Armands Puče: “Valstij vienmēr būs stobrā par vienu patronu vairāk… Bet – kurš kontrolē ieroci?” 15
Teju divus mēnešus Latvijas grāmatnīcu plauktos pirmajā vietā atrodas žurnālista Armanda Pučes sarakstītā grāmata “Aprakt dzīvu pie karātavām”, kas apraksta bijušā Latvijas bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un uzņēmēja Māra Martinsona kriminālprocesu par kukuļošanu.
Decembra beigās Rīgas rajona tiesa pirmajā instancē pasludināja apsūdzētajiem notiesājošu spriedumu. Portāls LA.LV uzrunāja pieprasītās grāmatas autoru Armandu Puči, lai uzklausītu viņa domas un viedokli par skandalozās lietas gaitu, pirmo taustāmo rezultātu un tālāko perspektīvu.
– Grāmata joprojām ir populāra un daudzi uzskata, ka tas saistīts ar tiesas spriedumu – proti, ka speciāli esat izvēlējies šādu laiku, lai uzrunātu lasītājus?
– Tik viegli paredzēt Latvijas tiesiskuma līgano gaitu nav iespējams. Pirmkārt, grāmata tehniski ražošanā tika nodota pagājušā gada septembrī, kad vēl nevienam nebija skaidrs, kad tiks nozīmēta nākamā tiesas sēde – ja nu vienīgi tiesnese par to zināja. Otrkārt, pats process notiek jau sešus gadus, kas no vienas puses liecina par lietas sarežģītību, bet no otras – tas tomēr ir jocīgi, ka šādas lietas, kur it kā esot viss skaidrs jau no pirmās dienas, tiek, burtiski vilktas garumā, ievērojot likumu par kriminālprocesu. Ņemot vērā, ka apsūdzētos tiesas zālē pēc pirmās instances sprieduma neapcietināja, jo viņi neesot bremzējuši iztiesāšanu, neesot pretdarbojušies izmeklēšanai, atliek secināt – šāda gumijas stiepšana ir mūsu tiesu sistēmas sporta veids, olimpiskā disciplīna. Ko no tā iegūst sabiedrība? Tas, ka visu līmeņu iesaistītajiem dienestiem šajā laikā valsts sarūpē iztiku – ir normāli. Tas, ka kriminālprocesa likums pieļauj šādu maratonu – tas, savukārt, nav normāli. Te jau arī sākas stāsts par nesaprotamo, aizdomīgo…
– Kā pats vērtējat pirmās instances tiesas spriedumu? Jums tomēr bija iespēja ielūkoties krimināllietas materiālos, kas bija par pamatu grāmatas saturam.
– Spriedums neizbrīna, jo no pirmās dienas bija skaidrs – ja nevar šajā lietā notiesāt Rimšēviču, tad tā būtu traģēdija veselai izmeklētāju paaudzei, kas to visu ar kaujas saucieniem uz lūpām lika kopā. Šajā ziņā tika darīts viss, lai pirmā instance spriestu tieši tā kā tagad tas ir noticis. Uzjautrina prokuroru publiskā sajūsma, ka tiesa atstājusi negrozītus prokuratūras prasītos soda apmērus. Tas neesot bieži… Tad jau laikam izmeklētāji ir godam padarījuši savu darbu. Vienīgi, atkal jau nākas uzdot jautājumu – ja jau viss ir tā salicies un noskaidrojies, ko tad pašu izvērsto tiesas spriedumu tagad rakstīs mēnešiem? Vai tad sprieduma melnraksts sešos gados nevarēja uzrakstīties? Nu, vismaz šeit taču varēja izturēt stilu līdz galam – ka viss ir skaidrs, tāpēc arī sprieduma pamatojums nav jāauklē mēnešiem. Bet – tā nenotika.
– Vai tad ir aizdomas, ka šajā lietā ir kāda neskaidrība?
– Sabiedrība jau ir aizmirsusi, ar ko šī lieta sākās. Pašu procesu 2018. gadā ierosināja pēc divu baņķieru iesniegumiem, ka no viņiem ir izspiesti kukuļi. Šie cilvēki neieradās policijā labprātīgi, viņus savāca – vienu Rīgā uz ielas, otru pie lidostas. Abi pēkšņi uzraksta savus iesniegumus vienā dienā, ar dažu stundu nobīdi, par to saņemot atlaides citos ar viņiem saistītos procesos. Tāds kā barters. Tā mēdz notikt. Kas aizdomīgi? Ka cilvēki savu sirdsapziņu atmodināja piecus gadus pēc tā sauktā noziedzīgā nodarījuma. Mēs runājam par baņķieriem, kas it kā ir devuši kukuli Rimšēvičam, lai viņš panāktu viņiem labvēlīgu notikumu gaitu, runājot par vienas bankas uzraudzību. Izmeklēšana ir noskaidrojusi, ka nekāda labvēlība attiecībā pret minēto komercbanku no uzraugošajām institūcijām nav notikusi. Tātad – kukuļi iedoti, apsolītais nav izpildīts. Ko dara baņķieri? Neko.
