Armands Puče: Skatuves māksla patiešām varētu būt mūsu vienīgais ceļš… Jo arī Edgars labi tēlo
109
Lai arī mēs esam 37. valsts pasaulē, kurā noticis pasaules rallija čempionāta posms, tas mums netraucē sajūsmināties par to, ka esam to paveikuši, sarīkojuši. It kā varēja būt citu variantu… Kaut kādas līdzīgas notis saklausīju arī Valsts nekustamo īpašumu valdes locekles svētlaimē, kas priecājās par Valmieras teātra rekonstrukcijas pabeigšanu. Tajā pašā laikā prezidents, viesojoties pie Mežvidu lauksaimniekiem, domīgi skatījās, kā zemnieki lūdz Latvijai raksturīgajām kultūrām atjaunot atņemtos piecus procentus pievienotās vērtības nodokļa. Saprotiet, kur trakums – viņi ir gatavi maksāt klaušas, bet – dzīvot arī gribas…
Kamēr viena daļa Latvijas nedēļas nogalē rija ceļa malā putekļus un kaifoja par dārgām mašīnām, ar kurām brauc talantīgi un pārtikuši vīrieši, ekonomikas ministrs Viktors Valainis funktierēja, kā pasūtīt zviedrus divas mājas tālāk. Runa ir par divām Latvijas lielfirmām – LMT un TET -, kas katra savā nodabā un stilā arī piedalījās rallijā, taču par to – mazliet vēlāk.
Pagājušajā nedēļā publiskajās gremotavās tika izmesta provokācija, ka, raug, abu uzņēmumu akcionārs zviedru “Telia”, nācis pie Latvijas valsts ar priekšlikumu abas minētās brigādes apvienot. Tā nav pirmā reize, kad kaut ko tādu mēģina dabūt cauri, taču, šoreiz akrobāti slēpās it kā aiz nozares ministrijas. Labi, ka Valainis nav dzimis tramvajā un viņam uzreiz pieleca, ka kāds liek viņam nostāties špagata stājā bez ieslidīšanās… Mēs runājam par uzņēmumiem, kas abi strādā ar peļņu. Ministrs pirmajā lasījumā pateica, ka šajā sakarā valdība ieturēs stingru pozīciju, stiprinot valsts intereses. Mamma mia! – kā dzied zviedru slavenākā rokgrupa – vai latviešu politiķi patiešām šajā situācijā sākuši domāt par valsti?
Pirmkārt, sāksim ar to, ka zviedri – lai arī akcionāri, blakus mūsu valstij – nevar mums diktēt savus noteikumus. Viedokli vai domas – lūdzu, lieciet galdā, bet tā, lai mēs tagad sāktu vingrināties pie viņu stabulēm – nekādā gadījumā. Otrkārt, abas kompānijas ir stratēģiski nozīmīgas Latvijas ekonomiskajām, bet – vēl vairāk – drošības interesēm. Ne viens, ne otrs nekad nav bijis zviedriem aktuāli. Treškārt, LMT gadījums ir vairāk nekā skaidrs, jo viņi šobrīd ir arī būtiski militārās industrijas spēlētāji. Atšķirībā no TET, kas ar savu attīstības vīziju maldās starp eglēm un bērziem un stāsta visai pasaulei, ka viņi un LMT viens ar otru konkurē. Nu, tad nekonkurējiet! LMT ir ne tikai vārdos, bet arī darbos gājis ceļu, kas parāda uzņēmuma vadības spēju būt gudriem un viediem saimniekiem, plānotājiem, stratēģiem.
Varbūt arī tāpēc šajās dienās no TET vadības puses izskan viedokļi, kas pilnībā atbilst zviedru “Telia” plānam, jo TET visā šajā ambrāžā nenoliedzami ir vājākais posms. Zviedri ar saviem lobijiem stāsta, ka, apvienojoties abām telekomunikāciju firmām, palikšot lētāki kaut kādi pakalpojumi, piedāvātie tehnoloģiju produkti un tamlīdzīgi. Kā tas var būt? Kopš kura laika zviedriem rūp latviešu patērētāju labklājība? Skaidrs, ka iecerēts tieši pretējs efekts.
