Armands Puče par prezidenta nepieciešamību: Vai ronim vajag zeķbikses? Vai Latvijai vajag karali? 92
Armands Puče
Šonedēļ tiks vēlēts Latvijas valsts prezidents, ko var saukt arī par sabiedriski politiskās elites skumjo orģiju. Skumjo tāpēc, ka tiek mocīti nevainīgi un nelaimīgi cilvēki, bet orģija te piestāv, jo tas ir partiju gadatirgus. Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?
Lai arī Prezidenta institūcijai nav dižas vilkmes savā praktiskajā pielietojumā – ja neskaita rosināšanas un virzīšanas vingrojumus – kaut kā sabiedrībā ir nostiprinājusies pārliecība, ka bez tās valsts nevar iztikt. Jo prezidents esot Latvijas seja… Ja reiz seja, kāpēc tā mainās? Mēs esam karnevālā? Vai tad nav otrajos miera un demokrātijas laikos pārbaudīts, ka pasākums vienmēr ir izdevies samocīts un pārsvarā – ar grūtsirdīgām nopūtām – jo konkurss uz dīvaino amatu ir spocīgs visā savā būtībā.
Kāpēc modernajā demokrātijā valstīm ir jāķēmojas ar monarhiju laiku estētiku un stilistiku, kur ir kaut kāda valsts galvenā galva – ar savu galmu/padomniekiem, budžetu/nodokļu naudu un regālijām/karogi, ordeņi, medaļas, pieņemšanas utml. Vēl jo vairāk tas nepiestāv tādai mazai vaslstj kā Latvijai, kas nav cauri laikiem veidojusies kā kaut kādu dinastiju vai ķēniņu dzimtu organisks turpinājums, iznākums.
Kas tā par Rīgas pili, kurā Latvijas prezidents sēž un, atvainojiet – strādā ar dokumentiem? Kas tā par goda sardzi un adjutantiem, kas tur ganās? Un vēl tie miesassargi, dienesta dzīvokļi, pensijas, automašīnas… Kāds tam ir loģiskais pamatojums?
Ja reiz Prezidents nāk no tautas, tad viņam, šķiet, mazākais, ko vajadzētu darīt – arī atgriezties pie tautas.
Kad visi tie dienesta termiņi un smagās dienas palikušas aiz muguras. Kā cilvēkam, nevis monarham… Mēs nenoguruši meklējam uz šo vakanci personāžu, ko vēlamies padarīt par iedomātu simbolu, ko paši nesaprotam un vēl mazāk to saprot tas nosacīti izredzētais. Tad vēl tie vispārinājumi, kas raksturo šīs personības darbībā, tādā kā galaktiku parādē: Ulmanis esot padomju armiju izvedis no valsts, saules māte Freiberga teju viena uz rokām mūs ienesusi NATO… Nav jau noliedzams, ka pie minētajiem procesiem šie cilvēki atradās, tikai, kāpēc šo agregātstāvokli veidot kā varoņeposu? Tā taču ir liela tuvredzība un aprobežotība – sākt pierakstīt vēstures gaitu vienam personāžam, it kā bez šī konkrētā aktiera tas nebūtu nenoticis. Tā jau nav Harija Potera kārtējā nodaļa, kur kāds demonstrē savas pārdabiskās spējas.
Protams, cilvēki teiks, ka visās valstīs ir prezidenti. Nu, un? Ja mēs no savējā atsakāmies, jums, šķiet, ka demokrātija tiks paspēlēta? Ka mazināsies labklājība vai tautsaimniecības izaugsme? Nesaku, ka uzreiz pieaugs, paliks labāk – bet sliktāk jau nu noteikti nebūs.
Ja kāds baidās ķerties klāt Satversmei un to pragmatiski modernizēt, atbilstoši laikmeta gaitai un valsts interesēm, varbūt tomēr vajag atgādināt, ka, atkal jau atvainojos – mīzēji šo valsti neizveidoja… Vai tad nav redzams, ka mēs sākam ieslīgt dekoratīvajā žanrā, kur spoguļošanās un izklaide ir teju vai vienīgais, kas mums beigās sanāk? Un Prezidents iet šo ārišķību pavadā, gluži kā netalantīgs vārdotājs – ka gan jau kaut kā beigās viņš izgrozīsies, ja iedomātā metode sevi neattaisnos – ja viņam nesanāks.
Un, ko nozīmē šajā kontekstā – sanāks? Kas to nosaka un mēra? Saprotams, ka liela daļa tādam kategoriskumam nav gatava, bet – piedāvāju sākt ar mazumiņu. Kāpēc sabiedrībai ir jāuztur šo cilvēku leknās vecumdienas? Nepietiek ar pensiju, kas tāpat nav maza, ja ņemam vidējos rādītājus.
Vienam otram šoferis un sekretāre ir bijusi tik nozīmīgs palīgs, ka pieticis laika gan Maskavas čekistiem pagulties apakšā visa veida ložās, gan pirtī uzlīst virsū mēnesmeitiņai – nepieklājīgā vecumā sabrūvējot ārlaulības bērnu… Prezidents! Kad viņiem pēc termiņa beigām sāk meklēt un piedāvāt dzīvokļus, kam nezin kāpēc jābūt kaut kādos centros un izmēros – tas taču arī izskatās pēc dzimtcilvēku pazemības un zemošanās. Un tad vēl, ieklausieties – valsts pirmā lēdija… Vai lēdijs? Ko sabiedrība no šī visa iegūst? Kādam teātrim mūs ar šo visu nodarbina vai – kam vēlas piedāvāt?
Paspēlējiet spēli – cik valstu Prezidentus jūs varat nosaukt? Un, ja nevarat vairāk par pieciem – vai tas nozīmē, ka tās citas valstis nemāk sevi pasniegt, prezentēties? Tā taču saka, ka Prezidents ir vairāk kā reprezentatīvs, kā karogs… Bet, karogs mums ir! Tas nav jāmaina! Mums ir Saeimas priekšsēdētājs un Premjers, mums ir ministri… Nepietiek?
Bez prezidenta nevar, jo citi mūs nesapratīs? Mūs tāpat nesaprot, ja nemākam sarunāties.
Muzeju naktī cilvēki stāvēja rindā, lai ieskatītos Rīgas pils gaiteņos, istabās. Ko viņi tur gribēja ieraudzīt? Karaļu sadzīvi… Mums taču šis institūts nekad nav bijis aktuāls un tieši tāpēc mums nesanāk ap šo mistisko prezidenta kreslu vai amatu nodejot – bitīt rožu dārziņā… Ādamam bij’ septiņ dēli – tas gan tur kā uzliets. Visi dara tāāāāā…
Šie meklējumi vai ilgas pēc vadoņa ir tieši tik pat lietderīgi kā ronim zeķubikses, vai – vāverei fēns… Nekāda jēga. Mēs mierīgi varētu būt pirmie, kas atteiktos no šī paraduma – izgudrot sev karali – lai citi redz un saprot, ka cilvēki mēdz ne tikai sevi nodarbināt, bet arī domāt.
