Arnis Apsītis, SIA ” Kurekss” valdes loceklis, mecenāts: “Iespēja jauniešiem izglītoties ir ieguldījums Latvijas nākotnē” 11
Kārlis Vasulis, žurnāls “Baltijas Koks”
Kokapstrādes uzņēmuma SIA Kurekss valdes loceklis un mecenāts Arnis Apsītis par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Atzinības krustu, kā arī iecelts par Atzinības krusta komandieri.
Apsītis ir uzaudzis un mācījies Dundagā, Latvijas Universitātē ieguvis ekonomista izglītību. Viņš ir īpašnieks vai līdzīpašnieks vairākiem veiksmīgiem uzņēmumiem, tostarp SIA Kurekss, SIA Apsīte, SIA Kurekss meži un SIA Kurzemes granulas. Šie uzņēmumi laika gaitā finansiāli ir atbalstījuši dažādas organizācijas, piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, Dundagas vidusskolu, Likteņdārzu un arī Vītolu fondu. Īpaša sadarbība Apsītim izveidojusies tieši ar Vītolu fondu, un kopš 2009. gada mazturīgu jauniešu atbalstam izglītības ieguvē ziedoti jau aptuveni 700 tūkstoši eiro. 2011. gadā tika iedibināta tradīcija – ik gadu pavasarī Apsītis kopā ar ģimeni aicina stipendiātus stādīt mežu. Divpadsmit gadu laikā apstādīti jau 65 hektāri. Sarunā ar žurnālu Baltijas Koks Apsītis stāsta par motivāciju ziedot un uzņēmuma attīstību.
Dot iespēju
Iesākot sarunu, jautāju, kas mudina cilvēku dot? Apsītis nevilcinoties norāda, ka skolas laikā viņam bijis skolotājs, kurš stundās jauniešus mudinājis diskutēt. «Man bija ļoti labs fizikas skolotājs. Jauns, nesen beidzis augstskolu. Bieži vien stundu laikā notika diskusijas par dažādiem tematiem. Piemēram, par to, ko mēs vēlētos darīt nākotnē un tamlīdzīgi. Es sacīju, ka gribētu nopelnīt daudz naudas. Skolotājs man jautāja, ko es darīšu, ja nopelnīšu naudu? Atbildēju, ka tad es varētu palīdzēt cilvēkiem. Dzīvē sanācis tā, ka ir izdevies nopelnīt naudu, un vienā brīdī sapratu, ka ir jābūt līdzsvaram – nevar tikai ņemt, bet kaut kas ir jādod pretī,» skaidro Apsītis. Uzņēmējam nav bijis mērķis tā vienkārši izdaļāt līdzekļus, bet ir uzrunājusi ideja par palīdzēšanu mazturīgiem jauniešiem iegūt izglītību. «Latvijā ir ļoti daudz apdāvinātu jauniešu, kuriem dažādu apstākļu ietekmē nav iespējas izglītoties. Padomju laikā mums tas viss bija bez maksas. Šodien studijas maksā un dzīve pati par sevi ir ļoti dārga. Nolēmu, ka varētu palīdzēt izglītības ieguvē,» stāsta uzņēmējs. Uzzinājis informāciju par Vītolu fonda aktivitātēm, un, kā vērtē Apsītis, šajā organizācijā strādā ļoti motivēti cilvēki, kuri zina, kā vislabāk palīdzēt jauniešiem, vadoties pēc specifiskiem principiem. «Tā nav pilnīga finansiāla studiju nodrošināšana, bet atbalsts, lai jaunajiem cilvēkiem ir iespēja. Ļoti bieži ir gadījumi, kad jaunietim nav variantu – viņš nespēj iztikt, tādēļ iet strādāt. Tomēr, kad ir jāstrādā, izglītība paliek otrajā plānā. Īpaši tiem, kuri dzīvo tālāk no Rīgas, jo mēs zinām, cik grūti ir izbraukāt. Viss ir kļuvis nesalīdzināmi dārgāks. Man pašam nav tiešas iesaistes atbalstāmo jauniešu izvēlē, jo paļaujamies uz Vītola fonda kompetenci. Viņi sniedz informāciju par sevi skolās, runā ar skolotājiem un iepazīstina ar šo iespēju saņemt stipendiju. Tie, kuri ir motivēti, tie arī piesakās. Pēdējos gados ir tā, ka stipendiju pietiek visiem. Agrāk pieteicās vairāk interesentu un tad bija jāizlemj, kuram dot un kuram ne. Tad lūkojāmies uz jaunieša izvēlēto izglītības virzienu. Vēlmi iegūt sabiedrisko attiecību speciālista diplomu gluži neatbalstījām.
