Armands Puče: Šmita pielaides diskrētais šarms 31
Autors: Armands Puče
Pagājušajā nedēļā Zemkopības ministram Didzim Šmitam iedeva pielaidi valsts noslēpumam. To viņš gaidīja kopš tika ievēlēts par Saeimas deputātu jeb konkrēti – deviņus mēnešus. Šo simbolisko grūtniecību, iznēsājot zem sirds pārdomas – kas ar viņu notiks, ja pielaide tiks atteikta? – Šmits sadzīvoja kopā ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB), kam šāda veida politiķu apaugļošana ir specializācija.
Tomēr jautājums paliek kā āmurs pa pirkstiem – ko speciālie dienesti šajos mēnešos skatīja, ko gaidīja, ko vērtēja?
Nestrīdēsimies par jautājumu – kāpēc vispār ir kaut kādas pielaides un noslēpumi? Pieņemsim, ka tā ir kārtība, kas formē un stutē valsts pamatus. Tātad, nonākot pie galdiem, uz kuriem parādās klasificēta informācija, jums tā kā vajadzētu atbildēt par apstākļiem, kuros esat ierauts.
Saeimā ievēl visādus gadījumus un brīnumu putnus – sākot ar bankrotējušiem jaunlatviešiem un turpinot ar bijušajiem cietumniekiem… Drošības dienestiem gan ir jāvērtē visi nagu melnumi, neatkarīgi no partijas piederības, orientācijas, pagātnes rēgiem vai tagadnes skeletiem. Dažos gadījumos droši vien pietiek aplūkot, kas rakstīts tautas kalpam uz pieres, bet citos – ir jārok un jāsijā, lai saprastu riskus, atklātu nodomus, izslēgtu neuzticamos. Jo pielaidi izsniedz tāpēc, ka konkrētais cilvēks ir ieguvis ne tikai kādu amatu, bet arī pienākumus.
Pielaides jautājums ir tik nopietns, ka, piemēram, premjers Kariņš teicās, ka Zemkopības ministru Šmitu viņš no kabineta ārā nemetīs – kā prasīja nozares pārstāvji. Bet, ja nebūs pielaide – tad Didzim gan noskaitīs dienas un ministra krēsla kājas… “Nevienā valdībā nevar strādāt ministrs, kam atteikta pielaide”, Krišjānis norādīja, neprecizējot – kādā valdībā tad Šmits strādāja kopš pagājušā gada decembra vidus?
Ja strādāja pie Kariņa, tad kāpēc vairāk kā pusgadu Šmitam ļauj amatu piepildīt bez pielaides valsts noslēpumam? Vai viņam lūdza pastāvēt aiz durvīm, reizēs, kad Ministru kabinetā uz galda parādījās ierobežotas pieejas informācija? Vai arī – viņš savā amatā bija tāds kā pa pusei?
Starp citu, Šmits nepiedzima vakar. Viņš divas reizes ir iekļuvis Saeimā, bet 2019. gadā kandidēja uz Valsts prezidenta amatu. Studējis Latvijas Universitātē politikas zinātni, maģistra grādu nokārto starptautisko organizāciju diplomātijā – kādā no Francijas augstskolām. Francijā viņš dabū arī darbu mūsu vēstniecībā Parīzē.
Maisījies cauri n-tajām partijām – šķēlistiem, repšistiem, šķēlistiem-šleseristiem, savulaik pielīmējās kaimiņveidīgajiem, nesen sabučojās ar pīlēniem. Pa vidam – arī savu partiju veidojis, pastrādājis kā deputāts Rojas pašvaldībā, lobējis zivjrūpniekus. Kad Krišjānis Kariņš lipināja kopā sava pirmā kabineta lego, Šmitam (no KPLV) bija rezervēta Ekonomikas ministra vieta, kas beigās nenotika. Otrajā Kariņa kabinetā viņš tiek pie Zemkopības ministra kurpēm…
Tātad, ir pavisam grūti noticēt, ka ar šādu CV un ar tādām aktivitātēm, četrdesmit astoņus gadus vecais Latvijas politiķis spētu pa visiem šiem gadiem kaut kā apiet drošības dienestu kartotēku, izslīdēt no viņu arhīva vai aiziet tam garām. Neiespējami! Kur nu vēl Šmita 2019. gada mēģinājums, nostēsties blakus Levitam. Pirms viņš tur apsēdās, visa veida biroji un departamenti deva zaļās un ļoti zaļās gaismas, ka minētais kandidāts – derīgs!
Derīgs tieši no drošības viedokļa, jo citādi Didzim uzreiz pateiktu – lai pat nedomā, kur nu vēl saņemt dūšu, lai sacenstos. Latvijā tāda kārtība. Un tieši tāpēc mulsinošs ir fakts, ka Satversmes aizsardzības birojs iepriekšējos deviņus mēnešus skatīja Šmita atbilstību mistiskajai pielaidei.
