“Ārpusē” palikušas domas par Kirila Serebreņņikova “Outside” 0
Turpinām diskusiju par janvāra izskaņā Nacionālajā teātrī notikušajām pēc Aviņonas festivāla pasūtījuma radītā Kirila Serebreņņikova iestudējuma “Outside” viesizrādēm, ar ko tika sākta tā pasaules turneja (Andas Buševicas recenzija “Brīvība ir ārā” “KZ” 29.01.2020.).
It kā visi zinām, ka nevar uzcelt tik augstu sienu, lai gars tai netiktu pāri, ka nevar no-slēgt tik cieši nevienu kameru, lai gars no tās netiktu laukā, jo gara brīvība ir Radītāja dāvana cilvēkam, kuru neviens nevar atņemt. Sartrs pat sacījis, ka mēs esam nolemti brīvībai. Bet vienalga gribas, ai, kā gribas to citiem atņemt!
Dzīvojot varas attiecību caurstrāvotā materiālajā pasaulē, vienmēr pastāv iespējas dažādos veidos ierobežot indivīda gara brīvības izpausmes,
un to savu interešu vārdā, kuras parasti tiek definētas kā sabiedrības intereses, izmanto absolūti visas varas. Sevišķi uzskatāmi tas šodien notiek valstīs, kur vara ir sakoncentrēta atsevišķu personu vai interešu grupas rokās un tās uzturēšana tiek nodrošināta ar intensīvu “smadzeņu skalošanas” un represīvā aparāta palīdzību.
Kirils Serebreņņikovs lugā “Outside” ir izvēlējies divas – Krieviju un Ķīnu –, lai, velkot paralēles starp divu mākslinieku likteņiem divās postkomunistiskās zemēs, izstāstītu mums pats savā rūgtajā pieredzē balstītu stāstu par to, “kā varenajiem gribas”, un liktu katram nopietni padomāt par mūsdienīgajiem brīvības ierobežošanas mehānismiem.
Atsauce uz “Platona alas līdzību” izrādes sākumā nav nejauša. Visu mūžu vērojot ēnu spēli uz alas sienas, cilvēks vairs nav spējīgs noticēt, ka tā nav īstā dzīve, ka kaut kur spoži spīd saule, ka dārzos krāšņi zied puķes un starp tām brīvi lidinās tauriņi.
Protams, mūsdienu pasaulē radīt tik ekstrēmu situāciju nav iespējams,
taču kaut ko darīt šajā virzienā cenšas katra vara un ar padevīgās birokrātijas palīdzību izgudro arvien rafinētākas metodes, lai savus pārvaldāmos noturētu vismaz “šķirbainā mucā” un barotu pa spundi.
Jāatzīst gan, ka, pateicoties veiksmīgi menedžētai domāšanas mazspējai, liela daļa tur salien pati, bet kaut kur tomēr atrodas indivīdi, kas negrib ar to samierināties, un tad nākas lietot radikālākas metodes.
Viena no pašlaik iecienītākajām metodēm ir padarīt visu atkarīgu no finansēm un tad samežģīt finanšu procedūras ar tik absurdām prasībām, lai to izpilde paralizētu jebkādu nodomu īstenošanu bez šo prasību pārkāpumiem.
Tā ir efektīva un lietojama visās jomās, jo cilvēks, neiedziļinoties šīs metodes būtībā, bez domāšanas nostāsies “soģa” pusē. Krievijā to 2017. gadā izmantoja pret Gogoļa centrā rezidējošo trupu “Septītā studija” un Kirilu Serebreņņikovu apsūdzēja par naudas “piesavināšanos lielos apmēros”.
Režisors iestudējumu sāk ar atjautīgi kariķētu kratīšanas ainu, kurā aktieri groteskos tēlos veikli atklāj cilvēka cieņas pazemošanas mehānismu, pases atņemšanu un mājas arestu.
