Māris Zanders: Ārlietu ministra ziņojumam diezgan neapskaužams liktenis 15
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ikgadējam ārlietu ministra “Ziņojumam par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos”, ko šogad Saeima uzklausīs un apspriedīs 26. janvārī, ir diezgan neapskaužams liktenis. Ja sabiedrība dzīvo relatīvi mierīgā periodā, tad ārlietas “uz mani neattiecas”; ja nemierīgā – “es tāpat zinu, kas notiek, ko viņš jaunu pateiks?”. Plus dārgie tautas priekšstāvji, kuru izteikumi ir tik prognozējami, ka kļūst sērīgi (vai nu sacenšanās, kurš dusmīgāk izteiksies par Krieviju, vai pārmetumi ārlietu sektoram par Latvijas ekonomisko interešu nelobēšanu). Lai kā būtu, šogad ziņojumā izlasāmas vairākas tēzes, kuras vismaz teorētiski liecina par realitātes apzināšanos Ārlietu ministrijas “saimniecībā”.
Pirmā. Skaidrs, ka mūsu uzmanības un stresa centrā ir Ukraina, tomēr diemžēl, tēlaini izsakoties, gruzd un kvēlo arī citur. “Vienlaikus ir vērojama pieaugoša demokrātijas un autoritārisma pretstāve, noteikumos balstītās globālās pārvaldības buksēšana, starptautiskā tiesiskuma vājināšanās un demokrātijas principu vājināšanās.” Taisnība. Tiesa, te diplomātiski nav minēts, ka “noteikumos balstītu” sistēmu – konkrēti ekonomiku – šūpo arī mūsu sabiedrotie. Piemēram, ASV, kas atvēl tik vērienīgas tiešas vai netiešas subsīdijas savai ekonomikai, ka Eiropa vairs neslēpj bažas par savas konkurētspējas pazemināšanos. Tas pats gan notiek arī pašas Eiropas Savienības ietvaros, kur šādi “izceļas” Vācija. Citiem vārdiem sakot, attieksmē pret Ukrainu un Krievijas radītajiem draudiem Rietumi vairāk vai mazāk domā un rīkojas saskaņoti, bet stratēģisku biznesa projektu un virzienu (enerģētika, elektronika) gadījumā tā nav. Man šķiet, ka vismaz parlamentā noderētu atklāta diskusija par to, ka globālajā ekonomikā arī starp draugiem valda sīva konkurence, kurā jāmēģina izsprukt no iemīcīšanas zemē.
Otrā. “Raugoties tālākā perspektīvā, izšķiroši būs noturēt Eiropas Savienības politikas vienotību un principialitāti pret Krieviju, apzinoties, ka Krievijas revanšisms, agresivitāte un neprognozējamība var saglabāties ilgstošā laika periodā.” Viss pareizi, tomēr atļaušos žultainu piezīmi. Latvija (Baltija kopumā) pēdējā gada laikā daudz dižojas ar labāku Krievijas izprašanu, ja salīdzina ar “veco Eiropu” vai pat ASV. “Mēs jau sen brīdinājām…”, “laiks pierādīja, ka mums bija taisnība…” un tā tālāk. Mēs esam baigie Krievijas eksperti. Jautājums: tad kā mēs pieļāvām tik milzīgu melnas, pelēkas, puspelēkas un kaut vai tīras Krievijas naudas klātbūtni mūsu ekonomikā? Te pat runa ir nevis par enerģētiku, bet, piemēram, nekustamo īpašumu tirgu, kurā “viesi no austrumiem” ir tik dūšīgi ieguldījušies, ka jūtas Latvijā kā mājās arī pēc 2022. gada februāra. Citiem vārdiem sakot, mēs, protams, varam sev sist uz pleca, bet patiesībā mēs relatīvi vieglākas peļņas dēļ gadiem ilgi esam veidojuši savu ekonomisko atkarību no Krievijas, vienalga, vai tā izpaužas tūristu vai finanšu plūsmu apkalpošanas formā. Ar to, ka mēs vairs nepirksim gāzi no Kremļa, ir par maz.
Trešā. “Ņemot vērā Ķīnas pieaugošās ambīcijas mainīt starptautisko kārtību, piedāvājot dažādus alternatīvus drošības un globālās attīstības modeļus, no Latvijas interešu viedokļa būs svarīgi nonākt pie kopsaucēja par racionālāko Eiropas Savienības sadarbības modeli ar Ķīnu. Šī modeļa pamatnē ir jābūt vienotībai, spējai, aizstāvot universālās pamatvērtības, nodrošināt ekonomisko patstāvību un aizstāvēt savas ekonomiskās intereses…” Ja “pārtulko” no diplomātijas valodas, jāsaprot, ka nekāds “pavasaris” Eiropas un Ķīnas attiecībās nav gaidāms. Tā, protams, ir smagāka problēma Vācijai, Grieķijai vai Ungārijai, kuru atkarība no Ķīnas – atvainojos, mijiedarbība ar Ķīnu – ir daudz lielāka. Mums vienkārši jārēķinās, ka nekādu “jauno Zīda ceļu” un ar tādiem saistīto investīciju nebūs.
Visbeidzot. 2023. gada otrajā pusē sākšoties “oficiālā kampaņa”, kuras mērķis ir panākt, lai Latvija 2026.–2027. gadā ir ANO Drošības padomes nepastāvīgā valsts. Būšot “nepieciešams uzrunāt valstis Āfrikas, Āzijas, Latīņamerikas un Karību reģionos”. Skaidrs, ka runa ir par salīdzinoši nelielu summu tērēšanu, tomēr vienalga – labāk pielieciet pie algām ārlietu sektorā strādājošajiem, par kuru plāno maizes riecienu pati ministrija sūdzas. Tas, ka šādā statusā Drošības padomē ir jau pabijušas Igaunija un Lietuva, ir bērnišķīgs arguments.
