Armēņu uzņēmēji iegulda naudu arī Latvijas saimniecībā. Saruna ar Zohrabu Mnatsakanjanu 0
Armēnijas ārlietu ministrs Zohrabs Mnatsakanjans (dz. 1966. g. Erevānā) ir profesionāls diplomāts. 1990. gadā beidzis Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, vēlāk studējis politiskās zinātnes Mančestras universitātē Lielbritānijā. Kopš 2018. gada maija – ārlietu ministrs. Šonedēļ viņš viesojās Rīgā.
Vispirms gribu jūs sveikt Armēnijas neatkarības dienā, ko armēņu tauta svin 21. septembrī. Cik zinu, Armēnija bija nākamā padomju republika, kas pēc Baltijas valstīm pasludināja pilnīgu neatkarību no Padomju Savienības.
Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šodien dažkārt strīdas, kas mēs esam ģeogrāfiski – Centrāleiropa, Austrumeiropa, Skandināvija vai īpašs Baltijas reģions. Bet kam pieder Armēnija – Eiropai, Āzijai vai Tuvajiem Austrumiem?
Z. Mnatsakanjans: Es teiktu, ka Armēnija ir kaut kas vairāk nekā tikai tās pašreizējā teritorija. Armēnija ir visur, kur vien esam atstājuši savas senās civilizācijas pēdas un liecības: Kaukāzā, Eiropā, Tuvajos Austrumos – Sīrijā, Libānā un Jeruzalemē. Arī Ziemeļāfrikā, Irānā, pat dienvidaustrumu Āzijā.
Armēņu tauta visos laikos tiekusies pēc zināšanām, pēc jaunā un nezināmā, tai piemitis atklājēju, pētnieku, arī uzņēmīgu tirgotāju gars. Mēs lepojamies ar savu garīgo mantojumu, kas ir nacionāls un reizē vispārcilvēcisks.
Līdzīgi kā Eiropas tautām, arī armēņi starp lielākajām vērtībām var minēt tieksmi pēc brīvības, demokrātijas un cilvēka tiesībām. Armēnijas zeme atrodas civilizāciju saskares punktā, tāpēc mums ir gadu tūkstošos uzkrāta pieredze, kā sadzīvot ar citām tautām, reliģijām un kultūrām. Esam pratuši uztvert vērtīgo, ko tās spēj dot, un reizē palikuši armēņi.
Bet senais Armēnijas kuģis ir atpeldējis līdz 21. gadsimtam. Jautājums – kā izdzīvot šajā globālajā un ne vienmēr komfortablajā pasaulē. Par jūsu valsti reizēm saka – tai esot daudzvektoru ārpolitika. Vai tas nozīmē cenšanos manevrēt starp Krieviju, Eiropu un citām lielvarām?
Jēdziens “daudzvektoru ārpolitika” ir ne visai veiksmīga birka, ko mums dažkārt cenšas piekarināt. Ja dažos vārdos vajadzētu raksturot Armēnijas ārpolitiku, es teiktu – tā ir proarmēniska. Mūsu ārpolitikas centrā ir Armēnijas nacionālās intereses – tautas brīvība, drošība, valstiskās suverenitātes aizsardzība. Es domāju, ka latvieši to ļoti labi saprot.
Vienlaikus mēs labi apzināmies savu ģeopolitisko novietojumu. To, ka dzīvojam ne visai mierīgā pasaules reģionā, ka Armēnijas drošībai pastāv nopietni, pat eksistenciāli apdraudējumi. Tāpēc mēs cenšamies konsolidēt mūsu draugu un sabiedroto atbalstu, turklāt ar nosacījumu, ka attiecības ar vienu partneri netiek veidotas uz cita rēķina.
Izskatās, ka Armēnijai tas ir izdevies. Jums ir gan partnerattiecību statuss ar Eiropas Savienību, gan dalība Eirāzijas ekonomiskajā savienībā un Kolektīvās drošības līguma organizācijā.
Vispirms es vēlētos uzsvērt, ka mūsu valstij ļoti svarīgas ir attiecības ar Krieviju, īpaši drošības politikas jomā. Jau pieminētajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā patlaban ir iestājušās Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija un Tadžikistāna. Savukārt Armēnijas dalība Eirāzijas ekonomiskajā savienībā nodrošina pieeju 200 miljonu lielam tirgum.