Viņi mierīgi noskatās kā viņu finanšu lolojums tiek nodots maksātnespējas procesam, banka tiek likvidēta. Nelaimīgie baņķieri neskrien uz policiju un nestāsta, ka pie visa vainīgs Rimšēvičs, kurš varēja banku izglābt, bet – viņš to nedarīja. Bet – naudu paņēma. Nekā tāda nav!
Kad abus baņķierus 2018. gada februārī atved uz policiju, viņu pirmās fiksētās versijas par naudām un kukuļiem, kas doti, ir tik pretrunīgas, ka nav nekādu šaubu – materiāls vēl ir jēls, tas jānoslīpē. Tas ir izmeklētāju darbs, ko viņi arī savu iespēju robežās mēģina darīt. Tomēr, līdz pat šai dienai nav skaidra ne vieta, ne naudas summa, kas Rimšēvičam it kā ir iedota kā kukulis. Tāpat kā nav skaidrs, ko tur darīja pa vidu uzņēmējs Martinsons, ja reiz abi baņķieri tāpat pazina Rimšēviču. Starpnieks? Savedējs? Atmazgāja naudu…
Pašķirstiet periodikas arhīvus un jūs atradīsiet, ka sākumā viņu par atmazgātāju vai noziedzīgi iegūtas naudas legalizētāju šajā lietā neviens nesauca. Jo izmeklētāji tās slavenās pirts sarunas bija vienkāršojuši savām primitīvajām vajadzībām – sak, kungi uz lāvas var runāt tikai un vienīgi par kukuļiem. Tikai vēlāk top skaidrs, ka 2013. gada pavasarī ierakstītās sarunas ir par kādu celtniecības objektu, kas pieder Martinsonam. Interesanti, ka veidojot sabiedriskās domas fonu un nopludinot krimināllietas materiālus medijiem, izmeklētāji sākumā – pirmajos divos, trīs gados – no tā celtniecības projekta vispār stāv pa gabalu, izliekoties, ka tāds nemaz nav. Jo viņi par to neko nezina. Un attiecīgi arī tiek noorientēta izmeklējošā žurnālistika…
– Bet, pirts sarunas ir, viņi tur runā par naudu. Tas jau ir pierādījums!
– Šīs pirts sarunas nav ierakstītas saistībā ar Rimšēviča lietu. Tās KNAB rakstīja Martinsona sakarā, kad tur bija vai nu aizdomas par celtnieku karteļiem vai “Rīgas satiksmes” iepirkumiem. Piebildīšu, ka nevienā no citām lietām, kurās Martinsons bija aizdomās turamais un kā sakarā šīs ierakstīšanas tika veiktas, šīs sarunas tā arī nekalpoja par kaut kādu pierādījumu. Vēl būtiski zināt, ka
Martinsons – lai kādu negatīvo tēlu no viņa būvētu un burtu – tā arī nav notiesāts citos gadījumos, kur arī bija sākti skaļi kriminālprocesi. Nevienā! Lietas izbeidza, pierādījumu trūkuma dēļ…
Rimšēvičs varētu prasīt, lai šīs sarunas vispār nepievieno viņa lietai, jo tās nav sankcionētas no tiesas puses – ja runājam par konkrētu kukuļošanas kriminālprocesu. Taču no otras puses – sarunas parāda, ka viņi tur uz lāvas runā nevis par kukuļiem, bet par vienu nekustamā īpašuma projektu Jūrmalā. Tātad – tas ir pilnīgi pretēji tai versijai, ko sākumā piedāvāja un aizstāvēja prokuratūra. Rimšēvičs pats izstāsta izmeklētājiem, par ko tad īsti tiek runāts tajās ierakstītajās sarunās un – tad, pakasot galvas, prokuratūra arī Martinsona lomu šajā procesā pielāgo. Slēpjoties aiz šīs nekustamā īpašuma projekta, tiek it kā legalizēta noziedzīgi iegūta nauda – kas tika dota kukuļos. Bet jau atkal migla – deva, bet neiedeva visu summu, ņēma, bet – neņēma Rimšēvičs.
