Armands Puče: Skaidri redzam, ka Latvijā reizēm liek cietumā bez pamatojuma. Pēc 6 gadiem uzzinājām, ka arests bija nepamatots…
0
Brīdī, kad lasīsiet šīs rindas, noslepkavotā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkusa lietā būs nolasīts saīsinātais spriedums, ko Rīgā paveikusi pirmās instances tiesnese. Savukārt cita maksātnespējas administratora Māra Sprūda aizturēšanas lietā, kāds spriedums jau ir publiskots. To pagājušajā nedēļā taisīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras vērtējums bija vienbalsīgs un, tas norādīja uz Latvijā piekopto tiesiskuma interpretāciju, valkāšanu, piesmiešanu.
Bunkusa lieta ir tieši tik pat neskaidra kā Sprūda gadījums, par ko lielā mērā ir “jāpteicas” tiesību sargājošajām instancēm. Tā vien izskatās, ka ir kāda grupa, kas ir piešāvusies uzburt drāmu ar sekām – ar visām regālijām, sabiedriskās domas veidošanu ieskaitot.
Māri Sprūdu apcietināja 2017. gada vasarā, inkriminējot viņam izspiešanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Ekonomikas noziegumu apkarošanas pārvalde (ENAP) rīkoja gan kratīšanas, gan izņēma dokumentus un datu nesējus. Protams, par to tika apgaismoti arī mediji, liekot nepārprotami šajā informatīvajā telpā pieņemt, ka policija ir paveikusi lielu darbu.
Tagad mums mazliet ir labāk saprotams to dienu notikumu konteksts, taču toreiz, septiņpadsmitā gada jūnijā, tas bija iepakots un pasniegts tik pārliecinoši, ka tauta sprieda vienārši – tā tiem neliešiem vajag…
Pareizāk, tautai izstāstīja un parādīja – kuri būtu turpmāk jāsauc par neliešiem, bet, kuri pie tādiem nevar nonākt, tāpēc, ka… nevar tā būt. Tajās epizodēs figurēja likvidējamās “Trasta komercbankas” vārds, ko Sprūds (tāpat kā nogalinātais Bunkus) savulaik administrēja.
Tagad jau mēs zinām, kāda loma šai bankai bija Krievijas naudas atmazgāšanā, bet toreiz – neviens neko nesaprata, izņemot to, ka Sprūdu turpmāk vajadzētu saukt par “skandalozo”, “aizdomīgo”, “blēdīgo”, un, ja ir vēlme – “smagos noziegumos apsūdzēto”. “Trasta komercbanku” pavalkāja pa tiesību sargājošo orgānu koridoriem arī 2018. gada pavasarī, jo pie tiem pašiem ENAP darbiniekiem, kas šņorēja Sprūdu, vienā dienā no dažādām pasaules malām bija “labprātīgi ieradušies” abi bijušie bankas īpašnieki un gluži kā Nora ar Viktoru, duetā sāka dziedāt par Latvijas bankas prezidenta Rimšēviča negausīgo dabu…
Starp citu ar tiem iesniegumiem, ko vēlāk abi baņķieri atsauca, stāstot, ka viņus vienkārši piespieda, ka viņus izmeklētāji izmantoja – sākās skandalozā Rimšēviča lieta. Un kas vēl zīmīgi – dienā, kad KNAB veica kratīšanu Rimšēviča darba kabinetā, pēc astoņu mēnešu sēdēšanas cietumā, pret drošības naudu tika atbrīvots… Māris Sprūds.
Toreiz Vecrīgā runāja, ka tādu drošības naudu – 500 000 eiro – “jau tikai Sprūds varot savākt”, bet Saeimas vīriešu tualetē zināja stāstīt, ka, laikam jau šie abi notikumi – Sprūda atbrīvošana un Rimšēviča kratīšana – esot jāskata kopsakarībās. Sak, gan jau Māris ir piekritis sadarboties ar izmeklētājiem un tāpēc izdevis vēl lielāku zivi…
Publiskajā telpā Latvijas finanšu sistēma tajās dienās vispār izskatījās kā pēc krievu nomestas aviobumbas kādā no Ukrainas mazdārziņu rajoniem, un, ja vēl atceras, cik veiksmīgi vienam krievu izcelsmes baņķierim ar angļu pasi izdevās nopirkt starptautisko rezonansi par visu, kas saistījās ar šo “koruptīvo valsti” – jāatzīst, Latvijai bija liels nesmukums pa visu perimetru.
