Armands Puče: Svēto mocekļu un valsts ierēdņu vainas apziņa
93
Pagājušajā nedēļā ļoti simbolisku aktu nodemonstrēja Latvijas katoļu mācītāji – vai nu tāpēc, ka visas marijas debesīs jau bija uzbraukušas, vai vienkārši tamdēļ, ka viņi pēc dabas ir glumi pielīdēji. Iedomu drauga dvēseļu gani skrēja kādiem ratiem pa priekšu, ļoti dabiski atgādinot, ka viņi nav ne labāki, ne sliktāki par jebkuru… piemēram, politiķi vai politiskajai elitei pietuvināto, par jebkuru, kurš liekuļo, kurš bēg no atbildības. Vai – izgudro attaisnojumus.
Romas pāvestu iesaistīšanās pasaules konfilktu risinājumos nav nekas ārkārtējs. Tāpat nekas ārkārtējs nav viņu apstāvētās reliģijas fanātiska sargāšana – piemēram, sākot ar raganu dedzināšanām viduslaikos un beidzot ar centīgu kalpošanu čekistiem, dažus gadsimtus vēlāk. Tiražējot savas ticības pārdabisko stāstu, kopā ar sazīmētu teatrālismu pie un ap apgleznotiem altāriem, viņi spējuši miljoniem cilvēku iestāstīt, ka ir tādi kā drošinātāji, tādi kā pusvadītāji – pa ceļam no laicīgās uz to pasaules daļu, kas tur aiz mākoņiem un tamlīdzīgi.
Tiesa, tā kā baznīca jau sen vairs izglītību vai apgaismību neuztur par savu monopolu, tad tā sabiedrības daļa, kas ne tikai apmeklē dažādas skolas, bet tajās arī mācās, ik pa laikam atkailina vai noskatās sludinātāju iestudētājās traģikomēdijās, kas nav nekas vairāk kā mēģinājumi laipot – izgrozīties. Kā reizēs, kad viņi saka – laikam Dievs tā gribēja… Viens tāds skumjš un pamācošs gadījums sanāca pāvestam Franciskam, kad viņš uzrunāja Krievijas katoļticīgos jauniešus.
Savas uzstāšanās laikā garīdznieks tā aizrāvās, ka sāka cildināt Krievijas diženumu un carus, kuri savulaik… paplašinājuši šīs valsts robežas. Paši saprotiet, ko uz Ukrainas kara fona nozīmē vārdkopa – “paplašināt robežas”… Saprotams, Krievijas propogandisti pēc šīs uztāšanās uzreiz kļuva par lielākiem katoļiem nekā pats pāvests, tikmēr visi pārējie svētie mocekļi sāka analizēt runas būtību – kā jau pie mums Holivudā pierasts.
Ārpolitikas eksperti uzskatīja, ka Pāvesta runa droši vien bijusi domāta ar zemtekstiem, jo nevar taču būt, ka Francisks ir tik stulbs, tikmēr mediju aptaujātie Latvijas katoļu priesteri vienbalsīgi, bez minstināšanās atrada plati, kur tika apdziedāts konteksts. Proti, viņi teica, ka visi tie, kas tagad domā, ka pāvests savā runā cildinājis Krievijas impērisko šizofrēniju un tumsonību, esot izrāvuši šīs domas no pašas runas konteksta. Pat oficiālais Vatikāns bija spiests taisnoties, ka Franciska nodoms nav bijis liet ūdeni uz Kremļa dzirnavām, ka tā esot tikai un vienīgi apskatnieku interpretācija.
Tā vairāka dienas visi ap šo runu stumdījās, līdz brīdim, kad pašam pāvestam palika kauns, ko patiesībā sadarījis. Viņš saņēma dūšu un pateica, ka minētie “izteikumi par vēsturi bijuši neveiksmīgi” jeb citiem vārdiem sakot – piedodiet, draugi, esmu tikai cilvēks, kļūdījos.
Šo gadījumu aprakstu tikai tāpēc, ka ārpus baznīcas mums ikdienā ir daudz tādu gadījumu, kur vieglāk ir meklēt attaisnojumus, interpretēt nodomus, iztēloties kontekstus, nevis vienkārši atzīt – ka kļūdījos, nesanāca, vainīgs…
Francisks jau arī šajā reizē nav nekāds varonis, jo varēja uzreiz laboties – pateikt, ka skolā nav vienkārši gājis uz vēstures stundām, bet pašu muldamo, kurā sapinās, viņam priekšā nolikuši Vatikāna runu skribenti.
Tā vietā viņš pasīvi piedalījās jauno konstruktoru pulciņā, kas modelēja un iztēlojas sabiedriskās domas īpatnējo vietu – tos gadījumus, kad cilvēki nevis paši draudzējas ar savām galvām, bet viņiem noformulē, pasaka priekšā – kas ar to bija domāts. Kad Latvijā runā, piemēram, par robežas izbūves nenotikušo gadījumu – arī ir pilns ar ekspertiem un svecīšu turētājiem, kas domā “tas viss nav tik vienkārši” un “kompetence neparedzēja” kategorijās. Bet patiesībā robeža necēlās tikai tāpēc, ka bija neizlēmīgi ierēdņi un nolaidīgi politiķi.
