“Armēnijas jautājums” krievu vēsturnieka acīm. Bez dusmām un aizspriedumiem 0
Autors: Vladimirs Rešetovs, speciāli LA.LV
Šī tēma, kuru ik gadu 24. aprīlī aplūko Armēnijas mediji, ir jūtīga ne tikai Armēnijai.
Tās interpretācija joprojām ir aktuāla arī Turcijai, tās kaimiņvalstīm un partneriem. Gluži kā Kiplings teicis: “Rietumi ir Rietumi, Austrumi ir Austrumi, un kopā vienoties tiem nav lemts.”
Tomēr ir vēsturnieki, kas atkal un atkal piedāvā izvērtēt faktus objektīvi.
Viens no šādiem zinātniekiem ir krievu pētnieks, vēstures zinātņu doktors Aleksandrs Kadirbajevs, kuru būtu grūti turēt aizdomās par simpātijām pret kādu no pusēm.
Profesionālā akadēmiskā žurnāla «Восточный архив» (“Austrumu arhīvs”) 2019. gada 2. (40) numurā viņš publicējis ļoti interesantu rakstu “Armēnijas jautājums”, kurā iedziļinājies Krievijas un Osmaņu impērijas attiecībās Pirmā pasaules kara priekšvakarā.”
Tajā autors raksta:
“Austrumanatolijā, Kilīkijā un Aizkaukāzā, kā arī Irānas ziemeļrietumos jeb Irānas Azerbaidžānā pirms Pirmā pasaules kara un tā laikā risinājušies traģiskie notikumi attiecībās starp Osmaņu un Krievijas impērijas tautām – turkiem, kurdiem, armēņiem, grieķiem, asīriešiem (aisoriem), krieviem, azerbaidžāņiem, toreiz sauktiem par Aizkaukāza tatāriem, kā arī persiešiem, kuru lielākā daļa gadsimtiem bijuši šo impēriju pavalstnieki, nav vienkārši un, mūsuprāt, ir pārmērīgi politizēti.”
Viņaprāt, “tie skatīti galvenokārt caur 1914.–1915. gada notikumu prizmu, kas pazīstami kā armēņu genocīds, vismaz Armēnijas vēsturē un šo skatpunktu atbalstošo ārvalstu – Rietumu – un krievu zinātnieku darbos. Kaut arī šādi iepriekšminētos notikumus vērtē galvenokārt politiķi un politologi, nevis vēsturnieki.”
Pēdējā atslēgfrāze ļauj jums bezkaislīgi sekot A. Kadirbajeva tēmas interpretācijai un vēsturnieka pieejai, patstāvīgi analizējot daudzos viņa minētos faktus un dokumentus.
Vēsturiskais ekskurss senākos laikos, kā atgādinājums par 1,5 miljonu armēņu mierīgo eksistenci Osmaņu impērijas teritorijā, baudot ievērojamas tiesības un savā ziņā privilēģijas – brīvi sludināja kristietību Armēnijas apustuliskās baznīcas paspārnē, bija tirgotāji un amatnieki, baņķieri un valsts tulki, zemnieki bija itin labi lauksaimnieki – ir svarīgs dokuments strīdos par vēsturi.
Kā norāda raksta autors, “Osmaņu impērijā no 15. gadsimta līdz 1876. gadam armēņi netika vajāti”. Līdz 19. gadsimtam Osmaņu impērijas armēņi tika uzskatīti par “lojālu kopienu”.
Pat Kārlis Markss 19. gadsimta otrajā pusē rakstīja: “Kristieši bauda lielāku reliģijas brīvību Turcijā nekā Austrijā un Krievijā.”
Tālāk A. Kadirbajevs citē krievu avotu: “1835. gadā barons Vrangelis rakstīja baronam Rozenam, pazīstamam krievu Austrumu pētniekam, ka “Turcijas varas iestādes nekādi neapspiež grieķu un armēņu reliģisko praksi. Mierīgā tirdzniecība atrodas viņu – grieķu un armēņu rokās.”
Tālāk pētnieks atšķir maz zināmas turku un armēņu attiecību lappuses.
“Krievijas armija karagājienos uz Osmaņu impēriju Turcijas Armēnijā ieraudzīja bagātus armēņu ciematus ar lielu daudzumu lopu un pilniem apcirkņiem; līdzīgu ciemu nebija nevienā Krievijas guberņā, ne Krievijas Armēnijā, ne citur Aizkaukāzā.”