Ja paņēma Martinsons kā starpnieks, tad – kad un kur tas notika? Ja ejam prom no sazvērestībām, tad kādā brīdī izskatās, ka tā sauktie tiesiskuma sargi vispirms kliedza, bet pēc tam domāja. Bet, atteikties no publiski uzsāktās kampaņas vairs nevarēja, jo tad viņi paši būtu sēdināmi un kaunināmi… Tad atliek izturēt līdz galam, lai ko tas prasītu – pretrunas un nesakritības, ieskaitot – jo ikviens taču zina, ka valstij pret jebkuru personu vienmēr būs stobrā par vienu patronu vairāk. Cita lieta, ka ne vienmēr ir saprotams, kam valsts uztic šo pielādēto ieroci, vai – kuram ir šī ieroča izmantošanas atļauja.
– Kāpēc Latvijas bankas prezidentam vispār būtu jāiesaistās kaut kādos nekustamā īpašuma projektos? Tas taču neizklausās nopietni? Tāpat kā tie braucieni uz Krieviju – vai tad citur nav upju un zivju? Jocīgi…
– Protams, ka te vēl ir stāsts par konkrētās amatpersonas būvētajām personiskajām attiecībām, kas dažos gadījumos izskatās naivas un lētticīgas, taču… Sarunas pirtī ir ierakstītas 2013. gada pavasarī – tajā brīdī Rimšēvičs nezina, ka politiķi viņu tomēr apstiprinās kā Latvijas bankas prezidentu uz trešo termiņu, kas notiek tā paša gada rudenī. Politiskā konjunktūra tajā laikā Rimšēviču neredz kā trešā termiņa reālu kandidātu un arī pats Rimšēvičs to saprot, ka viņam nespīd. Tāpēc viņš meklē, ko varētu darīt pēc tam, kad būs beidzis savus pienākumus Latvijas bankā.
Šie meklējumi ir saistīti ar vienu Jūrmalas nekustamā īpašuma projektu, ko, teorētiski – ja Rimšēviču nepārvēl – viņš varētu vadīt, koordinēt. Tāda esot bijusi vienošanās ar Martinsonu, kam tas projekts piederēja. Ņemot vērā paša projekta izcelsmi, tā nonākšanu Martinsona aktīvu portfelī un – tālāko attīstību – var redzēt, ka pēc 2013. gada rudens, kad Rimšēviču pārvēl savā postenī uz vēl vienu termiņu, visa viņa darbība vai runas par šo nekustamo īpašumu arī beidzas. Ja jau tur bija Rimšēviča materiālā interese – kā kuļa ņēmējam, kas naudu viltīgi iemeta vai paslēpa šajā projektā – gan jau izmeklētāji būtu atraduši kādas aizdomīgas kustības Jūrmalas kāpās arī vēlāk – taču, tās nav. Kas attiecas uz slaveno Kamčatkas braucienu, pagaidām nepaliek skaidrs, kapēc tiesa nav ņēmusi vērā vienu ļoti būtisku faktu, vienu skaidru pierādījumu: to, ka Rimšēviča lidojuma biļete ir apmaksāta skaidrā naudā, apliecina aviokompānijas izziņa no datu bāzēm, savukārt, apsūdzība apgalvo, ka šo biļeti viens no tiem diviem baņķieriem Latvijas bankas prezidentam ir apmaksājis ar pārskaitījumu – kā dāvanu, kā kukuli… Bet, tas nav pierādīts. Tieši pretēji – ir izziņa, ka par Rimšēviča biļeti samaksāja skaidrā naudā, nevis ar pārskaitījumu.
– Prokuratūra saka, ka šādā veidā Rimševičs ir saņēmis no baņķiera kukuli, bet tā nav?
– Ir divas versijas: viena, nu jau mirušā baņķiera Buimīstera iesniegums, ka viņš Kamčatkas braucienu ir Rimšēvičam apmaksājis, veicot naudas pārskaitījumu kādai tūrfirmai. Un otra – ko saka un ar dokumentiem apliecina Rimšēvičs, ka par savu ceļojumu viņš ir maksājis pats, iedodot skaidru naudu savam draugam Maliginam, kas pēc tam to samaksājis aviokompānijai – pie biļešu faktiskās iegādes. Maligins ir miris, tā kā šajā ziņā prokuratūra var teikt, ka tās ir bijušā Latvijas bankas prezidenta fantāzijas, bet – izziņu no aviokompānijas datu bāzes nevar izfantazēt. Tā vienkārši tur ir un parāda, kā tika apmaksāta Rimševiča biļete.