Varbūt vajag tomēr runāt par TET nākotni kā par konkrētu attīstības modeli, precīzu uzņēmējdarbības nišu, kaut vai, piemēram, finanšu tehnoloģiju segmentā, nevis ļaut viņiem eksperimentēt un ākstīties elektronerģijas tirdzniecībā, kas vispār ir pilnīgi cita valsts uzņēmuma kompetence.
Vai TET dalība elektrības vados ir samazinājusi mūsu elektrības cenu? Kurš no citiem produktiem, ko viņi diversificē, palicis lētāks?
Savā ziņā WRC rallija posms arī deva atbildes uz abu minēto uzņēmumu domāšanas veidu un izpratni par komerciju un attīstību. LMT iet to ceļu, ka atbalsta konkrētu projektu – Mārtiņa Seska komandu. Un arī tad viņi nav galvenie, bet – vieni no… TET šeit, acīmredzot, grib mērīties ar elkoņiem, tāpēc noliek uz galda milzu naudu no savas peļņas, lai šo Latvijas posmu nosauktu savā vārdā. Jā, tas ir dārgi – viņi nekautrējas paši atzīt… Pagaidiet! Ja valsts pasaules autosporta kartelī piedalās ar savu investīciju, kas ir ap 3 miljoniem, un tam blakus ir valstij daļēji piederošs uzņēmums, kas arī dod pasākumam naudu, tad šeit atkal mums jāatgriežas pie Valaiņa špagatas stājas, un bažīgā jautājuma – kurā brīdī stakle neizturēs?
No vienas puses rallija sakarā kaut ko rēķina investīciju aģentūra, no otras – kaut kādus mērķus grib sasniegt TET. Kādus? Vai mēs, rīkojot šo pasākumu, sapratām, ko vēlamies pasaulei vēstīt, stāstīt, pamācīt? Tā ir TET zīmola asociatīva stiprināšana vai kaut kādas romantiskas vaimanas par Latvijas tēlu, misiju un neizcirstajiem mežiem? Un, ja ar šo stiprinām TET – tad darām to tāpēc, ka viņiem ir skaidra nākotne, vai tāpēc, ka gribam šo uzņēmumu uzsist gaisā? Vai vēl vienkāršāk – TET nav kur naudu likt. Spiedzienus, ka mums tas izdevās, ka mēs to paveicām un citas parodijas vispār nav nopietni ņemamas, jo ne valstij, ne TET rallija rīkošana nav obligātais pienākums.
To, ka autosporta fanātiķis Raimonds Strokšs gribēja sarīkot pasākumu, kas bija viņa lielais sapnis – skaidrs. Viņš šiverē, ņemas un savu panāk. Bet, ja tajā iesaistās valsts un valsts uzņēmumi – vai šis rallijs būs kā vienreizējs salūts, vai turpmāk katru gadu? Ja katru gadu, vai mums ir ideja, kas notiks ar šo visu nākamajos desmit piegājienos? Tā rupji: tos grants ceļus, kas paredzēti rallijam, neasvaltēsim, bet iegūto biļešu naudu ieskaitīsim aizsardzības fondā? Vai mums ir plāns pārdot pasaulei autosporta infrastruktūru vai tikai Mārtiņu Sesku? Un tieši kādā formā mēs varēsim ieraudzīt un izmērīt pasākuma finanisālo atdevi? Jo ne hokeja, ne basketbola gadījumā – kur arī valsts nodokļi tika tērēti līdzīgos miljonos – nekāda atskaite nebija, nemaz nerunājot par iemaksām Valsts kasē, kas pasākumu finansiālas izdošanās gadījumos būtu loģisks solis.