“Armēņu jautājuma” autors min arī citus ne mazāk interesantus pierādījumus:
“Pazīstamais krievu zinātnieks turkologs V. Gordļevskis apliecina: “Tolaik armēņiem, turkiem un kurdiem bija vienojošas saites. Armēņi bieži vien ne tikai sabiedriskās vietās, bet arī mājās runāja turciski.
Turku valoda tika izmantota arī lietišķajā sarakstē, tikai rakstīja armēņu burtiem. Armēņiem bija arī savi ašugi, kas glabāja tautas (turku. – aut.) dziesmu bagātības… no kāda armēņa Bejšehīrā tika pierakstīts turku aizmirstais eposs par vectēvu Korkudu…
Izglītotie armēņi bija brīvi no reliģiskās neiecietības: tieši pretēji, tiecās nodibināt ciešākas saites starp kristiešiem un musulmaņiem… dažkārt bija daudz taktiskāki, kam vajadzēja pielabināt musulmaņus un lauzt iesīkstējušo savstarpējo neuzticēšanos.”
Daudzi armēņi kļuva par ievērojamiem šīs zemes valstsvīriem, kaut arī tāpēc pārgāja islāmā; dažiem Osmaņu impērijas padišahiem, piemēram, Abdulam Hamidam II, mātes bija armēnietes.”
Zinātņu doktors Aleksandrs Kadirbajevs cītīgi atrod un publisko pārsteidzošus vēsturiskus faktus, kuriem ir turpinājums mūsdienās.
Pēc viņa teiktā, “līdz šai dienai Turcijā pastāv hemšilu kopiena – musulmaņi, kas runā armēņu valodā, kā arī armēņu kristieši, Turcijas Republikas pilsoņi, apvienojušies vietējās Armēņu apustuliskās baznīcas garīgajā ietekmē, – šobrīd viņu skaits pārsniedz 160 tūkstošus; kā arī apmēram tikpat daudz armēņu viesstrādnieku no Armēnijas Republikas. Osmaņu varasiestāžu reliģiskā iecietība Osmaņu impērijas varenības laikos ir vispārzināma.”
Osmaņu impērijas pavājināšanās, pieaugošā sāncensība starp to un Krievijas impēriju, Rietumu kapitāla iekļūšana šajā vilinošajā teritorijā, dažādu kristīgo ticību misionāru ekspansija, tostarp no ASV, radīja auglīgu augsni valsts sagraušanai no iekšpuses, izmantojot nacionālo reliģisko minoritāšu pārstāvjus – grieķus, armēņus, ebrejus.
A. Kadirbajevs turpina atklāt nezināmas vēstures lappuses.
“Č. Eliots, labi informēts britu diplomāts ar plašu darba pieredzi Osmaņu impērijā, rakstīja: “Armēņu labo stāvokli Turcijā lielā mērā noteica tas, ka atšķirībā no slāviem un grieķiem viņi bija pilnīga Austrumu kultūra bez eiropeiskā piemaisījumiem. Taču tagad šī īpatnība tika iznīcināta: viņu vidū izplatījās Eiropas izglītība un Eiropas grāmatas… Turki to uzskatīja par skaidru nodomu izbeigt to, kas bija palicis no Osmaņu impērijas, un izveidot Armēnijas karaļvalsti…”
Objektīvi misionārisms armēņiem veicināja nacionālistisku noskaņojumu. Eļļu ugunī ielēja Krievijas impērijas pretosmaņu politika, 1828.–1829. gada krievu-turku kara laikā sagrābjot armēņu apdzīvotās Turcijas zemes. Cariskās varas iestādes atbalstīja antiosmaniskās noslieces, cerot iekarot Austrumanatolijas vilajetus.
Vēsturnieks, atsaucoties uz Krievijas arhīvu dokumentiem, raksta par separātisko noskaņojumu Turcijas armēņu vidū pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Viņš citē Armēnijas arhīvu dokumentu par armēņu brīvprātīgo grupu izveidi Dašnakcutjuna partijas vadībā, kura jau 1914. gadā parādīja savu teroristisko raksturu.
Turklāt šī organizācija savā kongresā Stambulā izvirzīja uzdevumu vērst teroru ne tikai pret osmaņu, bet arī Krievijas varas iestādēm, gan slepeni, gan atklāti.
