Armands Puče: Tik skaidri un nepārprotami vēstījumi kā nupat notikušajā NATO sammitā sen nebija nonākuši priekšplānā 156
Autors: Armands Puče
Pagājušā nedēļa pagāja Ziemeļatlantijas militārās alisanses (NATO) zīmē, kur Viļņā tika runāts par pasaules kārtību. Tik skaidri un nepārprotami vēstījumi sen nebija nonākuši priekšplānā, turklāt – kas nesaprata uzreiz, tos turpat foruma laikā nosēdināja pie tāfeles vai kafijas, lai paskaidrotu lietas būtību.
No malas izskatījās, ka lielais jautājums ir par Ukrainas uzņemšanu NATO, taču – šo zupiņu sildīja krievu āmuriem un viņu grūtajām galvām. Tāpat ir skaidrs, ka ukraiņi Rietumu aliansē juridiski nonāks uzreiz pēc zināmā kara beigām, vienīgi Zelenskim ar padomdevējiem bija ienācis prātā, tipiskā Odesas žīdu manierē, vēlreiz pavaicāt – a, vot, ātrāk nevar, ko? Nevar… Un šis “nevar” nav par NATO vājumu vai untumu, jo ieroči un munīcija tāpat tiks piegādāti, cik vajadzēs – kā notiks arī Ukrainas armijas tālākā apmācība, atbalsts un sagrautās valsts atjaunošana.
Šis “nevar” ir par kārtību, kas ukraiņiem pašiem savā valstī jānodibina, jāizveido. Pamatā tā ir tirgus ekonomika, kas nosaka uzvarētājus kara laukā. Šis lielais “NEVAR” attiecas uz interesēm, ko katrs no lielā galda dalībniekiem paģēr un – nevis uz kopējo ēdienkarti, ko citkārt mēdz saukt par Rietumu civilizācijas vērtībām. Vai tad nav jau skaidrs, ka vērtības katram savas un – tās ir tik dažādas!
Amerikāņi runā par pasaules līdzsvaru, ko redz tikai starp trīs stūriem – ASV, Ķīnu un Krieviju. Un pagaidām visas lietas notiek viņiem labvēlīgi: ķīnieši, kara rezultātā, ir dabūjuši no utainajiem greznus dabas resursu un izejvielu līgumus, savukārt tie palīdz darbināt apjomīgu ražošanu, kas vajadzīga patērētāju sabiedrībai. Pamatā – amerikāņiem.
Nevienam no lielajiem nevajag stipru Krieviju, bet neviens negrib, lai Krievija vispār nebūtu… Tāpēc karam tāda dīvaina gaita. Citā stūrī sēž angļi, franči un vācieši, kas arī vienmēr būs amerikāņu pusē, izņemot gadījumus, kad runa ir par Eiropas stāstu. Te notiek kontinenta dominantes dalīšana, kur angļiem tīri vēsturiski lielāka pieredze, frančiem – labākas manieres, bet vāciešiem – izteiktāka disciplīna. Britu pusē vēl ir impērijas pārpalikumi pa visu zemeslodi, tāpēc viņi atļaujas ar Ukrainu spēlēt kopā drošāk, atšķirībā no frančiem un vāciešiem, kas zem krieviem paguļas ar regularitāti – vismaz divas reizes gadsimtā. Un tāpēc – raustās. Tiesa, kas attiecas uz militāro atbalstu Ukrainai – tā starp šīm lielajām Eiropas valstīm ir solidāra un notiek pēc saskaņota grafika. Šodien mēs, rīt – jūs, parīt – un tā tālāk…
Pie NATO galda sēž arī Turcija, kas nevis pēta ēdienkarti, bet paši aiziet uz virtuvi un paņem, ko vēlas. Erdogana aprūpētā pasaules daļa ir tālu no tiem principiem, ko mēdz saukt par demokrātiju vai cilvēktiesību normām, tajā pašā laikā nav slaidāka spļāvēja krievu virzienā par Ankāras valdnieku – vai tas būtu karš vai labības pārkraušana. Atšķirībā no Eiropas valstīm, turki pat acis nenomirkšķina, kad Krievija sāk draudēt ar ātomieročiem: ja vajag, viņi sadod pa purnu vāgneriešiem, ja prasās – notriec krievu militāro lidmašīnu, ja grib – apmāna Kremli pa rupjo…
Tā ir pēdējās tūkstošgades uzkrātā diplomātiskā pieredze, kas turkus patiesībā garlaiko. Tik vāji ir viņu izaicinātāji… Jā, tie ir turki, kas labi zina, kāpēc viņi nolēma tomēr nebloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO, un – kāpēc atdeva ukraiņiem krievu sagūstīto azoviešu eliti, lai gan vienošanās ar Putinu to neparedzēja. Blakus Turcijai, izlaižot vienu vai divas vietas, pie tā paša galda sēž Ungārija – vēl viena NATO pašpietiekamā princese. Tikai atšķirībā no turkiem, ungāri ir neslēpti krievu pakalpiņi. Neviltoti! Bet nekas – viņus pacieš, viņus pieņem, aicina, klausās… Tas jau laikam arī ir NATO lielais spēks, saprast un apzināties – ka starp biedriem mēdz būt arī cūkas. Labāk zināma cūka, nekā gailis bez koordinācijas…
Poļi nav ne viens, ne – otrs, taču tieši Polija šobrīd piesaka savu pretenziju kā Eiropas lielvara. Gan ekonomikā, gan armijā. Un, neba par uzkrāsotām uzacīm viņiem Viļņas sammitā atļāva iegādāties kaudzēm dažādi izmantojamas militārās tehnikas un iekārtas, varēnās F35 lidmašīnas, ieskaitot. Poļi jau labu laiku neko nelūdz – viņi vienkārši pērk. Tāpēc ar viņiem nevis sarunājas un menģējas, bet – tirgojas, viņus ciena šī vārda visnopietnākajā nozīmē. Jo viņi ir pratuši izveidot valsti, ko Viļņas sammitā starp rindām visi novēlēja arī Ukrainai.
