Pirmā veselības ķibele 25
Bija lauku mācības, un nodaļas sastāvā bija jāpārvar saindētā zona. Vairāk nekā 200 metrus bija jānes smagākais nodaļas karavīrs (ap 100 kilogramiem). Celšanas brīdī Rūdolfs izdzirdējis tirkšķi un dūrienu cirksnī. Bet uzdevumu izpildījis un mācības turpinājis, jo asiņošanas nebija, sāpes tikai brīžiem, bumbulis gan uzreiz bijis izspiedies. Pēc tam, analizējot situāciju, karavīrs nospriedis, ka konkrētais uzdevums bijis neadekvāti smags mācībām, turklāt bijis jāveic bez iepriekšējas apmācības. Rūdolfs par notikušo uzrakstījis dienesta ziņojumu – izmeklēšana gan sākta, bet neesot pabeigta. Armijas Medicīnas nodrošinājuma centra ķirurģe E. Krastiņa uzrakstījusi, ka ar Rūdolfu notikušais nav darba trauma.
“Medmāsiņa jau uzreiz pateica, ka trūce, bet daudzi ar tādu staigājot visu mūžu. Es pastaigāju pāris nedēļu, taču sāpēja. Vada komandieris vēl paziņoja, ka ārste teikusi, ka man trauma iedzimta… Tad gāju pie dakteres Krastiņas skaidroties. Viņa teica: “Ja no sāpēm nav jābļauj un nekrīt zarnas ārā un nav nekavējoties jāoperē, tad tā nav darba trauma!” Sāpes tomēr nepārgāja, es gatavojos operācijai. Vēlāk, runājot ar juristiem, sapratu, ka man bija tiesības dokumentēt traumas gūšanas faktu un saņemt kompensāciju. Žēl, bet šādi gadījumi nekādi neveicina uzticību armijas mediķiem. Bet labi. Armija man apmaksāja operāciju, kas notika zem pilnas narkozes. Nedēļu pavadīju slimnīcā. Pēc trijiem mēnešiem sveiks un vesels atgriezos dienestā,” atceras Rūdolfs. Viņš pat ļaunākajos murgos nespēja iedomāties, kas viņu vēl tikai sagaida.
