Armija aicina latgaliešus 14
Nacionālie bruņotie spēki (NBS) līdz nākamā gada novembrim plāno Latgalē izveidot pastāvīgu profesionālā militārā dienesta apakšvienību rotas lielumā ar pretgaisa aizsardzības spējām, kurā aicina pieteikties dienēt vietējo novadu iedzīvotājus. Nozīmīgs šis solis ir tādēļ, ka tas atrodas Krievijas robežas tuvumā, kur nu būs ne vien brīvprātīgie zemessargi, bet arī profesionālā dienesta vienība. Pretgaisa aizsardzība ir viena no svarīgākajām agresijas atturēšanas politikā, ņemot vērā to, ka Krievijas Rietumu kara apgabalā izvietoti ar augstām kaujas spējām apveltītie jaunās paaudzes helikopteri “Ka-52”. Turklāt Latgalē, kur ir vairāk krievvalodīgo, NBS varētu veikt arī integrācijas funkciju.
“Esmu gandarīts, ka esam saņēmuši šādu uzdevumu – veidot Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību Latgalē, tādējādi stiprinot bruņoto spēku kaujas gatavību un nodrošinot plašāku klātbūtni Latvijas austrumu reģionā,” saka NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Apakšvienības izveide sniegšot iespēju Latgales iedzīvotājiem dienēt tuvāk mājām, kā arī stiprinās vietējo sociālo vidi. NBS spēju saliedēt sabiedrību savulaik uzsvēris bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, apgalvojot, ka labākais integrācijas projekts valstī esot armija. Tas nav gluži no gaisa grābts apgalvojums, ja atceras, ka līdzīga loma valstiskuma stiprināšanā Latvijas armijai Latgalē bija arī pirms kara.
Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas vecākā referente kapteine Sandra Brāle skaidro, ka vienība tiek veidota, lai uzlabotu NBS reaģēšanas spējas, kā arī nodrošinātu efektīvu un visaptverošu valsts aizsardzību. Profesionālā dienesta kaujas apakšvienība ar pretgaisa aizsardzības spējām tiek veidota Zemessardzes 3. brigādes sastāvā, izvietojot to Daugavpilī, Rēzeknē un Preiļos. Saskaņā ar NATO standartu rotā var ietilpt 80 līdz 230 karavīri (parasti 100) ar diviem līdz sešiem vadiem. Rotas vadīšanu uztic virsniekam ar kapteiņa pakāpi. Vienībā dienošie karavīri pēc profesionālā dienesta dzīvos savās dzīvesvietās.
Vienības veidošana iecerēta, ņemot vērā starptautisko un reģionālo drošības situāciju. S. Brāle uzsver, ka Aizsardzības ministrija turpinās ieguldīt līdzekļus infrastruktūras attīstībā, piemēram, paplašinot mācību poligonus, kā arī modernizējot ekipējumu. Saskaņā ar NBS ilgtermiņa attīstības plānu galvenais uzsvars ir uz Meža Mackeviču poligonu Daugavpils novadā.
Lai pieteiktos dienestam apakšvienībā, interesentiem jādodas uz tuvāko Zemessardzes bataljonu un jāpiesakās personāldaļā, jo reģionos rekrutēšanas funkcija uzticēta tiem. NBS aicina Daugavpils, Rēzeknes, Preiļu un tuvāko novadu iedzīvotājus pieteikties dienestam jaunizveidotajā apakšvienībā. Pieteikties dienestam var arī elektroniski, pieteikuma anketu aizpildot bruņoto spēku interneta vietnē www.mil.lv sadaļā “Rekrutēšana”.
Jautāta, vai apakšvienībai tiks piesaistīti Kanādas vadītā daudznacionālā bataljona karavīri, NBS pārstāve atbild, ka eksperti no bataljonā iesaistītajām valstīm esot iepazinušies ar infrastruktūru Meža Mackevičos. Janvāra beigās Latvijas delegācija došoties uz Otavu Kanādā, lai detalizēti pārrunātu juridiskos, operacionālos un infrastruktūras jautājumus.
Latgalē izvietotās Latvijas armijas vienības starpkaru periodā
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja starpkaru vēstures nodaļas vadītāja: “Starpkaru periodā viens no lielākajiem Latvijas armijas garnizoniem atradās Daugavpilī, kur pagājušā gadsimta 30. gados bija dislocētas Zemgales divīzijas 10. Aizputes, 11. Dobeles, 12. Bauskas kājnieku pulka vienības un Zemgales artilērijas pulks, kā arī jātnieku pulks un daļa no bruņoto vilcienu pulka. Galvenā armijas dislokācijas vieta Latgalē bija Daugavpils cietoksnis, kura teritorijā atradās cara laikos būvētās kazarmas – tajās dzīvoja karavīri, atradās zirgu staļļi, tehnikas novietnes. Daļa no Latgales divīzijas pakļautībā esošā artilērijas pulka atradās Krustpilī, Gulbenē bija ierīkots aviācijas pulka lidlauks. Latvijas armija 30. gados balstījās uz obligāto iesaukumu, un tās personāls, pēc dažādām aplēsēm, bija 20 000 līdz 25 000 karavīru liels, no kuriem aptuveni ceturtdaļa bija izvietota Latgalē. Tolaik kā galvenais apdraudējums Latvijas aizsardzībai tika uzskatīta PSRS, tāpat aizsardzības līnija bija paredzēta arī Zemgalē – gadījumā, ja caur Lietuvu mūsu valstī varētu iebrukt nacistiskās Vācijas armija. Polija tikmēr bija Latvijai ļoti draudzīga valsts un neradīja apdraudējumu. Latgalē spēku pieplūdums bija vērojams pēc 1939. gada Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības līguma, kad sarkanā armija izveidoja bāzi Liepājā. Tajā izvietotās Latvijas armijas vienības tika pārvietotas uz citiem Latvijas reģioniem. Jo sevišķi pirmajos neatkarības gados armija kalpoja arī kā sabiedrības integrācijas instruments, obligātā militārā dienesta laikā visi apguva latviešu valodu. Starpkaru periodā sava veida sociāli kulturālu funkciju Latvijā pildīja paramilitārā Aizsargu organizācija, kura uzņēmās rūpes par novadu kultūras un sociālo dzīvi – pilsētās bija aizsargu nami, piemēram, Daugavpilī. Aizsargos pēc dienesta iestājās daudzi bijušie Latvijas armijas virsnieki. Valsts apdraudējuma gadījumā aizsargiem bija jākļūst par Latvijas armijas atbalstu un jāsniedz palīdzība armijai valsts aizsardzībā.”