Par ko tas liecina? Pieņemsim, ka Didzim Šmitam ir vairāk kā viena uts – ja runājam par viņa biogrāfijas plankumiem. Bet, kādiem koka pirkstiem un papīra smadzenēm tad ir jābūt, lai šo vienu uti saskatītu, saskaitītu un – pieņemtu konkrētu lēmumu? Kas tie par speciālajiem dienestiem, kam teju vai gads ir vajadzīgs, lai izsniegtu pielaidi valsts noslēpumam – cilvēkam, kas jau pirms tam ir pētīts krustdūrienā, nemaz nerunājot par mapīti, kas uz Šmita vārda SAB izstrādē ir jau nogurusi no apjoma!
Vai arī sakām kā ir – Satversmes aizsardzības birojs strādā neprofesionāli. Ja par Šmitu ir jāgaida atzinumi trīs gadalaikus no četriem, kas notiek ar sarežģītākiem un rafinētākiem gadījumiem? Mēs tā kā spriežam par speciālajiem dienestiem, par latviešu džeimsiembondiem – un nevis par piena izslaukumiem, kas ir ministra Šmita pašreizējā dienas kārtība.
Vai arī šie biroji – sābi, šmābi, knābi – nedarbojas Latvijas valsts interesēs? Vai arī viņi dzīvo kā valsts valstī – bez jebkāda atskaites punkta, ja runa ir par šī konkrētā publiskā sektora darba lietderību un izmaksām? Piekritīsiet, ka pētīt vienu publisku personu deviņus mēnešus un pēc tam atzīt, ka šim cilvēkam tomēr pielaidi valsts noslēpumam var dot – tas velk uz ļoti rupju manipulāciju… Jo deviņu mēnešu izpēte sevī stabili ietver kompromitējošas vai aizdomīgas lietas, jo – citādi tie nebūtu deviņi mēneši! SAB?
Vai tā ir tā pati organizācija, kuras bijušie darbinieki ar valsts noslēpumu veido tādus kā Barona dainu skapju prototipus – kā krātuvītes savās dzīves vietās, kas izrādās ir pilnas ar valsts noslēpumus saturošām tautas dziesmām? Atvaļinātā aģenta Sparāna tiesvedība tam ir jauks apliecinājums. Bet – cik tādu neatklāto, nepieķerto sparānu un viņu sievas vēl pa mūsu zemi staigā?
Ielāgojiet, cik politiķiem ir ērti šos gadījumus pieņemt – sak, drošība pāri visam, mēs nejaucamies šo dienestu kompetencē. Dīvaini, ka premjeru Kariņu un pēdējo prezidenta izstrādājumu tas vispār nesatrauca – jo SAB šajā Šmita gadījumā nodemonstrēja impotenci.
Nav runa par to, ko viņi atrada – stāsts ir par laiku, kas tika veltīta vienam (!!!) cilvēkam, kurš nenolaidās no mēness. Un, mēs vēl runājam, ka speciālie dienesti šeit kaut ko sargā vai garantē? Ja garantē, tad – kāpēc pēc deviņiem mēnešiem Šmitam iedeva pielaidi valsts noslēpumam? Viņš beidzot atnesa no vecākiem zīmi, ka kaut ko ir darījis ar attaisnojumu?
Starp citu, 2007. gadā SAB rosināja optimizēt pielaides darbam ar valsts noslēpumu izsniegšanas kārtību. Skaitiet, cik gadu pagājuši un – kā šī optimizācija strādā dzīvē. Didzi Šmitu pēc SAB iekšējās kārtības priekšrakstiem, šoreiz pētīja sākot ar 2019. gadu – proti, pēc tam, kad viņš jau bija apskatīts un izgrozīts prezidenta ievēlēšanas kampaņas ietvaros.
Ja šie četri nākamie gadi ir radījuši tādus apstākļus, kas liek uz šo personu paskatīties kā uz neticamu, nedrošu, aizdomīgu – interesanti, cik daudz izmeklētāju stāvēja pie šīs lupas? Ko Šmits savā mapītē ir sastrādājis pēdējos četros gados tādu, ka pie šī smalkā gadījuma prasījās tik liels valsts resurss? Kādam (-iem) taču par šo pētījumu maksāja algu. Kāds (-i) rakstīja ziņojumu, atzinumu.
Nu, ja – bet prasīt jau nav kam. Jo pielaides valsts noslēpumiem dod tie, kas paši ir noslēpums. Ērti iekārtojušies. Grezni. Kā Holivudā. Pilnīgi noteikti, ka tas ir kartelis, kas Latvijā regulē politisko procesu. Nepiekrītiet? Tā nevar būt? Bet – deviņi mēneši nemelo. Jo deviņos mēnešos ne tikai var tikt pie bērna, deviņos mēnešos jebkuru politiķi var pataisīt par aborta palieku. Nekas liels nav jādara… Tikai daži diskrēti virsraksti par pielaidi, kas tiek kaut kādos kabinetos iznēsēta.