Pamata kritērijs, protams, ir sekmju līmenis, kā arī, vai nāk no daudzbērnu ģimenes,» teic mecenāts.
Jauna tradīcija
Jautāju par lielisko tradīciju – meža stādīšanu kopā ar atbalstu saņemošajiem jauniešiem. Apsītis stāsta, ka kādā sarunā Vītolu fonda vadītāja Vita Diķe jautājusi, ko fonds var darīt viņu labā? «Runājām ar fonda vadītāju, kura ir ļoti labs cilvēks. Viņa visiem stipendiātiem ir kā gādīga māte, kas par viņiem rūpējas. Tā kā mans hobijs ir meža stādīšana, tad teicu: ja vēlaties kaut ko darīt, nāciet stādīt mežu! Tā arī šīs talkas iesākās – 65 hektārus esam apstādījuši šīs tradīcijas ietvarā,» viņš norāda. Šajā pasākumā tiek gūta patīkama atgriezeniskā saite, klausoties stipendiātu dzīvesstāstus. Arī pašiem dalībniekiem šī tradīcija izvērtusies kā patīkams piedzīvojums. Dažkārt jaunieši sūta vēstules, kurās norāda, cik tas bijis emocionāli pozitīvi. Tagad ļoti reti kurš jaunībā ir stādījis mežu, atzīst uzņēmējs. Jautāju, vai ir kāds jaunietis, kuru vēlētos īpaši izcelt, uz ko Apsītis atbild, ka nevienu speciāli izcelt nevēlēlas, bet atmiņā iespiedies puisis no Žīguriem Balvu rajonā, kurš cēlies iepriekšējā vakarā, lai brauktu ar nakts autobusu līdz Rīgai pēc tam no Rīgas uz Ventspils pusi, kur noritēja meža stādīšanas talka. «Bija ļoti motivēts, laikam iekšējā balss teica, ka ir jāatbrauc,» atminas Arnis Apsītis.
Kādēļ dot?
Sarunā par mecenātismu Latvijā kopumā aizskaram tematu, ka kokapstrādes nozarei allaž trūkst labi sagatavotu speciālistu un, iespējams, nozare varētu būt aktīvāka jauniešu izglītības finansēšanā. «Tas jau tiek darīts no valsts puses ar subsīdījām budžeta vietu nodrošināšanā, tomēr meža nozari pārstāvošie uzņēmēji varētu maksāt stipendijas tiem topošajiem speciālistiem, kuri viņiem ir vajadzīgi, tas šķiet normāli, tomēr kopumā tā ir valsts kompetence,» vērtē uzņēmējs. Taujāju, vai ir bijusi ideja plašāk aicināt citus uzņēmējus iesaistīties mecenātismā. «Būšu nepopulārs un teikšu, ka dažam labam varbūt vairāk vajag roleksu, range roveru, tādēļ viņam neatliek palīdzībai citiem, tik tikko priekš sevis sanāk. Tas ir ļoti individuāli. Nezinu, vai labdarībai jābūt organizētai un masveidā. Cilvēkam iekšējā balss pasaka, ka nevar tikai ņemt, bet ir arī jādod.
Tas, ko mēs ieguldām šajos jauniešos, daudzkārtīgi nāk atpakaļ. Kad viņi iegūst izglītību, viņi var sevi pierādīt valsts vai savā labā. Tie līdzekļi nāk atpakaļ nesalīdzināmi lielākā mērā. Ja viņš spēj strādāt un dot labumu gan sev, gan citiem, tad tie ieguldījumi ir niecīgi, salīdzinot ar atdevi sabiedrības labā,» pauž Apsītis.