Tāpat mēs augstu vērtējam attiecības ar Eiropas Savienību, esam iesaistīti šīs organizācijas Austrumu partnerības politikā. Vienlaikus Armēnijai ir senas un stabilas divpusējās attiecības ar daudzām ES valstīm, kuru veidošanā iesaistās arī plašā armēņu diaspora.
Vēl viens svarīgs Armēnijas sadarbības partneris ir Amerikas Savienotās Valstis. Un, pats par sevi saprotams, vitāli svarīgas ir attiecības ar mūsu tiešajiem kaimiņiem – Gruziju un Irānu. Pēdējos gados esam sākuši veidot ciešāku sadarbību ar Āzijas lielvarām, ar Ķīnu, Indiju un Japānu.
Vienmēr esmu apbrīnojis armēņus, to, cik ļoti pat svešumā viņi turas pie savas valodas, baznīcas un tradīcijām. Vai zināt, ka arī Latvijā dzīvo visai aktīva armēņu kopiena?
Rīgā man bija tikšanās ar šejienes armēņu diasporas pārstāvjiem. Būdami Latvijas pilsoņi un Latvijas patrioti, viņi tomēr nav aizmirsuši savas saknes, par ko man ir liels prieks.
Armēņu uzņēmēji iegulda naudu Latvijas saimniecībā. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir viesnīca “Kempinski” tepat Rīgas centrā, blakus jūsu Operas teātrim.
Vai ir kāda pieredze, ko abas valstis, Armēnija un Latvija, varētu dot viena otrai?
Ne Latvija, ne Armēnija nevar lepoties ar kādām īpašām dabas bagātībām. Mums nav ne naftas, ne gāzes. Tas nozīmē, ka abu valstu galvenais attīstības resurss ir cilvēciskais kapitāls. Nākotne ir izglītībā, inovācijās, kreativitātē un augstajās tehnoloģijās, prasmē mobilizēt jaunos talantus.
Viens piemērs – daudzās skolās Armēnijā, tostarp lauku reģionos ir iekārtotas mācību laboratorijas, kurās bērni padziļināti apgūst eksaktos priekšmetus. Programmas mērķis ir tehnisko un inženieru profesiju popularizēšana jaunatnes vidū. Iespējams, ka šī pieredze noderētu arī Latvijai.
Vai Krievijas armijas kara bāze, kas atrodas Armēnijas teritorijā, ir svarīga jūsu valsts drošībai?
Tā ir viens no mūsu drošības garantiem. Diemžēl modernā Turcija, kas ir NATO valsts, visai agresīvā formā atsakās veidot jebkādas attiecības ar Armēniju un turpina noliegt Osmaņu impērijā notikušo armēņu genocīdu.
Es labi zinu, cik svarīga armēņu tautai ir piemiņa par genocīdu. Arī tāpēc, ka pats pirms diviem gadiem apmeklēju Genocīda piemiņas memoriālu Erevānā. Bet kas traucē izlīgt šodien? Kopš traģiskajiem notikumiem pagājuši simts gadi!
Armēnija vēlas veidot labas attiecības ar savu kaimiņvalsti Turciju. Turklāt mēs nekad neesam izvirzījuši nosacījumu, ka attiecību normalizācija var sekot tikai pēc genocīda fakta atzīšanas.
Diemžēl Turcijas politiķi un valsts amatpersonas joprojām turpina noliegt notikušo traģēdiju. Dzirdami pat apgalvojumi, ka cilvēku upuri, ja tādi vispār bijuši, saistīti ar “bandītisko elementu pārvietošanu”. Un tas skan ne tikai kā genocīda noliegums, bet jau kā attaisnojums.
Armēnija ir pirmā valsts pasaulē, kas pieņēma kristietību, armēņu alfabētam ir 1700 gadu ilga vēsture. Kā jums izdevās nosargāt savu valodu padomju laikā? Ja nemaldos, tad Armēnija un Gruzija bija vienīgās padomju republikas, kuru konstitūcijās bija ierakstīts – valsts valoda ir armēņu vai attiecīgi gruzīnu.
Par to mēs varam pateikties mūsu tēviem un vectēviem. Gan Armēnijā, gan Gruzijā bija plaša tautas kustība, kas prasīja noteikt nacionālajām valodām oficiālu valstisku statusu.
