ES brīžiem atgādinot izlutinātu runčuku: ārpolitikas debatēs aicina atteikties no ilūzijām 0
Jau labu laiku varējām iepazīties ar ikgadējo “Ārlietu ministra ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos”. Tagad kārta pienākusi tradicionālajām ārpolitiskajām debatēm Saeimā, kas šogad notika 23. janvārī. Debates tradicionāli pietuvinātas Latvijas Republikas “de jure” atzīšanas dienas atcerei. Pirms 99 gadiem, 1921. gada 26. janvārī, kad Rīgu sasniedza ziņa par mūsu valsts starptautisko atzīšanu, Latvijā valdīja īsta ziema. Slavenā fotogrāfija – 27. janvāris, Daugavas krastmala Rīgā, apsniguši demonstranti dzied valsts himnu. Mēs redzam mierīgas, apgarotas sejas, kas droši raugās nākotnē. Tā bija Latvijas tauta, kas tajā dienā piedalījās ārpolitikas debatēs.
Pasaules meteoroloģiskais klimats ir mainījies, tas kļuvis maigāks. Tikmēr pasaules politikā klimats kļūst aizvien nemīlīgāks.
Parādījušies jauni izaicinājumi – nu jau permanentā krīze Tuvajos Austrumos, Korejas kodolbumba, Krievijas militarizācija un agresija Ukrainā, hibrīdkarš informācijas telpā, breksits, klimata pārmaiņas, neprognozējama tehnoloģiju attīstība, Ķīnas varenības pieaugums, migrācija, starptautiska mēroga naudas atmazgāšanas shēmas. Pasaule mainās, un šo pārmaiņu temps tikai pieaugs. Pa daļai tas atspoguļojās gan ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ziņojumā, gan pašās Saeimas debatēs – bet tikai pa daļai.
Eiropai bez ASV neiztikt
Viens no centrālajiem tematiem – ASV un Latvijas attiecības. Piemēram, E. Rinkēvičs: “Amerikas Savienotās Valstis ir un būs mūsu stratēģiskais partneris gan politiskos, gan ekonomiskos, gan drošības jautājumos. Bez ASV klātbūtnes nedz Eiropas, nedz Baltijas, nedz Latvijas drošība nav iespējama.” Ministru prezidents Krišjānis Kariņš: “Rietumu sabiedrotie ir mūsu neatkarības nodrošināšanas pamats.”
Realitāte gan ir tāda, ka draudus Latvijas drošībai aizvadītajos gados radījusi ne tikai Krievija, bet arī Rietumu sabiedrotie – Vācija ar savu “Nordstream” gāzes vadu, daudzu NATO partneru spītīgā nevēlēšanās ieguldīt 2% IKP aizsardzības budžetā un, visbeidzot, notiekošais ASV – prezidenta Trampa politika, viņa draudzēšanās ar Putinu un pašreizējais impīčmenta process. Ministru prezidents arī izteicās, ka “Eiropas Savienība ir arī liels centrs vērtībām – brīvība, demokrātija, vienlīdzība. Šīs ir vērtības, ko mēs nesam kopā ar mūsu Eiropas sabiedrotajiem”. Diemžēl aizvien lielākā pasaules daļā šīs vērtības vairs netiek novērtētas, par to liecina islāma fundamentālisms, staļinisma reabilitācija Krievijā, totālas izsekošanas sabiedrības iedibināšana Ķīnā.
Daudz piezemētāk bija noskaņots aizsardzības ministrs Artis Pabriks: “Reālpolitika arvien vairāk izspiež starptautiskās institūcijas un ideālistisku pieeju no starptautiskās politikas. Ar to mums tuvākajā laikā būs diemžēl jārēķinās.
Tas nozīmē, ka arvien vairāk pieaug reģionālo varu nozīme, arvien vairāk uzsvars ir tieši uz nacionālo valstu interesēm un militāro spēku.
Skatoties no Latvijas interešu viedokļa, tas mums jāņem vērā – jo mēs kā neliela valsts esam balstījušies uz ļoti aktīvu politiku, cik nu tas ir bijis mūsu spēkos, tieši starptautiskajās institūcijās.”
