Jana Egle: Ārpus rakstīšanas ir dzīve 0
Jana Egle ir latviešu literatūras fenomens – negaidīta, bet neapturami talantīga parādība. Saņemot prestižo Latvijas Literatūras gada balvu par savu debijas prozas grāmatu, viņas vārdi esot bijuši vienkārši: “Tādi brīnumi reizēm notiek!” Tikko izdevniecībā “Latvijas Mediji” nācis klajā Janas Egles otrais stāstu krājums “Svešie jeb Miļenkij ti moi”. Grāmata jau paspējusi iekarot daudzas sirdis.
Kā varētu šo pasauli iekārtot tā, lai sāpju būtu pēc iespējas mazāk?
Es neticu, ka ir iespējams iekārtot pasauli tā, lai sāpju ir mazāk. Harmonija jeb līdzsvars pieprasa abas puses – gaismu un tumsu, prieku un sāpes. Cilvēki mēdz raudāt abos gadījumos, tātad aplis top vesels, savienojas tikai tad, ja ir gan tas, gan tas. Taču tas nenozīmē, ka nav jātiecas uz to, lai sāpes mazinātos. Iespējams, ka šodien mums sāp tādi ievainojumi, kurus pirms tūkstoš gadiem cilvēki pat nepamanīja. Gan emocionāli, gan fiziski. Jā, un varbūt mēs ejam arvien dziļāk, arvien smalkākās struktūrās.
Katru dienu uzzinām, ka pasaulē atkal kādam ir nodarīts pāri. Un to visu paši cilvēki. Tev runājot, saprotu, ka rakstnieki ir tiesīgi būt arī filozofi, varbūt pat terapeiti.
Katras līdz galam apgūtas sāpes, tāpat kā aizgājušo laiku slimības, ir vieglāk vadāmas, novēršamas. Un, kad acīmredzamāka sāpe ir novērsta, cilvēks sāk pamanīt citu – dziļāku, slēptāku. Noteikti ir vērts pielietot spēkus, lai mazinātu sāpes pasaulē, tomēr jārēķinās, ka tas nekad nebeigsies. Dzīve ir process, nevis rezultāts. Sāpes ir šī procesa būtiska sastāvdaļa.
Kādas sāpes ir svarīgas tev?
Vienmēr dzīvas būs zaudējuma sāpes, no tām nav iespējams izbēgt, un – vai vajag?
Es gribu skumt pēc draugiem, kuri ir aizgājuši par ātru, pēc tēta, pēc savas mīļās omes. Man ir svarīgas manas zaudējuma sāpes, tajās turpina dzīvot mīļums.
Iespējams, ka šie jautājumi par sāpēm un dzīves patieso raupjumu tev ir jau apnikuši, jo tie attiecas uz jau padarīto un izdoto…
Dzīve nav literatūra, to nevar padarīt un izdot. Par sāpēm un dzīves raupjumu es nedomāju tāpēc, lai to uzrakstītu. Ir otrādi. Es par tām rakstu tāpēc, ka tās ir klātesošas.
Atceros, no kurienes nāk tas īpatnējais siltums, ko izstaro Jana Egle. Tu taču esi Austrasbērns! Varbūt pasauli var darīt labāku dziedot? “Brien savus dubļus un dziedi, dziedi…”
Man nav ne jausmas, kā padarīt pasauli labāku, lai kā man to gribētos.
Dziedot es daru labāku pati savu dzīvi, savu esību. Ja der vēl kādam, tad jau tas ir patiess laimes mirklis. Austra Pumpure mēdza teikt: “Diena ir izdevusies – es no rīta pamodos!” Man šķiet, ka tā ir Austrasbērnu kustības būtība, kura vieno desmitus vai nu jau pat simtus tik dažādo un savdabīgo Austrasbērnu. Būt un dziedāt. Vienkārši priekam.