Ko vēl jums noteikti jāzina: tajos iepriekšējos astoņos mēnešos, kurus Sprūds pavadīja arestā, pie viņa ar apskaužamu regularitāti pieteicās izmeklētāji, aicinot liecināt pret Ilmāru Rimšēviču. Par pretīmnākšanu, protams… Iespējams, ja Sprūds būtu to darījis, nenotiktu tas teātris ar diviem “trastenes” kungiem, taču Māris, izmantojot juridisko terminoloģiju – mentus pasūtīja.
Pēc sešiem gadiem, ja skaita no Māra Sprūda atbrīvošanas dienas, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienbalsīgi atzina, ka aizturēšana ar sekojošo apcietināšanu, kas notika 2017. gadā – bija prettiesiska un aizturētajam netika nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu. Kāpēc tikai tagad? Te ļaudīm jāzina, ka Cilvēktiesību tiesa Eiropā neko neskata, pirms nav beigušies visu instanču līkloči lietas izcelsmes valstī. Būtībā, par šādu nelikumību, ko konstatatēja ECT, 2017. gadā Latvijas tiesu bija brīdinājuši Sprūda advokāti, taču – viņus neņēma galvā, jo vajadzēja kādu sēdināt principā.
Toreiz nelikumīgos lēmumus pieņēma tiesneši Irēna Krastiņa, Tamāra Broda un Aiga Mieriņa. Bet prokurora lomā – Uldis Cinkmanis. Kā jums šķiet, vai šiem nosauktajiem par savu darba brāķi, kas izskatās pēc klajas angažētības, kaut kas būs? Nebūs. Tāpat kā šo gadījumu izliksies neredzam visu līmeņu priekšnieki un viņu pavadošās grūpijas – no mediju vides.
Un tagad atgriežamies uz vēl nenožuvušā tiesas soliņa, kur tiesā (-ja) Bunkus slepkavu un pasūtītājus. Praktiski, tiek izmantotas visas tās pašas metodes, kas Sprūda un Rimšēviča gadījumos – ar aizturēšanu, iezīmēšanu, noziedznieku dīvainiem iesniegumiem, kur kāds atzīstas, bet tad kādā dienā visu noliedz, ar aizdomīgu pašas policijas iesaistīšanos. Arī noderīgās preses taciņas ir ar tām pašām ceļmallapām…
Skaidrs, ka noziedzniekus ir jānoķer, jātiesā un jāsoda, tikai jau šobrīd ir redzams, ka no apsūdzības puses notiek neizskaidrojama paviršība, steiga un izlikšanās, kas neko labu nestāsta par pašu procesu. Nu, labi – aizdomās turamos nevar bezgalīgi turēt apcietinājumā bez tiesas sprieduma, un tāpēc vienam otram no izmeklētājiem un prokuroriem divarpus gadi – tieši tik ilgi šobrīd cietumā atrodas apsūdzētie! – ir paskrējuši kā stirnas pāri lielceļam… Bet, ja reiz ir pārliecinoši pierādījumi, kāpēc šo tiesas darbiņu tie sabremzēja?
Tāpat prasās primitīvs skaidrojums, kā cilvēks, kas ir noslepkavojis otru cilvēku, izplānojis šo sarežģīto operāciju ar visām parpalām – ar tiesas lēmumu tiek atbrīvots no aresta, jo viņš “nevar vairs traucēt izmeklēšanai”? Slepkava, kas ir atzinies un, kam būtu jāsēž uz karstām pēdām, neatkarīgi no citām procesuālām darbībām, aiziet tādā kā skolēnu garajā brīvlaikā, un – tiesību sargi viņam vēl atver durvis uz brīvo pasauli. Vai tas nozīmē, ka policijā palika viņa pašrocīgi rakstīta apņemšanās, ka viņš šajā laikā līdz tiesai citus savus klientus nedomā nogalināt? Vai arī – “slepkava” iesniedza tiesai sarakstu ar citiem pasūtījumiem, kas viņam tuvākajā laikā ir jāizdara, un tad jau neko – jāsaprot, darba cilvēks… Smiekīgi, ja nebūtu skumji.