Starp citu, tā ir tā pati Polija, uz kurieni deviņdesmito sākumā mēs vedām padomju rūpniecības žēlīgās kafijas dzirnaviņas un kuslos mikserus, lai tos andelētu turienes tirgos… Tā ir Polija, kas šobrīd nosaka šī kara gaitu un tā noteikti būs Polija, caur kuru NATO veidos izšķirošo triecienu Kremļa zvaignīšu brīdim – sākot ar militārās tehnikas piegādēm un, ja vajadzēs – arī starp acīm vai stakles rajonā. Jo tāpat kā turki – poļi neraustās no krieva, bet atšķirībā no ungāriem – poļus krievs nenopirks.
Ko mēs – baltieši? Priecājamies, ka NATO ir Somija un būs Zviedrija. Mēs esam alisanses emocionālais fons, bekvokālisti – ar intriģējošām ģeogrāfiskām koordinātēm. Ja mūsu robeža nebūtu pie Krievijas – paši saprotiet, cik interesanti mēs būtu pasaules kārtībai. Tā savā ziņā ir gan laime, gan nelaime, taču nevajag domāt, ka ar to mūsu misija izsmelta. Līdzīgi kā ukraiņiem, arī lielai daļai no baltiešiem ir sajūta, ka vispirms ir armija, haimarsi un tomohauki, un tikai pēc tam – valsts.
Ja virs mums būs tā sauktais Livonijas pretgaisa aviācijas lietussargs un katrā pagalmā pa leoparda tankam – tad mēs esam sviestā un krējumā? Iespējams. Taču sākumā, domāt – vajadzīga tomēr ir valsts, ar lielo burtu. Ko dod deklaratīvie paziņojumi, ka vajag palielināt militāro budžetu no 2 uz 3 procentiem no iekšzemes kopprodukta, ja mēs nieka robežu pusotra simtu kilometru garumā nemākam joprojām izbūvēt, nemaz nerunājot par pārtikas iepirkumiem armijai.
Kādi trīs procenti no IKP, ja Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs joprojām apvieno savu amatu ar Valsts nekustamā īpašuma padomes vadīšanu, lai gan Valsts kontrole jau pirms laba laika uz šo norādija – kā uz nepareizas pārvaldes piemēru. Kāds vēl te NATO, ja Latvijas valstī par “palīdzību ārvalstij pret Latviju vērstā darbībā”, vainīgajai personai nosaka naudas sodu, lietotas automašīnas apmēros… 15 000. Bet ārvalsts, kam sniegts noziedzīgais pakalpojums – Krievija… Kur mūsu drošība?
Ja politiķi lemj par 3 procentiem no IKP aizsardzības budžetam, tad varbūt sākam beidzot ar pamatiem – ar to mājas darbu, ko neizdarījām deviņdesmitajos. Valsts aizsardzības vārdā! Iztīram no kolaborantiem visas drošības iestādes, visus speciālos dienestus, no kuriem lielākāda daļa jau sen kā nestrādā valsts interešu labā.
Izmēžam šos tā sauktos tiesiskuma staļļus, jo tieši tur arī sākas mūsu drošība un aizsardzība – un nevis Sēlijas poligonā, ko, visticamāk, cels pēc bēdīgi slavenās robežbūves standartiem. Neticiet? Nocitēšu svaigi ceptā Aizsardzības industrijas likuma anotāciju, kas šajās dienās virzās uz pieņemšanas pusi un, ko ļoti formāli pārpublicējušas arī ziņu aģentūras.
“Likumprojekts paredz, ka, nosakot piegādes drošību veicinošas prasības, AM atsaucas uz identificētiem šajā likumprojektā minētiem piegādes drošības ietekmes faktoriem.” Sapratāt? Murgaini? Tad meklējiet starp šīm pašām rindām atbildīgos. Citēju – “AM būs atbildīgā iestāde par aizsardzības industrijas attīstības atbalstu, kā arī citu valsts, pašvaldību vai nevalstisko institūciju aktivitāšu koordinēšanu aizsardzības industrijas attīstības atbalstam”. Jūtat uz kuru pusi šie sapiņķerētie likumi vilks? Ne-uz-ku-rie-ni! Bet kāds taču to visu servē! It kā jau pie cilvēkiem ir pierasts atbildēt par darbu, nevis – atbildēt par attīstības atbalstu… Bet mēs – norijam.
Uh! Velkam sevi ārā no purva. Neatskatoties. Tam nevajag nedz haimarsus, nedz leopardus. Ja to neizdarīsim – kam mums NATO? Un tas palēnām sāk pielekt arī ukraiņiem, kas it kā karojot arī par mums…
