Ars longa, vita brevis*. Normunds Akots vērtē izrādi “Ģērbējs” 0
Pasaules dramaturģijā ir ne mazums lugu, kurās autori, radošu impulsu vai personīgas pieredzes vadīti, pievēršas teātra iekšējās dzīves atspoguļojumam un mēģina dažādos rakursos palūkoties uz to cilvēku rīcību, kuri cauri gadsimtiem ir nodrošinājuši šī kultūras fenomena eksistenci.
Kāpēc un kādi izvēles motīvi no antīkās Grieķijas laikiem ir likuši cilvēkam iesaistīties šajā ne vienmēr panākumiem vainagotajā procesā un ziedot savu dzīvi uz Melpomenes altāra arī tad, ja labi zini, ka nekad neiekļūsi dievietes izredzēto pulkā un mūžam paliksi vien mazpazīstams viņas svītas pārstāvis?
Lugā “Ģērbējs” britu dramaturgs Ronalds Hārvuds cenšas to izdibināt, ielūkojoties teātra aizkulisēs, un savu jautājumu izvērš Mākslai veltītā uguņošanā, kas uz skatuves sašķīst iespējamu atbilžu tūkstošos, dodot aktieriem izdevību atrast starp tām savējās un pārliecināt skatītāju, ka tieši tās ir īstās un vienīgās.
Kā atzīstas režisors Dmitrijs Petrenko, ierosmi lugas iestudējumam Liepājas teātrī viņš guvis no Artura Maskata, kurš 1985. gadā rakstīja mūziku Artūra Dimitera veidotajai “Ģērbējai” Dailes versijā, un, sajutis tās dzīvo saikni ar šodienas teātra cilvēku likteņiem, režisors izlēmis savā izrādē meklējamo atbilžu loku savilkt ap “kalpošanas būtību”.
Mūsdienu “drudžaino veiksmes stāstu” kontekstā kalpošanu varētu definēt kā mazpopulāru cilvēka darbības aspektu, kura īstā jēga arvien straujāk izplēn patērētāju sabiedrības apziņā, jo lāgā neierakstās “brīvā tirgus” uzspiestajā dzīves modelī.
Tas gan vienlaikus nozīmē arī ignorēt faktu, ka cilvēka dvēseles un gara dzīve ir daudz sarežģītāka, un, reducējot to vienīgi uz pragmatisku rīcību, iekšējā pasaule palēnām tiek pārvērsta tuksnesī. Teātris joprojām ir viena no oāzēm, kas to nedaudz aizkavē, un katrs stādiņš, ko režisors tajā cenšas aprūpēt ar savu domu, ir uzmanības vērts.
Sižetiski izrāde ir stāsts par vienu no pēdējiem ceļojošo trupu patriarhiem, kam teātris un dzīve bija ekvivalenti jēdzieni.
Anglijā tādas trupas pastāvēja līdz XX gs. 50. gadiem. Lugas darbība norisinās kara laikā, kad tiek bombardēta Londona, atgādinot, ka pat šādos brīžos māksla ir svarīga.
Publikai to visu pārstāsta pirmā aktiera ģērbējs, atdzīvinot uz skatuves kunga mūža pēdējās dienas traģiskos notikumus no sava skatpunkta, kurā plūstoši sakļaujas viņa emocionālās reakcijas ar darbību teātra aizkulisēs. Tieši šie emocionālie, reizēm pretrunās slīgstošie un bezgalīgu cilvēcisko pieķeršanos apliecinošie skaidrojumi ir tie, kas ģērbēju padara par izrādes protagonistu un kalpošanas tēmu ar pārējo lugas personāžu līdzdalību izvērš neskaitāmu variāciju miriādēs.
Rolands Beķeris ģērbēju izrādē atveido kā sava kunga uzticības personu. Dzīvē tā ir loma, kas vienlaikus priecē un sāpina, jo tās galvenais nosacījums – tu pats netiec ņemts vērā.
Viņš perfekti pārzina ne vien garderobi, bet visu kunga dzīvi, intīmās attiecības ieskaitot, māk atrast izeju no jebkuras sadzīviskas ķibeles un zina, kā kostīms maina cilvēku. Tā ir vara, kuru viņš jau sešpadsmit gadus godprātīgi izmanto, lai netiktu “norauta” neviena izrāde, bet tā ir arī sasieta vienā mezglā ar mīlestību.