Sarežģīts gads
Stāstot par situāciju uzņēmumā, SIA Kurekss valdes loceklis atzīst, ka šis ir izaicinājumu gads. «Neviens negrib teikt vārdu krīze, bet jāteic, ka šis ir izaicinājumu gads. Beidzoties pandēmijai un izmainoties situācijai pasaulē, banku pamatlikmju procentu ietekmē cilvēki vairs nevar atļauties to, ko varēja atļauties agrāk. Inflācija, sadārdzinājums ir mainījis pieprasījuma struktūru. Prioritāte ir pirmās nepieciešamības lietām. Būvēšana un remonti šobrīd nav tik aktuāli. Līdz ar to ir samazinājies pieprasījums pēc daudziem koksnes produktiem pasaulē. Īpaši Eiropā, ASV, Tālajos Austrumos. Neredzu pamatu cerībām, ka šogad kaut kas krasi varētu mainīties. Tādēļ mums uzņēmumā jādomā, kā rīkoties, kas ir prioritārs. Esam pieņēmuši lēmumu samazināt ražošanas apjomus. Pērn apgrozījums bija liels, pirmajā pusgadā bija augstas cenas produkcijai, tomēr otrajā pusgadā bija jūtama korekcija uz leju visos tirgos gan cenās, gan pieprasījumā,» norāda uzņēmējs.
Taujāts par iespējām meklēt jaunus tirgus, viņš teic, ka SIA Kurekss jau darbojas visos tirgos – ASV, Eiropā, Āzijā, Āfrikā. «Par Āfriku runājot, uz Ēģipti esam sūtījuši preces jau 25 gadus. Tomēr arī tur viss mainās – pērn tur tika piedzīvota inflācija apmēram 30%. Tas nav maz, un beigās tāpat par visu samaksā parastais cilvēks, kurš ir patērētājs. Turpmāko virzību noteiks centrālo banku politika, un šobrīd tā ir vērsta uz to, lai samazinātu patēriņu. Mūsu vienīgais ceļš ir efektivitātes virzienā. Ražot to pašu produktu, bet efektīvāk. Ar mazākiem cilvēkresursu un enerģijas patēriņiem,» uzsver Apsītis.
Viņš vienlaikus skandina trauksmes zvanus saistībā ar egļu mizgrauža situāciju un savvaļas zvēru postījumiem jaunaudzēs. «Egļu mizgrauzis var radīt neprognozējamas sekas – egles kā izejvielas pieejamība būs samazināta. Lieta tāda, ka to egli neļauj cirst, kamēr vēl var saglābt. Nevis tā kā zviedri, kuriem arī ir mizgrauzis un kuri saprot: ja to koku nenocirtīs, kamēr tas vēl ir labas kvalitātes izejviela, pēc tam tas pārvēršas malkā,» pauž uzņēmējs, piebilstot, ka būtu nepieciešams cirst apsteidzoši, lai kukaiņiem nebūtu barības bāzes.
Tāpat uzņēmēju satrauc savvaļas zvēru populācijas straujais pieaugums. «Mani visvairāk uztrauc, ka pie mums ir nenormāli savairojušies savvaļas zvēri, kuri pamatīgi noposta jaunaudzes. Vajadzētu ierobežot savvaļas zvēru skaitu, piemēram, pamainīt noteikumus, lai privātie mežu īpašnieki paši drīkstētu aizsargāt savu mežu no zvēru postījumiem. Katru gadu iestādām desmitiem tūkstošus kociņu. Cenšamies visādi aizsargāt jaunaudzes, bet nesekmīgi – zvēri tās ēd nost. Šobrīd Kurzemē nav iespējams izaudzēt normālu egļu vai priežu jaunaudzi. Tā manā uztverē ir milzu problēma. Šis jautājums būtu steidzami jārisina valstiskā līmenī, jo zaudējumi ir kolosāli un nākotnē būs vēl lielāki,» pauž Apsītis.
