eksperimentējot un dažādojot materiālu apstrādes tehnoloģijas. Jāteic, ka tendence jaunu materiālu un to salikumu meklējumos joprojām turpinās. Nu jau pagājībā palikuši principi par akmeni, bronzu, koku un kaparu kā vienīgajiem īstenajiem tēlniecības materiāliem. Līdzās tradicionālos materiālos izpildītiem darbiem arvien patstāvīgāku vietu sāk ieņemt alumīnijā, čugunā, tēraudā izpildīti sniegumi, dažkārt tēlniecības materiālu klāstā parādoties arī tādam materiālam kā stiklam.
Jau sākotnēji mākslinieka darbos iezīmējās brīvi orientēta māksliniecisko iespēju izpratne, kas izpaudās metaforisku motīvu un konceptuālos tēmu risinājumos. Pētot un eksperimentējot, savās izpausmēs B. Strautiņš nonāca pie minimālistiskiem risinājumiem, gūstot īpašus panākumus medaļu mākslā un veiksmīgi darbojoties mazo formu tēlniecībā. Mazo formu tēlniecība un medaļas savos ziedu laikos bija neatņemama sastāvdaļa gandrīz jebkurai nozīmīgai izstādei. Medaļas atspoguļoja dažādas aktualitātes un aizraušanās, tās pašas par sevi pildīja līdzīgu funkciju, kā aktualitāte, no kuras mūsdienās vairs palikusi vāra atblāzma. Medaļas bija kā laika spogulis, iemūžinot notikumus un to gadadienas, kā arī slavenus un nozīmīgus cilvēkus.
Mazās formas savukārt deva tēlniekam iespēju pievērsties vairāk eksperimentiem un paust savus mākslinieciskos uzskatus. Tās neuzlika tik lielu spiedienu un atbildību kā lielie, monumentālie pieminekļi un skulptūras. Mazo formu tēlniecība un medaļas atļāva māksliniekam paust lielāku intimitāti ar savu darbu.
Māksliniekam mazo formu tēlniecības fenomens joprojām ir aktuāls, tas ir veids, kurā viņš bieži vien rod visplašāko, precīzāko un koncentrētāko domu izpausmi, spējot īstenot gandrīz jebkuru ieceri telpiski izvērstā situācijā. Nelielais formāts pieļauj tiešu un intīmu darba un skatītāja saikni. Reti darbos sastopams tiešs realitātes tēlojums. Mākslas valodā tiek runāts par aktuālām un mūsdienu indivīdam nozīmīgām tēmām. Mākslinieks meklē daudzslāņainu darbu saturu, kas pieprasa nevis garāmejošu skatījumu, bet iedziļināšanos un mērķtiecīgu katras kompozīcijas izpratni. Skulptūras nestāsta, tās ierosina domu, attīsta to vidē, tādējādi sniedzot skatītājam nopietnu materiālu garīgai līdzdalībai.
Par darbiem savai personālizstādei “Laika pasāžas” autors saka: “Kompozīcijās mani interesē dimensionālie aspekti, bez obligātas vizuālās formas pakļaušanas šim nosacījumam. Jeb runa ir par otru “ES” (vai otru “CITS, vai “TU”), gan ļoti plašā spektrālajā diapazonā. Kompozīcijās izvairos no uzbāzīgās didaktiskās slodzes. Formu vispārinājums rosina semantisku dialogu. Pašlaik man tas ir saistoši, un es neuzdodu sev jautājumu: KĀPĒC?”
Izstādē eksponēti pēdējo divu gadu laikā radītie tēlniecības darbi un zīmējumi – kā telpiski pieraksti plaknē.