Rolandam Beķerim piemīt lieliska stila izjūta, kuru viņš ļoti profesionāli māk pielietot, veidojot tēlu caur lomas plastisko zīmējumu. (Atcerēsimies viņa radītos tēlus Gogoļa “Precībās” vai Hofmaņa “Zelta podā”.)
Turklāt savā spēlē viņš nekad nepazaudē smalku ķermeņa un psiholoģijas integrāciju, kas ļauj skatītājam izprast atainojamās situācijas būtību un novērtēt aktiera veikumu tajā, bet pašam aktierim pārliecinoši un atjautīgi izdzīvot uz skatuves tādus emocionālā lūzuma momentus, kādus viņa ģērbējs pārcieš izrādes finālā, atklājot, ka nav pat pieminēts kunga memuāros. Ģērbēja loma izrādē ir kā virtuozi izpildīta partitūra labā skaņdarbā.
Edgara Pujāta veikums kunga lomā, kam ideālā gadījumā vajadzētu būt līdzvērtīgam, vairāku acīmredzamu iemeslu dēļ paliek ēnā.
Viens no tiem ir režisora izplūdušais skatījums uz lomu un otrs – Pujāta centieni spēlēt sevi dotajos apstākļos caur paša teātra dzīves pieredzi. Ja mājās kāds apgalvo, ka šī loma ir par tevi, tas nebūt nenozīmē, ka uz skatuves arī sevi ir jāspēlē. Autors lugā tāpat vien paralēles ar Līru nevelk.
Kungs ir karalis, un bombardēšana ir vētra, atmiņas zudumi un bailes no skatuves – laika diktētas konsekvences, kas izriet no šīm paralēlēm un paceļ tēlu līdz traģēdijas līmenim. Loma prasa aktiera dvēseles sastāvdaļas savienot citādi nekā ikdienas dzīvē, un Edgaram Pujātam šoreiz to panākt neizdodas.
Otrā plāna personāžu aktieriskie izpildījumi izrādē vairāk vai mazāk izteiksmīgi iezīmē kādu tipāžu “māk-slai kalpojošo tēlu” galerijā un fiksē tajos dažādu raksturu un temperamentu diktētus cilvēciskas rīcības iekšējās izvēles momentus. Tas prasa organiski savienot sevis izjūtu scenogrāfiskajā telpā ar koncentrētām skatuviskajām izpausmēm, un izrādē vislabāk to dara Anda Albuža Madžas lomā.
Viena lieta teātrī ir izstāstīt stāstu, pavisam cita – definēt tā nozīmi. Ar pirmo Dmitrijs Petrenko savā iestudējumā tiek galā ļoti pieņemami, bet ar otro ir problēmas. Nepietiek pirms izrādes vienkārši pavēstīt, ka “kalpošanas būtība ir palikt ēnā”, tā tomēr ir kādas iekšējas pašatskārsmes izauklēta rīcība, kurai piemīt savs skaistums un vērtība un kurā ir iekodētas cilvēka rūpes par to, kas sniedzas pāri viņa dzīves robežām.
aču, lai to visu sajustu arī skatītājs, ir nepieciešams režisorisks koncepts vai vismaz mērķtiecīgi izstrādāti akcenti īstajā brīdī ar īsto iedarbības spēku, un izrādē to nav. Ir korekts stāstiņš ar saistošu aktierdarbu centrā par cilvēkiem, kam teātris ir avots, no kura spēku smeļ viņu dzīves izjūta, kas papildināta ar seno atziņu, ka dzīve ir īsa, bet māksla mūžīga.
* Latīņu val. – māksla mūžīga, dzīve īsa.
Ronalds Hārvuds, “Ģērbējs”, izrāde Liepājas teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, komponists Arturs Maskats, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, no angļu valodas tulkojis Andris Kuprišs.
Lomās: Rolands Beķeris, Edgars Pujāts, Inga Apine, Anda Albuže, Ilze Jura, Herberts Laukšteins, Armands Kaušelis. Nākamā izrāde: 20. aprīlī.