Pastāsti, kā ir izveidojusies dziesmotā sadarbība ar dēlu Jāni Rūci!
Jānis ir īstens Austrasbērns, mācījies no Austras, piedalījies viņas koncertos, arī tagad kopā ar citiem Austrasbērniem turpina kopt viņas radīto dziesmu un dzīvesziņas pasauli. Es pati sevi par Austrasbērnu saucu diezgan kautrīgi… Un tas bija ļoti jauki, ka tajā laikā pirms kādiem četriem gadiem, kad man sāka dziedāties pašai savas dziesmas, Jānis bija gatavs tās aranžēt ģitārai un pavadīt manu dziedāšanu. Pati nevienu instrumentu tik labi nespēlēju.
Kur jūs abus var dzirdēt?
Jāni noteikti var dzirdēt tikpat kā visos Austrasbērnu koncertos. Mūs abus kopā – šad un tad, šur un tur. Reizi gadā sagatavojam uzstāšanos kādā dziesminieku vidē. Katru vasaru piedalāmies dziesminieku festivālos – Ventspils novada Popē festivālā “Vārti”, Ziemupes “Madarā”, šogad bijām Cēsīs, citugad Jelgavā, Jaunpiebalgā.
Oktobra beigās paši savu programmu dziedāsim “Austras istabā” Liepājā, tā ir šogad izveidota vieta, Austras novēlējums un mantojums. Neesmu profesionālis mūzikā, un mana dziedāšana nav tāda aktīva koncertdarbība, tā notiek no reizes uz reizi, no gadījuma uz gadījumu. Kad kāds paaicina, kad ir noskaņojums. Kā jau pie dziesminiekiem.
Kad pasaule vairāk iepazīs tavu talantīgo meitu Liepu? Viņa taču raksta dzeju. Varbūt palīdzi viņai ar tekstiem?
Meita dzīvo un strādā Rīgā, un es no sirds ceru, ka uz viņas pirmo dzejas krājumu vairs nenāksies ļoti ilgi gaidīt. Mēs dažkārt dalāmies ar jaunākajiem tekstiem, taču tas noteikti nav tā, ka es Liepai būtu skolotāja vai konsultante. Viņa savu radošo ceļu ir gājusi ļoti drosmīgi un neatkarīgi, es vairāk esmu sirsnīgs atbalsts, uzticības persona, mamma. Šķiet, ka biežāk Liepa ir palīdzējusi man ar savu vērīgo skatu no malas uz maniem stāstiem.
Dienā, kad top šī intervija, tu steidzies vadīt lekcijas. Kas ir šie jaunieši, kuriem ir tik ekskluzīva iespēja Liepājā?
Man ir lekcijas Liepājas Universitātē maģistra studiju programmā “Rakstniecība”. Kā vieslektore pasniedzu prozas rakstīšanas pamatus. Te studē iepriekš dažādu humanitāro izglītību ieguvuši maģistranti. Kad man šo iespēju piedāvāja, sajutu to kā vērtīgu izaicinājumu. Nācās iedziļināties lietās, kuras zināju virspusēji vai citkārt intuitīvi. Gūtās zināšanas noder arī pašai savā rakstīšanā.
Mans uzdevums vairāk ir rosināt akadēmiskās zināšanas, kuras tiek gūtas citās lekcijās, izmantot praktiskajā rakstīšanas procesā un veicināt pirmo pašanalīzes iemaņu apgūšanu. Bet tas nav viss! Vadu arī prozas meistardarbnīcu Piejūras pilsētu literārās akadēmijas apmeklētājiem, tas ir citādi, tur nāk jebkura vecuma interesenti ar visdažādāko izglītību, taču darbs rit ne mazāk aizrautīgi. To daru jau pāris gadus. Un ir no sirds priecīgi, kad kopā darbojamies un redzam, kā aug un veidojas rakstnieks vai vismaz labs rakstītājs.
