FOTO. Armijas būve pārdzimst “Jūras mājā” 4
Rebeka Rogale, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arhitekta Induļa Kalna projektētā “Jūras māja” atrodas pašā Baltijas jūras krastā, kāpu un priežu audžu ieskauta. Nezinātājiem šāda celtne kāpu joslā varētu izsaukt nepatiku vai aizkaitinājumu – kā to drīkst? Tomēr šis ir pavisam cits gadījums ar pievienoto vērtību, kas degradētu objektu pārvērtis līdz nepazīšanai.
Nedaudz vēstures…
Agrāk, padomju laikos, šeit atradās padomju armijas būvēts PSRS robežas novērošanas un kontroles punkts, kādi gar atklātās jūras krastu Latvijā bija izvietoti ik pa 5–10 km. Necila ķieģeļu būve ar novērošanas torni.
Tagadējie ēkas saimnieki Kaspars un Jānis, būdami vēl zēni un dodamies uz jūru, staigāja šai ēkai garām gandrīz vai katru dienu. Lai gan padomju gados šeit bija aizliegtā zona, vietējiem iedzīvotājiem tas bija atļauts. Kad Latvija atguva neatkarību, Kaspara tēvs šo zemi privatizēja. Tā zeme ar uz tās esošo padomju armijas ēku tika uzdāvināta dēlam.
Pirms divdesmit gadiem Kaspars ar sievu nolēma pamesto ēku sakārtot un pārbūvēt par ģimenes atpūtas māju. Vietējā pašvaldībā tika izsniegta būvatļauja, un pirmo projektu tai izveidoja Uldis un Guna Pīlēni. Diemžēl jaunās ģimenes rocība tolaik nebija tik liela, lai spētu iekļauties būvvaldes noteiktajos termiņos. Bet, kad būvatļauju vajadzēja pagarināt, pašvaldība pēkšņi mainīja savu nostāju par ēkas piederību un izmantošanu. Tā nu Kasparam, lai savā īpašumā esošo ēku savestu kārtībā, nācās tiesāties.
Tikmēr ēka gruva… Ko neizdarīja agresīvā kāpu vide un vēji, izdemolēja un izlaupīja vandāļi, aizvelkot un nododot metāllūžņos pat torņa metāla konstrukcijas un margas. Laika gaitā ēka, kas tika klasificēta kā saimniecības ēka, bija kļuvusi vidi degradējoša. Tiesu darbi ilga piecus gadus, un rezultātā tiesa nostiprināja sākotnējās īpašumtiesības. Tomēr pa šo laiku daba bija paveikusi savu darbu – ēka bija iegrimusi kāpā, un bija nepieciešams pavisam jauns projekts un koncepcija. Arī Kaspara ģimenes domas un plāni bija mainījušies – tagad šeit nolēma ierīkot brīvdienu māju “Sīpoli Mare”.
Daudzie ierobežojumi
Agrāk ēkai varēja apiet apkārt, bet projekta uzsākšanas laikā tai bija iespējams piekļūt tikai no sauszemes puses. Tas tāpēc, ka laika gaitā krasta līnija mainās, notiek kāpu erozija un sauszeme atkāpjas. Rezultātā 76 m2 lielās ēkas vēsturiskais, pagājušā gadsimta 60. gadu apjoms ir iegrimis kāpā tā, ka redzams tikai tagadējās mājas pirmais stāvs. Tāds arī bijis arhitekta mērķis – izvēlēties risinājumus, lai ēku maksimāli iesēdinātu ainavā, izmantojot horizontālo formu valodu un nepārsniedzot ēku ieskaujošo priežu augstumu: “Būsim atklāti, gandrīz katram no mums, ieraugot jaunuzbūvētu ēku kāpu aizsargjoslā, rodas tāds kā sašutums vai izbrīns – kā ko tādu drīkst atļauties? Jā, kāpu aizsargjoslā ir aizliegts būvēt jaunas ēkas, bet tās, kas jau tur atrodas, ir atļauts atjaunot un pārbūvēt, ievērojot visus Valsts vides dienesta noteiktos likumus, ierobežojumus un nenodarot pāri Eiropas Savienības aizsargājamajiem biotopiem. Tieši tāpēc nevēlējāmies šo ēku izcelt, bet īpaši piedomāt pie tā, lai māja iekļautos apkārtējā ainavā un pat saplūstu ar to.”
Šķiet, ka tas ir izdevies – “Jūras māju” nav iespējams pamanīt ne garāmejot, ne no krasta puses. Izņēmums ir tikai viens rakurss, nostājoties tieši iepretim liedagā.
Interesanti, ka projektā savdabīgi saglabāta ēkas vēsturiskā novērošanas funkcija, transformējot to emocionālā plāksnē kā dabas un ainavas vērošanu un baudīšanu.
Īstenotais projekts piedalījās arī 2022. gada konkursā “Latvijas Arhitektūras gada balva” kategorijā “Pārbūves un mantojuma transformācija, rekonstrukcija vai restaurācija”.