Viņš arī asprātīgi salīdzināja Eiropu ar dzīvoklī lutinātu kaķi: “Mūsdienu pasaule var tikt salīdzināta ar satikšanos starp diviem kaķiem. Viens ir istabas kaķītis, labi barots ar apaļu puncīti, kas rītos pieiet pie loga un skatās, vai ir jauks laiks, un sapņo, kas viņu uz ielas sagaida. Un otrā pusē – kārtīgs ielu runcis, kuram ir asi zobi, kurš ir nedaudz izbadējies un revanšisma pārņemts. Diemžēl jāteic, lai arī mēs Rietumos, Eiropas Savienībā esam daudz darījuši, lai noturētu pasaules situāciju stabilu, militārā izpratnē virkne no mums diemžēl atgādina šo istabas runčuku, kurš īsti nevar iziet ārā un reālpolitiski sastapties ar ielas runci.” Pēc Pabrika teiktā, Eiropas kontinents nevar pastāvēt par savām drošības interesēm pats par sevi, bez atbalsta no ASV. Ja gadījumā sākas karš, Eiropa nevarot pati par sevi pastāvēt.
Pārmet bezatbildību
Par to, cik paradoksāla un pretrunīga ir situācija ES un NATO, liecina Riharda Kola (NA) teiktais: “Prezidents Makrons nenogurstoši virza tēzi, ka mums šogad un arī turpmākajos gados jātuvinās Krievijai. Nē, tieši pretēji – mums pastiprināti jāpievēršas patiesu partnerattiecību veidošanai ar Turciju.” Realitāte gan ir tāda, ka pēc breksita tieši Francija ir militāri spēcīgākā ES valsts! Kaut vai tādēļ, ka tai vienīgajai ir kodolieroči. Savukārt Turcija flirtē ar Krieviju un pērk no tās pretgaisa aizsardzības raķetes.
Ārlietu ministru kritizēja Viktors Valainis (ZZS): “Edgars Rinkēvičs kopā ar citiem vietējiem pašpasludinātajiem “pareizā viedokļa” paudējiem ar entuziasmu uzņēma viceprezidentu Baidenu vizītē Rīgā Gaismas pilī, kategoriski izsakot noraidījumu Trampa uzskatiem… Tā bija nepieredzēta bezatbildība pret Latvijas–ASV attiecībām.
Bezatbildība, nolaidība un vieglprātība, par kuru Latvijas pilsoņi kopš tā laika ir maksājuši un diemžēl turpinās vēl vairāk maksāt ar savu naudu un, nedod Dievs, ar drošību…
Būsim godīgi – Latvijas liberāļi šai ASV administrācijai ar savu uzvedību, augstprātību un acīmredzamo bezatbildību bija iecirtuši pļauku… Mums visiem ir vajadzīgas citas Latvijas un ASV attiecības.” Viņam piebalsoja Vjačeslavs Dombrovskis (“Saskaņa”): “Latvijas ārpolitika dzīvo atrautībā no reāli notiekošā mūsu valstī. Tā uzvedas, it kā visas ekonomiskās un sociālās problēmas jau sen būtu atrisinātas. Rodas iespaids, ka mūsu ārlietu ministrs pārstāv kādu citu valsti.”
Tāds ir opozīcijas pienākums – kritizēt valdošo koalīciju. Šoreiz gan jāatzīst, ka šī kritika nav gluži bez pamata. Rezumējot redzēto un dzirdēto: starptautiskajos ūdeņos Latvija šodien nonākusi vētru, turbulences un neprognozējamības zonā. Tās pārvarēšanai nepietiks tikai ar veco mantru atkārtošanu un apliecinājumiem, ka “tiek strādāts”. Iespējams, būs vajadzīgi jauni, oriģināli risinājumi, gājieni “ar zirdziņu”. Bet vairāk par visu – tālredzība un uzticība ne tikai izplūdušām Rietumu vērtībām, bet pirmām kārtām Latvijai.