Un šim gadījumam ir vārdi un uzvārdi: bijušais Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis ar parlamentāro sekretāri Eviku Siliņu vienos ratos un KNAB priekšnieku Jēkabu Straumi – otros. Jo viņi neizdarīja savu darbu – viņi nepieņēma lēmumus, neiejaucās, kad to vajadzēja darīt, jo “tas traucētu izmeklēšanai”, “ietekmētu iepirkumu”, “katram ir jādara savs darbs”. Vai vēl trakāk – viņi ļāva šim visam iet savu laisko dabu, kas visos šādos nepieskatītos gadījumos beidzas ar neko. Kur problēma atzīt, ka esi kļūdījies?
Tagad spriež, ka Rēzeknes pilsēta ir bankrotējusi, jo līdzšinējais mērs ar savu komandu nav pratis ne tikai budžetu saplānot, bet pats budžets esot bijis nereālistisks. To saka Valsts kontrole, kam vispār šādi gadījumi ir jāpieskata – jo tā rakstīts šīs iestādes nosaukumā. Valsts. Kontrole.
Arī par pašvaldībām atbildīgā ministrija tagad ir uz pakaļas – šausmas, ko tas Bartaševičs ir izdarījis?! Bet, šis nožēlojamais rezultāts jau nav dabas stihija, kas piezagās no muguras vai sāniem. Ja Rēzeknes pilsētas vadošajai politiskajai un saimnieciskajai koalīcijai izdevās dabūt cauri visiem valsts sietiņiem papīrus, kur viņi nolemj celt SPA kompleksu – SPA kompleksu! – kur uzreiz ir skaidrs, ka tā nav pašvaldības funkcija un bēdīgās sekas nav pat jāparedz, jo tās tur ieliktas saknē, tad – ko darīja visas šīs mūsu pašvaldību uzraugošās iestādes, kas kaut ko saskaņoja, caurskatīja un vīzēja?
Eiropas fondu naudu pieskatītājus liekot vēl šīs pašas rindas galā. Valsts kontrole vienā no saviem pēdējiem atzinumiem secināja: “Jau vairāk nekā pirms 10 gadiem ir konstatēti trūkumi valsts pārvaldes nodarbināto disciplināratbildības regulējumā, taču tie aizvien nav novērsti. Tā ir Valsts kancelejas kompetence”. Tātad – desmit gadus redzam un saprotam, ka sistēmai ir norauta ķēde, bet mēs nesaprotam, kāpēc ar šo riteni neizdodas uzvarēt “Tour de… Baltic”? Trakākais, ka neviens pat nepavelkās uz Franciska nožēlas vai atvainošanās pusi, nemaz nerunājot, ka kādam vispār ir jāatbild par nepadarītu darbu.
Un, ja valsts kontrole saka – Valsts kancelejas kompetence – tad kāpēc Jānis Citskovskis, kurš ir šīs kancelejas vadītājs kopš 2017. gada, vēl atrodas savā amatā? Bet Citskovska darba un pieredzes vēsturē ir rakstīts, ka pirms kancelejas viņš ir mētājies pa Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi – kā galvenais speciālists, kā nodaļas vadītāja vietnieks, kā departamenta direktora p.i., kā jurists, kā nodaļas vadītājs, kā priekšnieka vietnieks… Kā Iekšlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks.
Tiem, kam nācies saskarties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mazo kārtību – piemēram, personu apliecinošo dokumentu jautājumos – nav ilūziju par šīs pārvaldes knapo garu un sagurušo rutīnu, maigi izsakoties. Nesaku, ka Citskovskis pie tā vainīgs, saku – sistēma viņu izauklēja, ieaijāja un iesēja un, no viņa var prasīt tieši tik daudz, cik sistēma paredz… Tā sistēma, kas apkalpo ierēdniecību, nevis sabiedrību. Vai tad tas beidzot nav skaidrs! Kad jūs esat satikuši kādu izpletņlēcēju, kas kāpj iekšā savā kaujas lidmašīnā bez izpletņa?
Bet mūsu gadījumā viņi – šie mūsu ierēdņi – ar izpletņiem staigā arī pa zemi. Jo tā ir drošāk. Bardaks, kas valdīja pilsonības un migrācijas dienestā sakārtoja ierēdņa Citskovska atskaišu un pielietojuma sistēmu, bet nokļūstot Valsts kancelejā, Jānis ieraudzīja un saprata, ka nebūs jāpielāgojas. Jo viņu šeit jau gaida…
Kad Aglonā svinēja tos skaistos apmātības svētkus, starp viesiem un līdzjutējiem bija sabraukuši arī politiķi – gan vietējie, gan no izputējušās Rēzeknes, gan no lepnās staķīšu Rīgas. Un, neskatoties uz to, ka kādā brīdī vajadzēja visiem mesties uz abiem ceļgaliem un kaut ko lūgt, acīmredzot, šī metode neko nedod, ja nākas vienkārši atbildēt par saviem darbiem.
Nevis diedelēt, lai dieviņš palīdz, bet – izdarīt savu darbu. Jo kā izrādījās, arī pāvests Francisks, uzrunājot krievu katolīšus, nevis pārteicās vai kaut ko sajauca, vai citi bija par aprobežotiem, lai saprastu viņa dziļo domu, bet – viņš elementāri nohaltūrēja. Francisks vismaz beigās pateica, ka pats vainīgs…
