Armands Simsons: “Sajūta bija tāda, it kā kāds ar izkapti man būtu nocirtis kājas!” 0
Laikā, kad pasākumu un TV vadītājs, un hokeja kluba Rīgas Dinamo tehniskais direktors Armands Simsons kopā ar mīļoto ģimeni ir devies baudīt bērnu skolas brīvlaiku Spānijā, viņa brālēna sieva iedvesmojusi patīkamo apvienot ar lietderīgo un noskriet 45 kilometru garu maratonu. Armands gan neslēpj, ka sieva Iveta par Armanda lēmumu nav izrādījusi sajūsmu, un jautājusi viņam, kāpēc tas ir jādara? Viņš arī atklāj, ka mierīgi var noskriet 20 kilometrus, tāpēc Madrides maratons bijis viņam liels izaicinājums, ko sākotnēji viņš plānoja noskriet baudot un bez stresa. “Kamēr citam patīk baudīt sarkanvīnu vai cigārus, vai izlādēties trenažieru zālē, es izbaudu skriešanu,” portālam kokteilis.lv atklāja Armands.
“Protams, es skraidu ik pa laikam. Līdz šim biju noskrējis divus maratonus – Rīgas un Tallinas. Be tam Tallinas maratons tika noskriets salīdzinoši nesen – septembrī,” viņš stāsta. Armands nenoliedz, ka ir jābūt gatavam, lai noskrietu maratonu: “Skriešana – tā ir zinātne, kas ļauj apzināties savas spējas un iepazīt savu ķermeni. Bez iepriekšējas sagatavošanās iespējams nodarīt tikai un vienīgi pāri savam ķermenim. Savs organisms ir jāpārbauda vismaz vienu reizi gadā, lai būtu drošs, ka tam nekas netrūkst. Un cilvēki var būt droši, ka neeksistē maģisku vitamīnu vai zālīšu, kas ļaus noskriet maratonu bez iepriekšējas sagatavošanās.”
Par pašu maratonu Armands stāsta, ka konkrētais skrējiens bijusi pamatīga elle: “Tas kārtējo reizi pierādīja, ka cilvēks ir gatavs maksāt par to, lai izbaudītu elles mokas. Es pilnīgi noteikti nebiju gatavs šim maratonam, un mans lielākais ienaidnieks bija pienskābe. Pēc 20 noskrietiem kilometriem muskuļos iemetās tādas sāpes un dedzināšana, ka šķita, ka tie vairs neturas kopā. Pēdējos 19 kilometrus es vairs neskrēju, to varēja nosaukt vien par tādu tipināšanu. Sajūta pilnīgi noteikti bija tāda, it kā kāds ar izkapti man būtu nocirtis kājas.
Esmu redzējis sapņus, kad manas kājas ieaugušas zemē kā koku saknes un rokas vien kustās. Tieši tāda sajūta bija, kad skrēju pēdējos kilometrus.
Protams, rezultāts maratonā bija nekāds, plāns bija noskriet mazāk nekā četrās stundās, taču rezultātā mazliet vairāk kā četras stundas un četrdesmit minūtes. Mans mērķis bija tikt līdz finišam.”
Savā Instagram kontā Armands raksta: “Grūti, šausmīgi, drausmīgi! Bet neviens, nekad nebija teicis, ka maratons ir pastaiga. Pirmais, ko sev pateicu finišā – nekad vairs!!! Bet galvenais, ko tagad jūtu vai pareizāk nejūtu ir antipātijas pret skriešanu! Pēdējos 12 km reizes piecas gribējās nospļauties un nokrist kaut kur trases malā, raudāt un izmest visas botes ārā. Bet tad manas lielākās atbalstītājas parādījās trases malā vienreiz, tad otrreiz un pēdējos 2 finiša km mēs roku rokā ievilkām tēti finišā! Neprasiet par laiku!!! Jo īpaši tie, kuri nekad nav noskrējuši maratonu. Šī ir viena no smagākajām cīņām ar sevi. Bet labā ziņa pašam priekš sevis, ka atbraucot mājās es atkal iešu skriet, un ļoti ceru stāties arī uz “Tetrigamarathon” starta līnijas. ”
Armands arī neslēpj, ka šīs mokas un izaicinājumi, kas rodas skrienot, jo īpaši apzinoties savu pienskābes problēmu, rada viņam patiesu “kaifu”. Tāpat viņš atklāja, ka maratona laikā radis sev kādu būtisku atklāsmi – skrienot līdzās ar vēl 20 tūkstošiem cilvēku, viņam sākotnēji šķitis, ka viņi visi ir konkurenti, tāpat kā viņš visiem citiem. Taču beigās sapratis, ka vislielākais konkurents viņš ir pats sev. Prieks esot bijis skatīties, ka maratonā tev līdzās skrien arī veci onkuļi un tantes.
Par spīti tam, ka sieva Iveta sajūsmu neesot izrādījusi par viņa ieceri šajā maratonā piedalīties, galu galā, Spānijā visai ģimenei izdevies pavadīt brīnišķīgu laiku, to arī apskatot.
Pie šīs fotogrāfijas, kurā Armands redzams kopā ar mīļoto sievu, viņš raksta: “Viss jau ir vienkārši! Viss iesākas ar vienu, tad satiec otru, tad rodas pirmais, otrais, trešais, ceturtais (vai mūsu gadījumā visur galā ā) un dzīve ir izdevusies! Kāda tā ir un būs…ir atkarīgs no tiem, kuri to visu ir iesākuši!”
Foto:
