Tiesas lēmums: Armija neesot vainojama sirdskaitē 4
Rīgas Tiesu nama administratīvā rajona tiesa noraidījusi bijušā Latvijas armijas Godasardzes rotas karavīra Rūdolfa Freimaņa pieteikumu, kurā viņš lūdz atzīt, ka viņa slimība gūta, pildot militāru dienestu.
Par 25 gadus veco rīdzinieku Rūdolfu Freimani un viņa tiesvedību “LA” jau rakstījusi. Uz ielas redzot šo 196 cm garo stalto un sportisko vīrieti, neviens neiedomāsies, ka viņš ir trešās grupas invalīds, kuram krūtis pēc smagas sirds operācijas rotā milzīga rēta, sirdī ievietota mākslīga detaļa, visu mūžu katru dienu jādzer zāles, ik mēnesi jānodod analīzes, regulāri jāseko savam veselības stāvoklim un jāuzmanās no lielām slodzēm un traumām.
Līdzīgi kā bijušais militārais ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs, kura tiesvedībai “Latvijas Avīze” seko līdzi jau otro gadu (arī viņa strīds ir par to, vai iegūtie veselības traucējumi ir vai nav saistāmi ar dienestu, Jurijs ir uzvarējis pirmajā tiesu instancē, bet armija un Aizsardzības ministrija lēmumu pārsūdzējusi apgabaltiesā), arī Rūdolfs uzsāka tiesvedību pret Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem par viņa atvaļināšanas apstākļiem, materiālo, morālo un ārstniecības izdevumu kompensāciju.
2015. gada 30. jūlijā armijas ambulatorā medicīniskā komisija un Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisija apstiprināja Freimaņa slimības apliecību, kurā teikts, ka iegūtā sirds slimība nav saistīta ar militārā dienesta pildīšanu, viņš ir nederīgs militāram dienestam miera laikā un ierobežoti derīgs mobilizācijas gadījumā. 2015. gada septembrī karavīru atvaļināja no armijas.
“Uzskatu, ka armijas ārstiem, man stājoties armijā, vajadzēja konstatēt sirds vārstuļa patoloģiju, kas man ļautu izvērtēt situāciju, mainīt dzīvesveidu un saglabāt dabisku sirdi līdz pat vecumam, varbūt pat pavisam izvairīties no operācijas. Tā vietā sanāk, ka vairākus gadus darīju visu, lai sirdi sabeigtu, un mans veselības stāvoklis strauji un neatgriezeniski ir pasliktinājies. Es gribu saņemt to, kas ir likumā noteikts, jo esmu un palieku Latvijas un armijas patriots, kas dienēja pēc vislabākās sirdsapziņas. Starp citu, mani atbalsta ne tikai karavīri, bet arī komandieri, kuri saka, lai eju un cīnos ne tikai par sevi, bet par to, lai uzlabojas sistēma kopumā. Jo tāds kā es neesmu vienīgais: daudzi karavīri dienesta laikā sabojājuši veselību, un sistēma no viņiem kratās vaļā,” man teica Rūdolfs.
“Sistēma” tomēr daļēji atzinusi, ka Rūdolfa lieta nav viennozīmīga. Karavīram izmaksāti 70% (9960 eiro), kas pienākas par 3. invaliditātes grupu, ja tā iegūta, pildot militāro dienestu. Rūdolfs to nosauc par atpirkšanos, jo par zālēm un sirds izmeklējumiem nelabvēlīga tiesas lēmuma gadījumā visu mūžu nākšoties maksāt pašam.
Neraugoties uz to, ka Veselības inspekcija un kardioķirurgs profesors Pēteris Stradiņš atzinuši, ka dienesta slodze veicinājusi iedzimto sirdskaiti – sirds aortas vārstuļa nespēju – un tā atklāšana bijusi novēlota, tiesnesi Līgu Biksinieci-Martinovu vairāk pārliecināja ekspertīzes komisijas slēdziens, ka nav gūti pierādījumi, ka dienests tieši ietekmējis veselības stāvokli. Tiesa piekrīt, ka paaugstināta slodze dienesta karavīram gan bijusi, taču Rūdolfs ne par ko neesot sūdzējies, izņemot par cirkšņa trūci, kas neesot saistāma ar sirdskaiti. Turklāt puisis vēl studējis Sporta akadēmijā, spēlējis un trenējies basketbolā. Tiesnese norāda, ka armijas ārstiem objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams slimību agrāk diagnosticēt, jo tai sākotnēji neesot simptomu un tā labi maskējoties.
Tātad tiesa neņēma vērā cēlonisko sakarību starp Freimaņa slimības progresēšanu dienesta slodzes dēļ (parasti šo sirdskaiti konstatē 40 – 50 gadu vecumā) un to, ka līdz tam karavīrs bija praktiski vesels un ļoti labā fiziskā formā, kādā viņš vēl varēja būt daudzus gadus.
Ūdenslīdēja Timofejeva lietā pirmajā tiesas instancē Liepājas tiesnese Solvita Sērdiene gan saredzēja cēloņsakarību starp karavīra iedzimto asinsvada anomāliju un tā rezultātā piedzīvoto insultu dienesta laikā…
