Arnis Slobožaņins: “Gribējās paskaidrot, kāpēc Latgale ir tāda, kāda tā ir – līdz galam nesaprasta” 0
Arnis Slobožaņins ir diplomēts vēsturnieks, raidījumu vadītājs un veidotājs, filmu producents, skolotājs, bet pāri visam – aizrautīgs mūziķis, kuru pazīstam kā grupas “Dabasu Durovys” līderi un dziesmu autoru. Pats Arnis sevi smiedamies dēvē par “sprēgājošo latgalieti” jeb mūsdienīgu Latgales patriotu. Nule Arnis iejuties Latvijas televīzijas raidījumā “Cytaidi latviskais”, šobrīd gatavo reformām veltītu raidījumu ciklu Vidusdaugavas Televīzijai, bet 27. septembrī Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā pirmizrādi piedzīvos viņa producētā dokumentālā filma “Latgalīši Sibirī”, ko gada nogalē plānots demonstrēt arī LTV.
Ar Arni satiekamies kādā no viņa kārtējām sabiedriskajām aktivitātēm – dzīvnieku patversmes “Ulubele” rīkotajā labdarības hokeja spēlē, aicinot gādāt par pamestajiem zvēriņiem. Laukumā kopā ar populāriem mūziķiem zvaigžņu komandas sastāvā Arnis uz ledus nav pirmoreiz. “Agrāk biju trenējies hokejā, šad tad uzspēlēju Daugavpilī ar vietējiem čaļiem,” smejas mūziķis. Uzbrucējs vai aizsargs? Arnis attrauc – neesot svarīgi, varot abējādi. Izmantojot hokeja līdzību, arī ikdienā Arnis spēlē dažādos laukumos no mūzikas līdz politikai, smejot, ka pienāks diena, kad būs jāizvēlas viens no tiem.
Mazliet samulsu, domājot, kā tevi pieteikt – mūziķis, sabiedrisks darbinieks, producents, vēsturnieks? Kuru no šiem pats liec priekšplānā?
Manam vectēvam bija teiciens “deviņi amati, desmitais bads”. Uz visām pusēm darbojoties, manā gadījumā tas nav izslēgts (smejas). Bet, nopietni runājot, man vēl ir jāizlemj, kurā virzienā doties. Vēsture ir mans pamats, noder gan filmās, gan brīžos, kad vajag kritiski padomāt vai salikt kopā teikumu. Tomēr jāatzīst, ka siltākā sajūta laikam ir no mūzikas. Mūsu ģitārists Romāns Sēlis gan apgalvo, ka man vislabāk sanākot runāt, nevis dziedāt.
Šobrīd ir televīzijas posms – gatavoju raidījumus, producēju filmas. Kaut kā cilvēki uzķēra, ka runāju latgaliski un interesējos par dažādām tēmām. Daugavpils LRT sāku vadīt sarunu šovu. Saņēmu piedāvājumu arī no LTV un raidījuma “Citaidy latviskais”. Šobrīd Jēkabpils Vidusdaugavas televīzijā producēšu 12 raidījumu ciklu par dažādām reformām, pirmais raidījums jau 27. septembrī, stāstīsim par administratīvi teritoriālo reformu. Tas ir pamatīgs izaicinājums, bet ir arī interesanti. Pirmajā intervijā ar ministru biju ieradies lielām acīm, bet pamazām piešaujos – galu galā vēsture ir tuva politikai. Šobrīd Daugavpils LRT televīzijā top raidījums “Latvija. Mīti un realitāte”, veltīts integrācijai. Mēģināsim parādīt, ka arī Latvijā var labi dzīvot.
Un kaut kur starpā arī tevis paša pieminētais sprēgājošais latgalietis. Ko tev tas nozīmē?
Kādreiz tā latgalieša pašapziņa man saistījās ar bailēm no tiem, tur, rietumu pusē, – bija laiks, kad šķita, ka viņi ir pārāki. Toreiz labāk jutos Londonā un Viļņā, nevis Rīgā. Bailes mēģināju kompensēt ar bravūru. Protams, šai sajūtai bija kaut kāds pamats. Daudz lasīju, pamanīju, ka, piemēram, trimdas latgaliešu vēsturnieki, tostarp Miķelis Bukšs, no kura daudz mācījos, bija savā ziņā nost no latviešu vēsturnieku “establišmenta”.
Tā ilgi krātā sajūta izlauzās uz āru, piemēram, tad, kad Vaira Vīķe-Freiberga Latgales simtgades kongresā teica runu, kurā saskatīju daudz kļūdu.