– Tas, ka abi baņķieri tiesas laikā ieslēdza atpakaļagaitu un faktiski atteicās no savām sākotnējām liecībām, uz kurām ir būvēta visa tiesvedība un pirmās instances spriedums – par ko tas liecina?
– Tā ir vēl viena no dīvainībām… Tāpēc pret Rimšēviču ir ierosināta vēl viena lieta, ka viņš esot ietekmējis vienu no viņiem. Gan jau to noskaidros. Bet, svarīgi ir atcerēties, ka viens no baņķieriem – Viktors Ziemelis – savas sākotnēji sniegtās liecības atsauca ne tikai ar vēstuli ģenerālprokuroram, bet viņš pats ieradās tiesā, lai apliecinātu, kā no viņa šis pirmais iesniegums tika izspiests un – kā viņš tika ietekmēts. Tiesas laikā Ziemelis arī pasaka, skatoties uz prokurori – jūs taču to visu izveidojāt, jūs taču ietekmējāt manas liecības, koriģējāt, baidījāt… Vai no baņķieriem kāds kaut izspieda vai viņus ietekmēja? Manuprāt, arī šo jāvērtē kritiski, ar domu – kas tad viņus tomēr uzrunāja vai pierunāja uz saviem iesniegumiem to pirmajās versijās? Jo skaidrs, ka tas bija darījums – ko nenoliedz arī prokuratūra. Darījums, apmaiņā pret citu procesu izbeigšanu vai neuzsākšanu. Un tādā gadījumā tie ir skaisti, balti diegi – ar ko grib strādāt izmeklētāji. Ja šos apstākļus pirmās instances tiesa neņēma vērā, tad otrajā instancē tie pilnīgi noteikti iznāks priekšplānā. Jo visi apstākļi bija tieši tik labvēlīgi, lai izmeklētāji varētu dabūt no aizturētājiem – un, nevis brīvprātīgi atnākušiem! – tos teikumus, kas viņiem ir vajadzīgi.
– Rimšēvičs joprojām paliek pie versijas, ka tāds, nu jau – bēdīgi slavenais – krievu baņķieris kā Grigorijs Guseļņikovs, ir visas šīs sarežģītās lietas konstruktors, kas savā būtībā saistās ar šī baņķiera starptautisko prasību pret Latvijas valsti, simtiem miljonu apmērā – un tāpēc lieta pret Rimšēviču un Martinsonu bija vajadzīga, lai uz kaut ko atsauktos… Vai šī versija vispār vēl ir aktuāla?
– Atcerēsimies, cik piesātināta bija informatīvā telpa tajās pirmajās nedēļās – 2018. gada februārī. Norobežojoties no izmeklējošajām darbībām, visa šī skandāla kopējā aura tika ļoti labi koordinēta. Grāmatā esmu to visu atspoguļojis. Guseļņikova taukainās rokas un netīrās pēdas tur ir uz visiem stūriem… Ne jau tāpat vien prokuratūrai nezin kāpēc joprojām ir svarīgas kaut kādas fotogrāfijas, kurās Rimšēvičs ir kopā ar kaut kādiem krieviem… Tām fotogrāfijām pašā krimināllietā vispār nav nekādas nozīmes, ja neskaita paša Rimšēviča morāli un ētiku.
Bet – tās bildes prokuratūra nezin kāpēc sarunās ar medijiem joprojām piemin. Tā kā pastiprinot vai apzināti dēmonizējot kādas amatpersonas stāstu. Man, savukārt, tad gribētos pieminēt mūsu drošības dienestu darbu, jo SAB zināja par Rimšēviča braucienu uz Kamčatku, viņi zināja, ar ko viņš tur bija kopā… Riski? Tos taču varēja novērst, nedodot Rimševičam pielaidi valsts noslēpumam un attiecīgi – viņš nesaņemtu trešo pārvēlēšanu amatā. Bet, tas vispār nekur šajā lietā pat neparādās, lai gan Rimšēvičs nebija parasts ierēdnītis. Tad, kāda ir mūsu kontrolējošo un sargājošo iestāžu patiesā būtība? Tāpat man šķiet jocīgi, ka KNAB izmeklētāja tagad stāsta, ka šajā lietā esot bijis “nemanāms spiediens.”Kurš spieda, kāpēc, ko prasīja? Vai arī – tā tāda tukša muldēšana, jo par šiem vārdiem nebūs jāatbild.
Tāpēc jau arī sāku rakstīt grāmatu, jo redzēju, ka tā kopējā bilde, pārnestā nozīmē, ir ne tikai mākslīgi apstrādāta, bet tai mainās nepārtraukti krāsas.