Ja lielās lietas ir tik sarežģītas, kas traucē Valsts policijai, starp tām aizdomīgi daudzajām veiksmīgajām narkotiku akcijām, sasaukt vēl vienu preses konferenci un izstāstīt – kā tas notika, ka viens no Bunkus slepkavības izmeklētājiem Romāns Jašins, tiekas ar iespējamo slepkavu ārpus valsts, un tur blakus ir vēl kāds aizdomīgs tipāžs, kas neatrodas policijas štatu sarakstā? Tā maigi izsakoties… Ko jūs tur slēpjat? “Tas taču nevar traucēt vairs izmeklēšanai!”, jo “slepkava jau ir atzinies”…
Tas, ka iespējamais slepkava vairs nesadarbojas ar izmeklētājiem – vai tas tomēr neliecina par izmeklēšanas kvalitāti, nevis citām aizdomām? Ja tā ir aizstāvības taktika, kāpēc tiesa nav pārbaudījusi visus tos faktus, ko “iespējamais slepkava” tagad sauc kā par savu īsto stāstu, leģendu? Nu, vismaz vienu no šiem – piemēram, kur šis cilvēks atradās slepkavības dienā? Ir taču mūsdienu pasaulē tehnoloģijas… Pārbaudiet un pastāstiet, parādiet, ka – cilvēks melo. Bet, ja to speciāli nedariet, tad meli nostājas jau jūsu ierindas vai komandas pusē.
Vainīgi vai nevainīgi – par to vienmēr būs stāsts. Bet, kāpēc pazūd elementāras konsekvences, kas prasītos no mūsu iekšējās drošības sargātājiem, kad runa ir par loģiku? Turklāt, nevajag stūrgalvīgi nodarboties ar ticības mācību – kas virknē skaļo lietu programmē sabiedrību, lai tā vēl pirms visām tiesām būtu pārliecināta, ka “nevienu tāpat vien cietumā netur”… Jā, tas ir slavenais ģenerālprokurora Stukāna evaņģēlijs.
Kā tagad skaidri redzam Sprūda gadījumā – liek gan cietumā bez pamatojuma! Viņš sēdēja astoņus mēnešus aiz restēm, jo laikam varēja traucēt izmeklēšanai. Meklēja korupciju, izspiešanu un noziedzīgu līdzekļu legalizāciju. 2024. gada oktobrī mēs uzzinām, ka arests bijis nepamatots. Un, spriežot pēc tā, ka Sprūds tomēr nav notiesāts par to, ko viņam toreiz sēja klāt – vai tiešām mūs visus uzskata par apaļiem muļķiem?
Kas attiecas uz Bunkus slepkavības lietu – šis seriāls tikai tagad sāk uzņemt apgriezienus. Vai atgādināt, ka noslepkavotais bija pāris gadus agrāk uzrakstījis iesniegumu policijai, kur izstāstījis par vienu pret viņu vērstu neizdevušos slepkavības mēģinājumu, un nosaucis, viņaprāt, aizdomās turamos. Interesanti, ka tas viss toreiz palika kaut kur uz plauktiņa, lai gan daži uzvārdi sakrīt ar šobrīd tiesā esošajiem personāžiem. Tātad, toreiz policijai bija vienalga… Kāpēc? Bet, kā ar pienākumu? Kā ar operatīvajām darbībām, ko varēja veikt vēl Bunkum dzīvam esot? Tā bija bezdarbība, nolaidība, rutīna vai organizētā noziedzība? Atzīmējiet paši – derīgo.
Nebūs nekādi pārsteigumi, ka pēc daudziem gadiem mēs atkal saņemsim no Eiropas cilvēktiesību tiesas kādu atzinumu, kas vienai rindai no pašmāju tiesību sargiem liks nosarkt. Bet citādi viņus nekas neapgrūtina.
Vai nav feins darbs?