Piemēram, pieminot faktu, ka Latgale 1917. gadā lēmusi par pievienošanos Latvijai! Mūsu valsts taču toreiz vēl nebija! Vai minot, ka Francis Trasuns aicinājis uz vienu valsts valodu, aizmirstot piebilst, ka viņš aicināja arī neaizmirst latgaliešu dialektu. Toreiz svilpām un dauzījām kājas – pēc tam gan gāju atvainoties. Tomēr šķita, ka mans pienākums ir pateikt, ka mēs, latvieši un latgalieši, sēžam vienā laivā. Tagad tas sprēgājošais latgalietis ir kļuvis mierīgāks – latgaliskais ir kļuvis ikdienišķāks, dabiskāks. Apzinos, ka šādu mazo valodu pasaulē ir daudz, piemēram, igauņiem ir viru valoda. Latgales valoda ienākusi ikdienā, tas nozīmē, ka tajā varu vadīt raidījumu, stāstīt par korupciju, ne tikai patētiski vēstīt par Trasunu un māla podiem. Man tas ir svarīgi – zināt, ka esam šeit un tagad, mūsdienās, nevis kaut kādi rezervāta iemītnieki. Latgalieši galu galā nav nekas īpašs. Mēs vienkārši esam.
Esi pievērsies apgaismošanai arī mūsdienu mediju valodā. Kā nonāci līdz filmām par Latgali?
Esmu vienmēr aizrāvies ar Latgales vēsturi un kultūrvēsturi – ilgu laiku studēju Latgales kongresa jautājumus. 2016. gadā, esot savās dzimtajās mājās Bozovā, netālu no Kārsavas, radās ideja uztaisīt muzikālu izrādi par šo kongresu un Latgales biedrības jautājumu, par izcilajiem latgaliešiem Kempu un Trasunu, viņu ideju dueli, kurā uzvarēja Trasuna projekts par Latgali. Gribējās paskaidrot, kāpēc Latgale ir tāda, kāda tā ir – līdz galam nesaprasta. Tomēr iecerētā sadarbība ar Daugavpils teātri neizdevās, izrāde nenotika, bet es pats baigi sašūmējos. Tomēr iekšā palika dzirksts, ka gribu to parādīt cilvēkiem. No sarūgtinājuma palika spīts – uztaisīšu! Tā negaidot no problēmas rodas daudz priekšrocību, jo bez šīs idejas nebūtu tapušas vairākas filmas. Pirmā manis producētā īsfilma “Latgolys kongress zam lupys” ar Kristapu Rasimu un Mārtiņu Eglienu pirmizrādi piedzīvoja aprīlī. Sapratu, ka varu, un turpināju – tapa “Latgalīši Pēterpilī” – Latgales pirmā atmoda. Man bija svarīgi pastāstīt, ka Latvijā vēsturiski bijusi ne tikai vācu un Tērbatas ietekme, bet arī poļu un Pēterpils ietekme. Latgaliešu atmoda notika paralēli tā dēvētajai baltiešu atmodai. Tā notika, esot Vitebskas guberņas sastāvā. Divas Latvijas daļas kādu laiku attīstījās paralēli. Man šķiet, tas nav līdz galam nonācis līdz latviešu ausīm. Pirmkārt tas ir svarīgi pašiem latgaliešiem, bet arī liepājniekiem der saprast, ko tad tie latgalieši tur tā sprēgā.
Tavs jaunākais veikums ir “Latgalīši Sibirī”, taču šis nav stāsts par izsūtījumiem, kā pirmajā mirklī varētu šķist.
Jā, tā ir senāka vēsture. Stāstām par latgaliešu kolonistiem, kuri brauca meklēt labāku dzīvi. Viņu bērni un mazbērni joprojām dzīvo tur un runā latgaliski. Braucām ekspedīcijā, safilmējām veselu filmu par viņiem.
Ne tikai. Latgalē, visā Latvijā tevi tomēr pazīstam vairāk kā mūziķi!
Mūzikā esmu autodidakts ar akadēmiskām zināšanām – esmu braukājis uz ģitāristu sesijām, apguvis harmonijas, ritmus, bet, studējot Anglijā, sasmēlos blūza improvizāciju. Pats nezinu, no kurienes tā aizraušanās. Ģimenē mūziķu nav, vairāk “tehniski” cilvēki: robežsargi, policisti, ierēdņi, vectēvs dzelzceļnieks. Tuvāk kultūrai ir mamma – viņa ir bibliotekāre. Manas muzikālās ietekmes ceļo no bītliem līdz “Prāta vētrai”, ar kuru uzaugu. Šobrīd mūzika pagājusi otrā plānā, bet nekas nav pārtrūcis. Esam atsākuši darboties ar “Dabasu Duravym” – nedaudz ir pamainījies sastāvs, bet nākamajam albumam tapušas jau četras dziesmas. Jaunākā ir “Akmenī” ar Ojāra Vācieša vārdiem.
