VIEDOKĻI 2
Elmārs Pļaviņš, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns: “NBS esmu kopš 1997. gada. Kopā ar karavīriem ir piedzīvoti daudzi ļoti emocionāli mirkļi. Ir vajadzējis tuviniekiem paziņot, ka viņu vīrs vai dēls gājis bojā, tāpat ir nācies pavadīt mūžībā starptautiskajās operācijās kritušos. Esmu arī laulājis savus karavīrus un piedalījies bērnu iesvētībās vai kristībās. Vienmēr īpaši bijuši brīži, kad piedalījos starptautiskajās operācijās, garīgi stiprinot dienošos. Liels paldies komandieriem un karavīriem par viņu atbalstu, palīdzot kapelāniem izpildīt savus uzdevumus. Tāpat pateicos tuviniekiem, kuri palīdz mūsu karavīriem būt labākiem. Paldies psihologiem par ciešo sadarbību un atbalstu.”
Ruslans Markēvičs, kapteinis, Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljons: “Desmit gadus ilgajā dienestā esmu bijis pilna laika misijās Irākā un Afganistānā. Tāpat katru gadu braucu pie ārzemēs dienošajiem Latvijas karavīriem, it sevišķi Ziemassvētkos un Lieldienās. Runājam par ģimeni un nākotni. Daudzi grib laulāties baznīcā un kristīt savus bērnus. Spilgtā atmiņā palicis gadījums, kad starptautiskās misijas laikā kristīju karavīru – pasaucu ugunsdzēsējus, kuri atveda ūdeni, un starp divām bruņumašīnām novietojām lielu telti.”
Laimnesis Pauliņš, civilais darbinieks, Alūksnes Kājnieku skola un Cēsu instruktoru skola: “Par kapelānu nolēmu kļūt, pateicoties pašreizējā virskapelāna Elmāra Pļaviņa labajam paraugam. 1996. gadā es biju sācis dienēt Izlūkdesanta bataljonā un jutu aicinājumu palīdzēt Elmāram. Septiņus gadus kā garīdznieks kalpoju Jūras spēkos un tagad to daru militārajās skolās. Dienesta laikā esmu veidojis karavīru grupas, vakaros lasot Bībeli un kopīgi lūdzot. Aicinu karavīrus to darīt arī tagad, jo viņi, visu laiku esot blakus cits citam, vislabāk izprot viens otra grūtības.”
Uģis Brūklene, virsleitnants, mācību vadības pavēlniecības vecākais kapelāns un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns: “Iepriekš trīs gadus palīdzēju Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, un tagad, pēc virskapelāna mudinājuma, esmu atgriezies armijā. Man kā kapelānam ļoti palīdz aktīva kristīgā dzīve – esmu luterāņu mācītājs. Savā draudzē saņemu garīgu stiprinājumu, kas ļauj labāk kalpot karavīriem. Kapelāns bez spēcīgas garīgās dzīves sabruktu, it sevišķi, piedaloties starptautiskajās misijās un piedzīvojot posttraumatisko stresu.”
