Sanita Upleja: Ārpus vēstures 8
Kad lasu vai dzirdu sabiedriskajā sarunā vispārinājumus par mūsdienu Latvijas situāciju, es mēdzu to skatīt caur ģimenes un plašāka paziņu loka likteņiem. Varbūt tādēļ, ka lielākas likumsakarības un vēsturiskas svārstības labāk paliek prātā, ja tās tiek vētītas un vērtētas caur man zināmu cilvēku dzīves gājumu, nevis abstraktiem skaitļiem vēstures grāmatās.
Un viena no gana aktuālām tēmām mūsdienu Latvijā, kas mani ved atpakaļ pie saknēm, ir tā saucamā lauku iztukšošanās. Manas saknes tāpat kā vairākumam latviešu ir laukos. Mani vecāki, katrs savā Latvijas galā pēckara gados laukos auguši, vēlāk satikās Rīgā, kur dzimu un uzaugu.
Taču, ja es rūpīgi ieskatos savu vecāku dzimtu stāstos, tad kā vienā, tā otrā pusē es paaudžu paaudzēs redzu ļoti nepielūdzamu kapitālisma loģiku, kad lauku mājas var mantot tikai viens no bērniem, bet pārējiem ir pašiem bijis savs ceļš dzīvē jāizlauž bez dāsnas vecāku palīdzības, nemaz nerunājot par valsts atbalstu. Pat reiz dzimis saimnieka ģimenē, neviens nav bijis pasargāts no vēlākām laukstrādnieku, pilsētas strādnieku vai kalpotāju darba gaitām tālu no dzimtās vietas.
Katrā manas dzimtas sakņu atzarā ir bijuši arī gadījumi, kad agri vienu vai abus vecākus zaudējuši pusaudži ir sākuši iet peļņā pie saimnieka un atbalstījuši savus vēl mazākos brāļus un māsas vai vieni paši iesviesti tālu no dzimtās apkaimes esošās lielpilsētas Rīgas darba tirgū.
Gari neieslīgstot detaļās, tomēr no mammas dzimtas pieredzes pašā 20. gadsimta sākumā un Latvijas brīvvalsts pirmajās desmitgadēs es varu pat procentuāli aprēķināt, cik no vienas ģimenes bērniem paliek saimniekot vai strādāt dzimtajās mājās vai tiešā to tuvumā.
No mammas vecvectēva pieciem bērniem tāds bija viens, tātad 20%. Savukārt no viņas vectēva sešiem bērniem saimniecību pārņēma viens jeb 16,6%. Kopumā Latvijas valsts iznīcināšanas brīdī 1940. gadā no četriem pilngadīgiem bērniem divi jeb tikai puse bija palikuši dzimtajā apkaimē. Otrās padomju okupācijas laikā dzimtas mājās dzīvību vilkt palika vairs tikai viena dēla atraitne ar diviem maziem bērniem un vīra vecajiem vecākiem.
Jā, droši vien neparasti izskatās, kad no vecām fotogrāfijām un ģimenes leģendām tik pazīstamās tantes un onkuļus izsaka procentu mērvienībās, taču, manuprāt, tas daudz precīzāk parāda to dzīves īstenību, kāda Latvijā valdīja vēl pirms dažām paaudzēm. Arī tagad taču mēs tā mīlam atskaņot skaitļus, kad gaužamies par to, kā Latvijā viss sarūk, iztukšojas un iet uz galu pretstatā mītiskai paradīzei, kas valdīja pirms tam.
Manā dzimtā, tāpat kā daudzās latviešu ģimenēs, okupācijas laiki būtībā uz visiem laikiem pārcirta lietu dabisko un gadsimtiem ierasto, kapitālistiskās attiecībās balstīto kārtību. Atjaunotās brīvvalsts laikā tikai daļai ļaužu ir izdevies atkal iesakņoties vai noturēties dzimtajā apkaimē.
Tomēr liekas, ka lielākais posts, ko mūsu prātiem ir nodarījis padomju verdzības pusgadsimts, ir tas, ko es sauktu par dzīvošanu ārpus vēstures. Ar to es saprotu vairāku paaudžu dzīves uztveri, kas vairāk vai mazāk veidojusies padomju okupācijas cenzētās vēstures, kultūras, mākslas un arī ideoloģijas iespaidā, kā dēļ daļai cilvēku ir izveidojies ļoti īpatnējs un nepilnīgs priekšstats par lietu vēsturisko gaitu. Turklāt savas pašu tautas vēstures nezināšanai vēl ir uzslāņojušies spēcīgas vēsturiskas traumas radīti mīti, kas pirmskara dzīves īstenības grūtības pārklājuši zelta putekļiem.
Aiz dzelzs priekškara iesprostoti, mēs esam bijuši izmesti ārpus brīvās pasaules politiskās un saimnieciskās attīstības dabiskās gaitas. Tāpēc tagad, dažās pēdējās desmitgadēs skrienot pakaļ braucošam vilcienam un cenšoties atgūt nokavēto, mēs vienlaikus sūkstāmies par it kā zaudēto paradīzi – vienam tie ir zelta ulmaņlaiki, citiem šķietamās pārpilnības pilnie padomju gadi.
Tikmēr ārpus savas apziņas joprojām izgrūžam vēsturisko patiesību, ka dabiskākā cilvēces attīstības gaita ir kapitālistiskas attiecības. Jā, tās ir gana nežēlīgas, toties stimulē cilvēku nemitīgai kustībai un darbībai. Jā, tās rada nevienlīdzību, taču var tās iespaidu arī mīkstināt ar sociāli atbildīgu politiku. Jā, tās var nomainīt cilvēkus ar mašīnām un iztukšot lauku apgabalus, taču tās var arī sniegt mūsu bērniem labākas dzīves un darba iespējas pilsētās. Galu galā tādā vidē auga un veidojās tie cilvēki, kas izcīnīja un izveidoja Latvijas valsti. Ja gribam to noturēt, tad arī mums ir jāspēj būt viņu cienīgiem un raudzīties tieši acīs patiesajai vēstures attīstības gaitai.