Patiesībā šeit gandrīz nekas nav būvēts no jauna. Pēc ēkas tehniskās apsekošanas vēsturiskās būvkonstrukcijas tika iekonservētas, nostiprinātas, saglabātas kā krasta kāpu atbalsta sienas un izmantotas par atbalsta konstrukcijām ēkas būvapjomam.
Arhitekts stāsta, ka arī projekta īstenošanas laikā bija diezgan daudz problēmu ar dažādām saskaņošanas lietām būvvaldē, jo pašvaldības ierēdņi nevēlējās saskaņot un izvirzīja subjektīvas nepamatotas prasības: “Tā kā pats esmu bijis Liepājas pilsētas galvenā arhitekta amatā, zinu, kad kavēšanās ar lēmumiem ir pamatota, bet kad tā ir speciāla kavēšana un kaitniecība.”
Papildus daudzajiem ierobežojumiem un apgrūtinājumiem, projektējot ēku, nācās ņemt vērā specifisko vidi, kādā ēka atradīsies. Bija jāizmanto maksimāli viegli (lai neradītu slodzi uz iekonservētajām būvkonstrukcijām), bet tajā pašā laikā pamatīgi un izturīgi materiāli, kas spētu ēkā saglabāt siltumu, nepadoties nemitīgajām vēja brāzmām, smilšu plūsmai un sārmainajai videi. Šim nolūkam tika izmantoti “Baurock” vieglbetona bloki, koka pārsegumi un metāla konstrukcijas. Ēkas apdarē izmantoti darvoti koka dēļi, jumtam skārda klājums. “Ēkā nedrīkstēja būt nekas tāds, kas vēja ietekmē varētu sākt vibrēt, kustēties. Sākotnēji rēķinājāmies ar vēja slodzi 40 m/s. Mājai nav arī ūdens noteku, jo tās nemitīgi būtu piepildītas ar smiltīm,” stāsta Indulis Kalns. “Patiesībā šis būs eksperiments ilgtermiņā. Laiks rādīs, kā ēka ar to tiek galā. Tomēr gandarījums ir liels par to, ka rezultātā degradēts objekts ir kļuvis par vidi, ko patīkami uzlūkot!”
Mājas interjeru izstrādāja Mārtiņš Sīlis sadarbībā ar saimniekiem un arhitektu. “Māja ir paredzēta maksimāli četriem cilvēkiem. Tas darīts ar nolūku, lai samazinātu cilvēku plūsmu/m2 šajā apkaimē. Lai neveidotos piesārņojums, kāpu izbradājums, nevajadzīgs komunikāciju slogs uz kāpu joslu u. tml. Interjeru veidojot, galvenais uzsvars bija uz to, lai cilvēks mājā justos labi, lai ir silti un omulīgi,” stāsta Kaspars. “Otra lieta – mājas iekārtojumā centāmies maksimāli izmantot Latvijas ražotāju un meistaru darbus.”
Dzīvojamajā zonā grīdām izmantots slīpēts, ar epoksīdu pārklāts betons. Sienas veidotas ar dekoratīvo apmetumu, sanitārajā mezglā flīzējums. Īpaši veidota virtuves zona, kura, atrodoties tieši pretim plašajam stiklojumam ar skatu uz liedagu, to atspoguļo un pārvēršas par fascinējošu jūras ainavu.
No savas pieredzes
Jautāts par to, vai tiem, kuru īpašumā arī atrodas kāds degradējies padomju laika objekts, tīklu māja vai līdzīga ēka jūras krastā, viņš ieteiktu ēku saglabāt vai nojaukt, Indulis iesaka 77 reizes nomērīt un pārdomāt: “Varbūt pat atstāt neskartu un gaidīt, kad lēmumus varēs pieņemt nākamā paaudze (ar jaunu skatījumu). Nojaucot šo ēku, jūs atņemsiet sev jebkādu iespēju šeit vēlreiz kaut ko atjaunot vai pārbūvēt. Tiem, kuri vēlas atjaunot, rūpīgi jāpārdomā visi smagie klimatiskie apstākļi, kādiem ēka būs pakļauta, un jārēķinās, ka pareizu, izturīgu materiālu un konstrukciju izvēle ievērojami sadārdzinās izmaksas. Ja, apsverot šo visu, ar to var sadzīvot, tad kāpēc gan ne?”
Savukārt Kaspars iedrošina katru, kura īpašumā ir kāda sena ēka, noteikti ķerties klāt un darīt: “Kāpēc neattīstīt, ja tas jau ir? Galvenais ir darīt ar sirdi un dvēseli, un tad arī visi spēki kopā palīdzēs. Kas tad cits mūsu zemē to darīs, ja ne mēs paši? Jā, mums negāja viegli, bet gandarījums ir, ka, izejot cauri tai birokrātijas sistēmai, visu esam panākuši godīgā ceļā un izdarījuši līdz galam. Uz visu citu (vējš, jūra, saule, mākoņi, smiltis u.c.) autortiesības pieder DABAI, mūsu uzdevums ir minimizēt cilvēka rokas pieskārienu tai! Un es ticu, ka jebkurā mūsu zemes vietā katrs vietējais, kas tur ieguldīs savu darbu, laiku un naudu, arī sargās un rūpēsies par to skaisto, kas ir apkārt.”