Par loģiku atgādināja arī Valmieras teātra rekonstrukcijas pabeigšana. Tā izmaksāja 16 miljonus eiro. Gan jau kāds no māksliniekiem kliegs, ka Latvija nemaz visu nemaksāja, ka lielu daļu dabūjām no fondiem un tā tālāk. Bet būtību tas nemaina – 16 nav 10… Tie ir sešpadsmit un tā bija nauda, nevis dāvana vai mantojums. Arī par brīvpusdienām kāds parasti maksā… Nu, lūk! Kāpēc man patīk 16 miljoni? Tas ir tieši tik, lai valdība kompensētu PVN starpību mūsu lauksaimnieku ražotajām kultūrām. No 21% uz 12%…
Atceros, pie budžeta stādīšanas toreiz runas vīri teica – bet, kur lai rauj tos sešpadsmit? Būs jādomā… Bet vienam teātrim sešpadsmit uzreiz atrada. Uzreiz izrāva! Nedomājot. Vai domājot ar otru galu…
Atminu, ka zemnieki vēlajā rudenī šūpoja valdības laivu, lai dabūtu vismaz 12 procentus, agrāko 5 vietā – neatceros, ka kāds būtu ieminējies, ka varbūt viena teātra rekonstrukcija var pagaidīt. Kā ideja. Mazlietiņ atlikt izklaides… To pat neapsprieda, jo garīgums nav vēders… Un, tad tu skaties uz Valsts prezidentu Mežvidu ciemu reizē, kurš cenšas ieklausīties zemnieku sāpē, un saproti, ka skatuves māksla patiešām varētu būt mūsu vienīgais ceļš… Jo arī Edgars labi tēlo.
Vai dzirdējāt, ka Valsts aizsardzības korporācija – svaigs, speciāli izveidots institūts – vasaras sākumā rīkoja vienu konkursu? Jums uzreiz prātā iešāvās tanki, lidmašīnas, munīcija, šaujampulveris, patronas… Rūpnīcas, kas ražos, organizācijas – kas stiprinās… Jo laiki tādi, nemierīgi, jūtīgi – pareizi? Vienīgi šis augstāk minētais bija konkurss par vieglo automašīnu iegādi valsts korporācijas vajadzībām. Konkursā piedalījās viens pretendents (vai, kāds pārsteigums!) un trīs vieglās automašīnas kopumā valstij izmaksās 180 stabus.
Ministrija it kā esot uzlikusi veto šim murgam, taču nav teikts, ka šai teātra izrādei būs tikai viens cēliens. Turklāt, viens no spēcīgākajiem argumentiem ir zaļā kārts – viena no trīs automašīnām būšot elektriskā… Un vēl mazliet paironizēšu – tās jau nebūs nekādas lielās mašīnas, tie būs kompaktie apvidnieki… Speciāli nerakstu, cik cilvēku strādā šajā korporācijā, jo tas ir neliels atjautības uzdevums. Bet šo uzrakstīšu speciāli – cik gan viegli ir neskaitīt nodokļu maksātāju naudu!
Tu skaties kā Sesks brauc pasaules rallijā pa Latvijas ceļiem un domā – talants, veiksme, darbs, vai… Ja valsts nemaksātu – vai brauktu? Un, ja maksā – cik daudz ir, lai pietiktu?
Mums visiem. Un, kamēr investīciju aģentūra sapņo par mākoņos sazīmētājiem miljoniem, kas līdz ar ralliju esot atvesti uz mūsu zemi, Brīvības ielas veikalu tukšie skatlogi mums saka priekšā – ne no tā gala vajag sākt… Jo, kad somu tūrists ienāk Kurzemes viesu mājā, lai samaksātu par rezervēto istabiņu, vietējais saimnieks tā bikli vispirms pavaicā – sak, varbūt varēsiet samaksāt skaidrā… Lūk, jums parastais izaicinājums pasaules priekšā. Un nedomājiet, ka viesnīcnieks to atļaujas prasīt tāpēc, ka viņš nemīl Latviju vai ralliju. Viņš citādi nemaz nevar palikt virs ūdens.