Man grūti iedomāties, kā tas ir – mācīt kādu rakstīt. Reiz pati biju nolasījusi pamatīgu lekciju par publicistiku jaunajiem filologiem, taču pēc tās jutos fiziski briesmīgi un nolēmu to vairs nekad neatkārtot. Vai tam nav nepieciešams milzīgs spēku patēriņš?
Tāds dikti intīms jautājums. Es tiešām ļoti nogurstu, vadot lekcijas vai darbnīcas. Tas ir grūti, taču darbi, kuri prasa piepūli, dod daudz lielāku gandarījumu. Šķiet, ka man izdodas iekustināt uz rakstīšanu, izdodas radīt interesi un azartu, mēģinot iedzīvināt praksē to, kas dzirdēts teorijā. Drosmi uzdrošināties. Un tad jau tas patērētais spēks atlīst atpakaļ no tiem pašiem, kuriem tas atdots.
Ir vairāki latviešu rakstnieki-dziesminieki. Naktīs viņi laikam raksta pasmagas grāmatas, varbūt stāstus par dzīvi un izdomu, bet citos brīžos… kas notiek ārpus rakstīšanas?
Ārpus rakstīšanas ir dzīve. Ģimene, kurai pēdējā laikā manis ir mazliet vairāk nekā iepriekšējos gadu desmitos.
Dažādi darbi, agrāk atbildīgs amats savā profesijā, pašreizējā dzīves periodā vairāk dažādi līgumi un projekti, kuri visbiežāk ietver to pašu rakstīšanu, tāpēc ne vienmēr var teikt, ka tas ir ārpus rakstīšanas. Vēl tur ir mani draugi, ļoti svarīga dzīves daļa, mans atbalsts un domubiedri. Kultūras dzīve, kas Liepājā ir pietiekami bagāta, lai es uz visu kāroto pat nepaspētu – Liepājas teātris, “Lielais dzintars”, koncerti un izrādes. Ārpus darba ir Liepāja – ar riteni krustu šķērsu izbraukāta starp ezeru un jūru. Saulrieti, Karostas meži, moli un liedags. Un ļoti svarīgi – manas mājas un mani trīs kaķi.
Brīnišķīgajam dzejniekam Reinim Runcim kaķi šķiet visgraciozākie radījumi. Iespējams, arī tāpēc, ka viņam pašam kustības pārsvarā ir liegtas… Diemžēl pat dzīvē, ne tikai literatūrā skaistais bieži saistīts ar sāpēm. Vai ir kaut kas tāds, pēc kā sāpīgi ilgojies tu?
Reinim ir ļoti asredzīga dzeja. Varbūt viņš dzīves skrējienā ļoti daudz ko nepamanītu, ja liktenis nebūtu ielicis ratiņkrēslā. Un varbūt arī es redzētu daudz mazāk vai pavisam citādi, ja būtu ieguvusi to, pēc kā ilgojos visu mūžu. Šaubos, vai gribu būt tik atklāta. Sāpīgākā ilgošanās jau vienmēr ir pēc tā, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu…
Uzziņa
Jana Egle (1963)
*Liepājniece.
*Ieguvusi pedagoga izglītību, strādājusi pirmsskolas izglītības iestādē un bibliotēkā Embūtē, vadījusi bērnudārzu “Margrietiņa”.
*Raksta dzeju kopš 90. gadiem, un 2002. gadā Liepājā iznācis viņas pirmais dzejas krājums “Dzirdēt noklusēto”. *Prozai pievērsusies 2011. gadā un 2015. gadā ieguvusi Prozas lasījumu galveno balvu.
*Savu prozistes statusu Jana pasaulei apliecināja tad, kad izdevniecība “Latvijas Mediji” laida klajā viņas pirmo stāstu krājumu “Gaismā” (2016).
*Jana Egle ir arī dziesminiece, kuras dziesmas mēdz dēvēt par dziedinošām.
