Arnis Līcītis: cilvēks vieglu laimi nenovērtē 0
– Nezinu, vai esmu liels sieviešu pazinējs, bet man grūti iedomāties savu dzīvi, ja viņu nebūtu. Skaistas sievietes un sausais vīns pieder pie manām vājībām, – atzīstas aktieris Arnis Līcītis.
Nesen viņš atgriezies no Maskavas, kur filmējās Krievijas seriālā “Sarkanie kalniņi”. Augusta beigās dosies uz Sevastopoli, kur turpināsies filmas uzņemšana.
– Es atveidoju vēsturisku personību, cara armijas kontr admirāli Starku, lai gan ārēji neesam līdzīgi. Sākušies arī mēģinājumi režisora Igora Kuļikova iestudētajā izrādē “Lietus pārdevējs”, kurai septembrī būs pirmizrāde Neatkarīgo aktieru biedrībā. Taču es nekrītu depresijā, ja kādu brīdi darba ir mazāk, jo man ļoti patīk arī paslinkot. Tagad cenšos izbaudīt vasaru, jo tas ir laiks, kad vislabāk jūtos. Es sajūsminos par karstumu un sauli, – teic Arnis.
Aktierim rit sešdesmit sestā dzīves vasara un vīrišķīgais vai aktieriskais šarms, sauc to, kā gribi, nekur nav zudis.
– Ar mani viss ir kārtībā, gribu baudīt dzīvi, ceļot, pasēdēt kafejnīcā pie kafijas tases vai vīna glāzes. Rīgā man ir kādi četri krodziņi, kurus labprāt apmeklēju. Mums tajos izveidojusies tāda kā sava veida brālība. Patērzējam par sportu, politiku, arī meitenēm.
Bet vai labāk nav uzaicināt meitenes uz krodziņu, nevis tikai runāt par viņām?
– Meitenes uz šiem krodziņiem neaicinu, un arī savu mīļoto sievieti ne. Ja viņa vēlas, aizvedu uz kādu citu interesantu vietu. Varu pateikties Dievam, ka man līdzās ir cilvēks, kas dara mani laimīgu. Es nevaru dzīvot nemīlot.
Arnis ir filmējies aptuveni divsimt kinolomās, kas uzņemtas Krievijā un bijušajās padomju republikās. Ieminos, ka no daiļā dzimuma puses viņam noteikti uzmanības nav trūcis.
– Par savu vietu zem saules ir jācīnās, un tas mums, vīriešiem, nāk tikai par labu. Trakas lietas neesmu darījis, bet par savu mīlestību esmu cīnījies. Ne jau ar asiem ieročiem, jo tā ir trausla lieta. Uzskatu, ka cilvēkiem nevajag būt vienaldzīgiem pret savām jūtām un, par tām cīnoties, daudz iegūsti un bagātinies. Tie, kas to darījuši, zina, kas tas ir.
Ja sēdi uz dīvāna un laime iekrīt klēpī, tad nespēj to novērtēt. Pēdējā laikā esmu novērojis, ka vīrieši negrib cīnīties un uzvedas kā slinki runči, kas nobarojušies laiski dirn uz dīvāna un nekas viņus vairs neinteresē. Pat ne pamesta spēļmantiņas pelīte. Bez cīņas spara tu sāc līdzināties amēbai. Un iemeslu, par ko cīnīties, vienmēr var atrast, – uzskata Arnis.
Varbūt mūsu platuma grādos mītošajiem vīriešiem trūkst temperamenta? Jo tuvāk dienvidiem, jo karstākas asinis un arī citāda attieksme pret daiļajām dāmām.
– Pirms kāda laika ar mīļoto sievieti bijām aizbraukuši uz Romu. Aizrunājušies šķērsojām ielu, neskatoties, kur to darām. Kad attapos, teicu – tur nedrīkst iet, jo mašīnas ar pilnu jaudu traucas trijās joslās. Bet viņa tikai turpināja ceļu. Visi autovadītāji apturēja savus spēkratus, rādot ar roku – ej pāri. Sapratu, veči novērtē – pāri ielai iet interesanta sieviete. Man neapšaubāmi bija prieks par to, ka citi novērtē manu mīļoto. Mani, protams, neviens braucējs nepalaida, nācās meklēt gājēju pāreju. Nesen biju aizbraucis uz Venēciju. Sēdēju krodziņā, kad pie manis pienāca sieviete, kas runāja krieviski. Viņa mani pazina kā aktieri un vaicāja, vai nevaram nofotografēties kopā ar bērniem. Uzrunātāja izrādījās skolotāja no Ukrainas, kas ar saviem audzēkņiem atbraukusi ekskursijā uz Venēciju.
Vai Arnis mēdz savu dzīves dārgumu palutināt ar dāvanām?
– Ja es būtu baņķieris, tad man viņu vajadzētu apbērt ar briljantiem. Krievijā ir aktieri, kas saņem milzīgus honorārus, bet es neesmu tajā lī- menī. Taču tur par manu darbu maksā ļoti labi. Bet attiecībās svarīgi, lai abiem būtu par ko runāt un arī pastrīdēties. Lai vienotu kopīgas intereses, ieskaitot profesionālo darbu. Nezinu, vai fiziķis un liriķis var atrast kopīgu valodu. Uzskatu, ja kopā dzīvošana nevedas, vienam ar otru nav interesanti, tad nevajag to darīt sakostiem zobiem.
