Ārpusnieki. Santa Hirša recenzē Ievas Epneres personālizstādi “Cirks zem kupola” 1
Santa Hirša, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē līdz 22. augustam apskatāma Ievas Epneres personālizstāde “Cirks zem kupola”.
Ievas Epneres personālizstāde “Cirks zem kupola” (kuratore Līna Birzaka-Priekule) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apvieno vairākus mākslinieces daiļrades posmus – 2000. gadu pirmajā pusē tapušās Rīgas cirka mākslinieku fotogrāfiju sēriju, kas Ievu Epneri pievērsa antropoloģiski ievirzītai fotogrāfijai, kā arī pirms diviem gadiem iegūto Purvīša balvu, kas ir šīs izstādes organizēšanas formālais iemesls.
Fotogrāfiju sēriju papildina dažādi objekti, pārvēršoties telpas instalācijā, kas ar Epnerei ierastajiem paņēmieniem metaforizē Rīgas cirku gan kā kultūrvēsturisku fenomenu, gan tajā neizbēgami ietvertos personiskos stāstus, cilvēkus, kas to veidojuši.
Ierasts ir arī mākslinieces atsvešināti bezkaislīgais, taču rūpīgais vērojums, kas ne vien dokumentē realitāti statiskos un kustīgos attēlos, bet arī liek šīm liecībām mijiedarboties ar telpu, iegūt jaunas vizuālas, trīsdimensionālas formas. Tas viss uzsver izstādes naratīvu daudzslāņainību, kopīgo stāstu saaužot no daudziem atsevišķiem.
Cirks ir ļoti populāra, pat klasiska kultūras tēma, kuras karnevālisms un marginalitāte dažādos laikmetos valdzinājusi un iedvesmojusi radošos prātus. Cirks ir noslēgta, savdabīga pasaule, kurā brīnumainais allaž neizbēgami ietvēris arī nošķirtību no ikdienišķās ārpasaules.
Mūsdienās, kad arvien biežāk tiek mēģināts atcelt “normālību” kā vērtēšanas kritēriju, arī cirks šķiet likumsakarīgs uzmanības objekts, jo jau izsenis sevī ietvēris “nenormālo” un “nedabisko”, ļaujot rasties, pastāvēt un kā kopienai izdzīvot cilvēkiem, kas savu fizisko vai mentālo īpašību dēļ nespēja iekļauties “normālajā” sabiedrībā.
Arī Epneres portretēto cirka mākslinieku neparastā, neikdienišķā aura viņu fotogrāfijās šķiet gandrīz fiziski sajūtama, vibrējoša. Visspēcīgāk tā atklājas, pārlūkojot izstādi papildinošo izdevumu “Rīgas cirks”, kurā iekļauts plašāks un daudzveidīgāks attēlu loks. Ekspozīcijai atlasītie melnbaltie foto rada eleganti atturīgāku iespaidu, taču līdz galam cirka ļaudis vismaz man atklājās tieši izdevuma versijā, kurā ir vairāk dabiskuma un nepiespiestības.
Cirka būtību, kas balansē starp maģiskiem brīnumainības rituāliem un sociālo izolētību, Ieva Epnere cenšas tvert noskaņu un metaforu līmenī, pievēršoties konkrētiem Rīgas cirka stāstiem, nevis abstraktam, vispārīgam cirkam ārpus laika un telpas. Šī ģeogrāfiskā, telpiskā konkrētība arī ir būtiska Epneres darbu iezīme – lai arī tie vēsta par vispārcilvēciskām tēmām un stāvokļiem, to centrā ir kāda konkrēta vieta un konkrēti cilvēki, un arī konkrētas mākslinieces attiecības ar šo vidi, cenšoties tajā iedzīvoties kā dalībniecei, nevis neitrālam novērotājam.
Kā zināms, kopš 2016. gada Rīgas cirks savā agrākajā un Epneres fiksētajā veidolā vairs nepastāv un šobrīd ir slēgts rekonstrukcijai. Pirms tam valstī tika panākts aizliegums priekšnesumos izmantot savvaļas dzīvniekus, kas cirka vadībā un māksliniekos radīja pretestību, izvēršoties konfliktā, kas jau atkal apliecināja cirka cilvēku eksistenci savā īpašajā pasaulē, kuras iekšējie nosacījumi ir grūti samērojami ar ārpasauli.
Taču negribas ļauties šī “autsaiderisma” pilnīgai romantizācijai, jo cirka tradīcijas sevī neizbēgami ir iekļāvušas arī ekspluatāciju – gan cilvēku fiziskās novirzes no normas, gan dzīvnieku dresūru. Šī aspekta sakarā samulsināja izdevumā publicētajā, kopumā izsmeļoši izglītojošajā Anitas Vanagas tekstā paustās nievas pret “zaļajiem”, kas panākuši cirka slēgšanu, ar to domājot biedrības “Dzīvnieku brīvība” kampaņu.
Jā, šīs pārmaiņas noteikti nebija vieglas cirka māksliniekiem un dzīvnieku dresūra ne vienmēr nozīmē sadismu, taču ir dīvaini ironizēt par vides aktīvistiem laikā, kad cilvēku negausīgā, egoistiskā vēlme dabu uztvert kā resursu savu iegribu apmierināšanai jau pavisam nenovēršami ved mūs pretī iznīcinošām dabas katastrofām.
Izstāde “Cirks zem kupola” cirka sociālajām nozīmēm un tajā ietvertajām varas attiecībām nepievēršas. Ekspozīcijā ir iezīmēti cirka kultūrantropoloģiskie aspekti, tomēr tie šķiet mazāk saistoši, salīdzinot ar attēlos fiksēto, kas spēj runāt “pats par sevi” un atklāj cirka dzīvi plašā spektrā. Mākslinieciski nozīmīgākais izstādes elements ir telpas un kustības dimensija, to savstarpējā saspēle, atsaucoties uz cirka vēsturiskās ēkas arhitektūru un tās simbolisko apļa nozīmi.
Muzeja sijas kļūst par būtisku instalācijas daļu un kupola akrobātiskās arhitektoniskās konstrukcijas arī tiešā veidā ienāk videodarbā, kas filmēts izstādes norises vietā, rezultātā savdabīgi dublējot, padziļinot telpu. Kā aktīvākais izstādes eksponāts videodarbs kļūst par tās kulmināciju, etīdē Gunai Zariņai un Kirilam Ēcim izspēlējot Šarlotes tēlu no Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs”, par kuras prototipu esot kalpojis latviešu burvju mākslinieks Johans Štrauss.
Videodarbu eksponējot vietā, kurā tas ticis filmēts, tiek radīts burvju trika iespaids, jo aktieri vienlaikus gan ir, gan nav ar mums vienā telpā, gluži tāpat kā cirka mākslinieki gan ir, gan nav daļa no “mūsu” sabiedrības. Gunas un Kirila tēli lakoniski atklāj pasaules smīdinātāju, izklaidētāju melanholiski traģisko likteni, kas Epneres skatījumā iemieso ne vien cirka mākslai piederīgās kopienas būtību, bet arī vispārēju radošo cilvēku vietu sabiedrībā, ko lielākoties aizbīdām ārpus normalitātes robežām.