Pavasarī iznāca tavs solo albums “Pasamūds puosokā”. Vienam radīt dziesmas ir vieglāk?
Tas ir mūžīgais jautājums. No vienas puses, tu visu taisi, kā gribi. Bet vai tas ir labāk? Tā nav iespējams sevi pārsteigt. Bieži kāds cits, kurš parāda kādu akordu, rifu, vārdus, tevī rosina pavisam jaunu kanālu. Taču reizē ir jākooperējas – katram ir savs ego, jo vairāk cilvēku, jo grūtāk vienoties. Un pavisam viens nestrādāju arī šoreiz. Man pašam labākā šķiet kopā ar literāta Antona Slišāna mazdēlu Dominiku Polijā, Belistokā, sacerētā “Puosaka”. Latgaliešu kultūras balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremonijā dziesmu nospēlējām kopā ar latgaliešu izcelsmes amerikāņu vijolnieci Aiju Izāku, manām audzēknēm no grupas “Piparmētra” un talantīgo džeza pianistu Arti Borisu – iznāca interesanta enerģētika kopā ar mūziķiem, kuri ir desmit stāvus labāki par mani.
Pieminēji audzēkņus – māci vēsturi vai mūziku?
Kā vēstures skolotājs pastrādāju salīdzinoši īsu laiku – jāatzīst, ka ar to nevarēja iztikt. Šobrīd darbojamies Ilūkstes Bērnu un jauniešu centrā, kur ir ļoti pretimnākoša vadītāja, pulcinu kopā bērnus, mācu spēlēt ansamblī. Rezultāti neizpaliek, startējam ansambļu konkursos. Vislatvijas izglītības iestāžu ansambļu konkursā mūsu meiteņu grupa “Piparmētra” gan uzvarējusi, gan vairākkārt iekļuvusi finālā. Tā bērniem ir pavisam cita piesaiste un motīvs pievērsties mūzikai.
Ieminējies, ka padomā esot dziesmu albums bērniem!
Jā – nosaukums būs “Par mušām”. Rakstniece Lolita Stupāne Preiļos pārdzīvojusi grūtu likteni: pēc smagas operācijas skolas gados viņa, par spīti sabojātai veselībai, raksta lieliskus dzejoļus. Kopā sarakstījām astoņas dziesmas ar manu mūziku, kad būs devītā, albums būs gatavs.
Ko tu dari, kad nemuzicē, neskolo jauniešus vai nevadi kādu projektu?
Katru vakaru mēģinu izspēlēt šaha partiju. Lasu. Šovasar sports bija jāatliek, jo salauzu roku. Ļoti daudz ceļoju. Arī kopā ar meitām (7 un 9 gadi) – nesen bija pirmais tāds piedzīvojums, apciemojot māsīcu Dublinā. Šī vasara ceļošanas ziņā bija pavisam karsta – biju Turcijā, kur mācīju bērniem ģitāras, pabiju divu nedēļu ekspedīcijā Sibīrijā. Vēl arī Jordānija kopā ar draudzeni – man ļoti patīk eksotiskas valstis. Fantastiska sajūta būt vietā, kur Mozus ieraudzījis apsolīto zemi – Mēness apspīdētas klintis, nakts, brauciens ar “džipu”, apkārt tuksnesis, interesanti cilvēki. Laikam ceļošana ir kāds nepiepildīts sapnis kopš bērnības, kad tas nebija iespējams, tāpēc joprojām katra reize šķiet kā brīnums.
Nākamais galamērķis zināms?
Brauksim novembrī uz Maltu – nekad neesmu tur bijis.
************
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Daudzšķautņains. Galējību cilvēks. Uzņēmīgs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas, telefona un būšanas kustībā.
Lielākais sasniegums darbā?
Mans draugs Aivars Bulis saka, ka mans sasniegums ir neatlaidība jeb ilgtspēja.
Labākā izklaide?
Sports. Ir jāpiespiežas, bet, kad sportoju, ir milzu prieks. Ikdienas diskusijas ar rakstnieku Valentīnu Lukaševiču.