– Daži jums pārmet, ka ar grāmatu esat gribējis ietekmēt izmeklēšanu, tiesas lēmumu, nostājoties apsūdzēto pusē? Tagad var teikt, ka nesanāca…
– Viens otrs saka, ka man par šo grāmatu samaksāja… Redz, es savas grāmatas rakstu pats un pats arī izdodu – tas šajā ziņā ir ērti, jo varu būt neatkarīgs. Ja kāds domā, ka mani var nopirkt, lai pamēģina. Nu – lai nosauc kaut vai manu cenu. Vai arī – lai nosauc savu cenu, lai zinu, ar cik lētiem cilvēkiem man ir darīšana… Grāmatas mērķis bija likt cilvēkiem domāt un pārdošanas apjomi rāda, ka mūsu valstī ir daudz tādu, kas patiešām arī domā. Ar savu galvu.
Piemēram, ja jau Rimšēvičs kopā ar Martinsonu visu izdarīja kā nu tas tagad ir neizdzēšami pēc pirmās instances sprieduma, neviļus gribētos pavaicāt izmeklētājiem – kāpēc tad apsūdzēto soliņš ir tik īss, kā tas tā sanācis? Jo, ja patiešām šie konkrētie cilvēki ir izdarījuši noziegumu, tad tas nenotika zaļā pļavā vai tuksnesī. Kur iesaistītie noziedznieku atbalstītāji no FKTK puses, kas uzraudzīja bankas – kam it kā Rimšēvičs lika vai nelika darīt kaut kādas lietas? Kur tie cilvēki, kas tālredzīgi pārdeva Martinsonam vienu nekustāmo īpašumu Jūrmalā, lai viņš varētu veikt savu nodomu – lelagalizēt noziedzīgi iegūto naudu? Tā jau ir grupa!
Kāpēc no šīs it kā labi izmeklētās lietas kratījās vaļā tiesneši, līdz viens beigās piekrita, un – kāpēc tik daudz reižu mainījās apsūdzība? Nemaz nerunājot par tādu sīkumu, ka tiesa tā arī ar pirmo piegājienu netika gudra – cik tad lielu kukuli Rimšēvičs dabūja un, kad un kur to īsti saņēma. Kad rakstīju grāmatu, ik pa laikam satikos ar dažādiem cilvēkiem, uzrunāju nozares ekspertus, nosacītos garāmgājējus – jā, arī tos, kas teica, ka viņi pazīst Rimšēviču kā baigo nelieti, kas to vien tik ir darījis, kā prasījis kukuļus. Teicu tiem pēdējiem – interesanti, vai varu kaut ko vairāk uzzināt? Un tad sākās – es jau pats nē, bet man stāstīja un tādā garā. Bet, klausieties, visi tie, kas it kā devuši Rimšēvičam kukuli – ja jau tagad tiesa ir spriedusi par vienu gadījumu, varbūt tomēr izstāstīsiet atklāti par savējo – kur, kā un kāpēc? Ja tāds vispār ir bijis. Varu pierakstīt arī anonīmi, bet jums ir iespēja iet arī uz KNAB. Jo te ir gadījums, ka pret labprātīgām liecībām un sadarbību – jūs tiksiet atbrīvoti no bargā soda par dalību kukuļošanā. Bail? No kā? No garajām rokām? Vai bail no tās kārtības, kas tomēr ir ļoti, ļoti duļkaina…
– Cilvēkus var saprast, jo neviens jau negrib pa tiesām…
– Jā, piekrītu. Es savukārt kādā citā lietā mēģinu saprast ģenerālprokuroru, kuram pirms deviņiem mēnešiem nodeva kāda cilvēka iesniegumu, kur bija aprakstīts kādas VID bijušās amatpersonas straujais lēciens pie n-tajiem miljoniem un aizdomīgi trekna dzīvesveida… Tas viss – tikai dažus gadus pēc atvaļināšanās no dienesta. Aizdomīgi, vai ne? Šķiet, kas varētu būt vēl vienkāršāks par elementāru dienesta izmeklēšanu, kam nav vajadzīgi pat mēneši, jo skaidrs – ka cilvēks ir apmānījis valsti. Bez šaubām. Bet – klusums uz ezera… Nē, tas nav nav klusums – tā ir atbilde. Un tādu savdabīgu atbilžu arī tajā skaļajā Rimšēviča kukuļošanas lietā ir cik uziet, tāpēc jau atkārtojos – domājam, ja mums ir dota galva.