Tāpat mums izdevās panākt, ka padomju varas iestādes ļauj publiski atzīmēt 24. aprīli – armēņu genocīda piemiņas dienu. 1967. gadā, tātad vēl dziļos padomju laikos, Erevānā tika uzcelts Genocīda piemiņas memoriāls un muzejs.
Bet armēņu tautas ciešanas turpinās vēl šodien. Kas patlaban notiek ar Sīrijas armēņiem?
Vēsturiskās Armēnijas zemes vēstures gaitā tika iekļautas Osmaņu un Krievijas impērijās. Tāpēc Sīrijā dzīvojošie armēņi ir kaut kas vairāk nekā tikai emigranti vai diaspora. Patiesībā jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta viņi ir vēsturiska, dabiska šīs teritorijas, ko šodien sauc Sīrija, sastāvdaļa.
Diemžēl 2011. gadā Sīrijā izcēlās asiņains pilsoņu karš, kurā cieta arī mūsu tautieši. Līdz tam šajā valstī dzīvoja ap 100 000 armēņu, šodien viņu palicis labi ja 20 000. Cilvēki izklīduši pa visu pasauli, ap 25 000 ir repatriējušies uz Armēniju.
Šajos gados izpostīts arī mūsu kultūras mantojums, islāma teroristi iznīcinājuši daudzas armēņu baznīcas.
Pēdējās dienās pēc uzbrukuma Saūda Arābijas naftas rūpnīcai palielinās saspīlējums Tuvajos Austrumos. Ko iespējamais konflikts var nozīmēt Armēnijai?
Situācija nav vienkārša. Irāna ir mūsu kaimiņvalsts, tajā dzīvo liela armēņu kopiena, ap 100 000 cilvēku. Vienlaikus mums ir svarīgas labas attiecības ASV, kas ir nozīmīgs Armēnijas partneris. Atliek tikai cerēt, ka pašreizējais saspīlējums nepāraugs militārā konfliktā un viss atrisināsies mierīgā ceļā.
Gribu jautāt arī par Kalnu Karabahu jeb Arcahu. Kas šī teritorija ir šodien? De facto neatkarīga valsts Arcahs vai tomēr daļa no Armēnijas?
Arcahs jeb Kalnu Karabaha pirmām kārtām ir tur dzīvojošie cilvēki. 150 000 mūsu tautiešu ar pavisam konkrētiem vārdiem, mājām un adresēm, kuri saskārās ar eksistenciālu izdzīvošanas risku. Mazliet vēstures: 20. gados saskaņā ar kompartijas lēmumu armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha tika iekļauta Azerbaidžānas PSR.
Diemžēl nākamajos septiņdesmit gados tur dzīvojošā tautas daļa piedzīvoja diskrimināciju un vajāšanas. Saprotams, Padomju Savienības noslēgtības dēļ pārējā pasaule par to neko nezināja. 80. gadu beigās Kalnu Karabahā sākās tautas atmoda, prasības pēc pašnoteikšanās.
Sekoja agresija no Azerbaidžānas puses, sākās etniskā tīrīšana. Neskatoties uz lieliem cilvēku upuriem, Kalnu Karabahai tomēr izdevās sevi nosargāt. Savukārt Armēnija ir pats ciešākais, faktiski vienīgais Kalnu Karabahas sabiedrotais, tās drošības garants. Patlaban reģionā valda militārs līdzsvars.
Gan Kalnu Karabahai, gan Armēnijai ir pietiekami daudz gribas un resursu, lai šo situāciju saglabātu. Agresīva retorika un jauna kara draudi te neko nemainīs.
Latvijas Nacionālajai bibliotēkai jūs uzdāvinājāt grāmatu par Metenadaru, vienu no lielākajiem armēņu tautas svētumiem, seno rokrakstu glabātavu. Ko jūs tajā ierakstījāt?
Ka esmu pateicīgs par iespēju būt šajā zināšanu templī. Kā jūs sakāt – Gaismas pilī, arhitektoniski tik skaistajā un iespaidīgajā būvē.
Mani ļoti aizkustināja stāsts par to, kā cilvēki ziedoja bibliotēkai savas grāmatas, kā veidojās vairākus kilometrus garā cilvēku ķēde, lai pārnestu grāmatas no vecās bibliotēkas ēkas uz jauno.
Uzskatāms apliecinājums latviešu tieksmei pēc zināšanām. Un vēl viens pierādījums tam, cik patiesībā garīgi tuvas ir abas mūsu tautas.