Varētu teikt, ievada etīdē iemiesots tīri personisks Serebreņņikova pārdzīvojums,
kas izrādes protagonistam liek skumji noraudzīties pa logu un pārcelt skatuves darbību garam neatņemamajā iztēles sfērā. Viņš pats to sauc par “divu mākslinieku nenotikušu satikšanos”, jo īsi pirms tam, aizrāvies ar Rena Hanga talantu, bija prātojis par kādu kopīgu projektu un jau vienojies par tikšanos, taču Rens savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā izdarīja pašnāvību.
Būdams izteikti neordinārs mākslinieks, kura fotogrāfijās prevalē kontrastaini estetizēta kompozīcija, seksualitāte un humors, bet dzejā ekspresīva tēlainība, Hangs Ķīnā ātri vien tika ierindots “neērto” kategorijā un pakļauts regulārai represīvo iestāžu kontrolei, publikāciju cenzēšanai un personīgās brīvības ierobežošanai.
Jā, viņš bija hedonists, balansēja uz erotikas un pornogrāfijas robežas, fotogrāfijās izmantoja kailus vīriešu un sieviešu modeļus, intuitīvi meklējot ķermeņa semiotikā zīmes, kas izsaka vairāk par acīmredzamo, bet savus darbus neuztvēra kā tabu. “Es necenšos pārbīdīt atļautā robežas,” viņš sacīja, “bet daru to, ko daru.”
Abu mākslinieku redzamās un neredzamās likteņa paralēles, kas veidojas, saglabājot līdzīgas attieksmes pret brīvības jēdzienu, izrādē katrs var vilkt pats, jo
Serebreņņikovs iestudējumu veido kā tiltu starp sevi un skatītāju,
uz kura krāšņu parādi piedzīvo ielūkošanās Rena vizuālajā iztēlē. Kailo aktieru izspēlētajās fantāzijās, ķermeņu plastikā un pozās iemiesotās cilvēka vēlmes uz skatuves nav fotogrāfiju ilustrācijas, bet Hanga pasaules radošās atmosfēras atdzīvināšana ar visu tai raksturīgo naivumu, atvērtību, ķermenisko pievilcību un arī nenoliedzamu depresivitāti, ko raisa apziņa, ka tevis radītā māksla tiek pozicionēta kā “ārpus sabiedrības morāles normām” pastāvoša.
Gan Serebreņņikovu, gan Renu Hangu būtībā satrauc vienas un tās pašas tēmas – brīvība, māksla, skaistums, vientulība, nāve u. tml. –, kurām pievienojas jautājums: par kādu dzīvi šodienas pasaulē iestājas mākslinieks – par komfortablu un kompromisu pilnu eksistenci kā baletdejotājs izrādē ar grandiozu, pēc vadības pieprasījuma uzaudzētu pēcpusi, vai savu vērtību un ideālu piepildītu darbošanos, neizslēdzot iespēju tikt piespiedu kārtā izolētam.
No cilvēka dabiskajām bailēm novītus striķus izmanto visas varas, lai noturētu tos savā “alā” un neizlaistu “ārpusē”,
taču šīs važas nav nesaraujamas, ja vien mums pietiek drosmes apzināties, ka garu ieslodzīt nevar. Fiziskajā pasaulē, kas šajā dzīvē ir vienīgā mums atvēlētā laika piepildījuma vieta, par brīvību ir jācīnās nepārtraukti, citādi to nospiedīs materiālo interešu smagā nasta, pārvēršot cilvēka eksistenci par vergošanu spēkiem vai varai, kas piesavinās, dala vai pārdala šīs pasaules labumus.
To nedrīkst pārtraukt arī tad, ja reizēm vienīgā cieņpilnā izeja paliek izkāpšana pa četrpadsmitā stāva logu. Dzīvojot “nažu valstī”, teica Hangs, es neesmu nazis, bet tikai rēta.
Rētas mēdz būt arī sāpīgas, taču tās mums vienmēr kaut ko atgādina un neļauj aizmirst. Tāpat kā Kirila Serebreņņikova izrāde.