Uzkurinot no ārpuses, armēņu un musulmaņu, armēņu un kurdu attiecības pakāpeniski pasliktinājās. 1905. gadā Baku notika slaktiņš, kura laikā “dašnaki īstenoja azerbaidžāņu iznīcināšanas kampaņu ar saukli “nogalini pēc iespējas vairāk, aplaupi, nežēlo nevienu”.
Viņi braukāja pa Armēnijas ciemiem, kūdīja uz grautiņiem, aicināja darba zemniekus “ar ieročiem rokās aizstāvēt armēņu godu un dzīvi”, centās apbruņot armēņus pret azerbaidžāņiem.
Dašnaku bandīti aplaupīja, nogalināja mierīgos iedzīvotājus, dedzināja viņu ciemus. Pēc šādu karagājienu beigām tā saucamie armēņu tautas “glābēji” atgriezās mājās un rīkoja līksmības par godu savām “uzvarām”.”
Visai zīmīga tajā visā ir arī cara ierēdņu un Armēnijas apustuliskās baznīcas loma.
A. Kadirbajevs raksta:
“Dašnakiem netrūka ieroču, jo viņi tos saņēma ar īpašu Voroncova-Daškova (Krievijas cara gubernatora Kaukāzā, – aut.) atļauju; pie viņa tika sūtītas Armēnijas bīskapu Horena un Surena pilnvarotās delegācijas.”
Tas liecina gan par Armēnijas baznīcas vadītāju dalību šajos traģiskajos notikumos, kas iedvesmoja dašnakus uz musulmaņu ciematu izpostīšanu, gan arī par Krievijas impērijas varas iestāžu pielaidīgo attieksmi un pat atbalstu dašnakiem. Armēnijas kaujas grupu darbība skāra arī Irānas ziemeļrietumus jeb Irānas (Dienvidu) Azerbaidžānu.”
Vēsturnieks secīgi parāda notikumu attīstību gaidāmā Pirmā pasaules kara kontekstā, atklājot gan dašnaku lomu, gan to, kā Krievijas cariskās varasiestādes kūdīja armēņus uz sacelšanos pret osmaņiem.
Sensacionāli ir dokumenti, kā Krievijas konsuli Azerbaidžānā kontrolēja pēdējo “bandu” izveidi un piegādāja tām ieročus. Šo formējumu darbības bija vērstas pret Osmaņu impēriju un pret Persiju.
Raksta beigās Aleksandrs Kadirbajevs rezumē:
“Tēlaini izsakoties, Pirmā pasaules kara priekšvakarā Krievijas impērijas varas iestādes pašas “izlaida džinu no pudeles”, atbalstīdamas “Dašnakcutjun” un “Gnčak” armēņu brīvprātīgo vienību veidošanu, nodrošināja tās ar ieročiem izmantošanai pret Osmaņu impēriju, kas jau 1915.-1920. gadā noveda pie tā, ka dašnaki slaktēja ne tikai musulmaņus, bet arī krievus Karas un Erivānas guberņā:
“Dašnaku terors nebeidzas… Dašnaki vērsuši visu dusmu spēku pret musulmaņiem, krieviem. No trīsdesmit tūkstošiem Karas apgabala krievu iedzīvotāju palikuši piecpadsmit, pārējie vai nu aizbēguši uz Turciju vai Krieviju, vai arī gājuši bojā…
Tuhurckas rajona piecpadsmit musulmaņu ciemu iedzīvotāji noslaktēti vai aizbēguši. 1920. gada 29. jūnijs. Nr. 94. Kirovs.” Atzīmēsim, ka pēdējo ziņu parakstījis Ļeņina cīņubiedrs boļševiks Sergejs Kirovs.
Faktiski šo piezīmju teksts neļauj iekļaut visus Kazahstānas pētnieka citētos materiālus. Galvenais ir tas, ka asiņainie slaktiņi 20. gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara un tā laikā skāra ne tikai armēņus, bet arī turkus, kurdus, grieķus, azerbaidžāņus un asīriešus.
Bet pat tie fakti, kurus šeit citējam, pateicoties krievu vēsturnieka publikācijai, izgaismo sāpīgo “armēņu jautājumu”.
Tā sakot, bez dusmām un aizspriedumiem.
