Pirmās tiesu instances spriedums par bijušā Latvijas bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča vainu izskanēja kā mūsu šī brīža ģenerālprokurora iedzimtā pārliecība – nevainīgus cilvēkus tāpat vien uz tiesu nevelk, vai romantiskajā versijā– Diev’s viņus visus tāpat sodīs. Līdz Dievam neskriesim, bet par pašu noziegumu un iedoto sodu gan ir vērts parunāt.
Šo rindu autors Rimšēviča kriminālprocesa gaitu ir atspoguļojis grāmatā “Aprakt dzīvu pie karātāvām”, kur nevis tiek kāds attaisnots vai mazgāts balts, bet atspoguļota paša procesa gaita. Tas nesākās vakar, ja kāds ir aizmirsis. Mums aiz muguras ir teju seši gadi, kopš dienas, kad Rimševiču ierāva aizdomās, kopš viņu paņēma pēc rokas kā aizdomās turamo. Seši gadi, ko droši vien Latvijas tiesību sargājošā sistēma sauc par mirkli jeb epizodi. Lai gan visa tā kārtība, kas veidojās ap minēto augsta ranga valsts amatpersonu, no pirmās dienas nepielūdzami vēstīja, ka – vainīgs… Aizdomīgi?
Rimšēvičs par vainīgu tika pasludināts sava gadījuma pirmajā nedēļā, jo tā kopumā bija ļoti koordinēta un labi saplānota operācija, iesaistoties nozares profesionāļiem. Autors neko nepārmet izmeklētājiem un prokuroriem, ja vien no viņiem nebūtu tā ritmiskā revolucionārā pārliecība, ka apsūdzētā puse melo, melo, melo… Bezkaunīgi melo. No pirmās dienas. Bet, ja reiz melo, kāpēc uztraukties? Sagaidām tiesu, parādām pierādījumus, un – punkts. Jā, tiesa iedeva tādu soda mēru, kādu prokuratūra prasīja.
Tagad padomājiet par likmēm, kas šajos sešos gados sakrājušās. Padomājiet par resursu, kas tika iztērēts, lai šo tiesas procesu virzītu, formētu, apkalpotu. Kurš tur visus šos sešus gadus bija pārstrādājies, ja reiz pati lieta – kā mums apgalvoja KNAB un Prokuratūra, ar savu priekšnieku mutēm – jau no pirmās dienas bija vienkārša? Cik televīzijas raidījumu vienā virzienā bija sazīmēti, nemaz nerunājot par lielākas formas darbiem, kas apkalpoja to pašu vienvirziena ielu. Un tad vēl politiķi – kas arī dziedāja korī ar vienas dziesmas repertuāru.
Jūs patiešām domājāt, ka pēc sešiem gadiem viņi pateiks – ups, kļūdījāmies, nesanāca? Pirmajās sešās nedēļās, nu labi – pirmajos sešos mēnešos – tas vēl būtu iespējams. Bet, pēc sešiem gadiem – tur jau jānotiesā kaut vai asinis pa degunu, vai – kaut ar pliku dibenu pa sniega kalniņu…
Ja pirmā instance pateiktu – attaisnots! – iedomājieties, cik daudziem būtu vaigos sārtas krāsas iedegums? Ja sistēma ir būvēta tā, ka seši gadi ir jātiesājas kā ieslidoties, tad kā sistēma sevi taisījās pazemot – ja pieļaujam, ka spriedums būtu citāds, maigāks, vai – pasarg, Juri! – attaisnojošs? Vai arī – ka tā ir sacensība – kā māca nākamajiem juristiem? Atbilde – nekā. Jo tad paprasītu no tiesiskuma taisītājiem – ko, jūs, pie velna, visus šos gadus darījāt? Jums kauns ir? Bet, tā kā tie ir seši gadi, tad atkal jau nākas citēt ģenerāprokuroru un “Prāta vētru” – skaidrs, ka tur kaut kam ir jābūt…
Kad rakstīju grāmatu un pētīju dokukumentus, man pat prātā nevarēja ienākt, ka grāmatas iznākšana sakritīs ar pirmās instances spiedumu. Jo grāmatas nerakstās dažos mēnešos. Bet, kas man gan iešāvās prātā – tas ir teikums par Rimšēviča tiesas tālāko gaitu. Citēju: “Kas notiks ar Ilmāra Rimšēviča apsūdzību un tiesas gaitu Latvijā? Ar viņa noliktajām tiesām… Daudzskaitlī. Turpinās raustīt. Tie būs gadi, tā paies gadi… Tam gan vairs nebūs tādas nozīmes un vilkmes kā agrāk, jo kā visas spēles vai cīņas – arī šī kādu dienu beigsies, paliks statistikai un arhīvam, pagurs laikabiedru atmiņās un pārdzīvojumos.”
Šo uzrakstīju vēl ilgi pirms tiesas pirmās instances sprieduma. Tagad ir skaidrs, ka ir ieslēgts atkal jauns skaitītājs – kas turpinās skaitīt šī procesa nākamos sešus gadus… Pat, ja Rimšēvičs tiktu attaisnots, pirmās instances spriedumu tāpat pārsūdzētu prokuratūra. Viņi taču šīs savas iespējas izmantotu, vai ne? Tagad to darīs Rimšēvičs un Martinsons. Pēc sešiem gadiem, kur nekas vēl nespīd tuneļa galā… Tas ir normāli? Tas ir samērīgi? Uzsveru, lietā, kur apsūdzētie ne tikai veicināja tiesas gaitu, bet atklāti sadarbojās ar visa līmeņa iesaistītajām temīdām. Lietā, kas “prasīs mēnešus, ne gadus” (citēju mūsu galvenos bandītu ķērājus).
Viens vainīgais ir pieņēmis kukuli – kaut kāda izklaides brauciena formā, pēc tam it kā palīdzējis kaut kādai komercbankai no kaut kā izvairīties. Vai arī – nepalīdzēja… Otrs vainīgais kaut kādu citu kukuli esot legalizējis. Neiedziļināsimies sīkumos, jo sprieduma izvērstā daļa tāpat vēl nav pieejama. Vēl daži mēneši būs jāpagaida. Bet – kas notiek ar citiem tēliem, kas šo procesu vai pierādījumus staipīja?
Piemēram. Kur atbildības tiem KNAB darbiniekiem, kas mistiskās sarunas – kuras neviens nav dzirdējis, ja neskaita tautas teātra studijas inscenējumus svētdienas vakarā – pirms n-tajiem gadiem nolika uz plaukta kā nederīgus pierādījumus? Kā nederīgus pavisam citam procesam, kur nu vēl juridiski šo visu piesiet tam, mums zināmajam, gadījumam. Vai nu tā bija apzināta nolaidība, vai neapzināta neprofesionalitāte? Kāpēc sabiedrībai būtu šādi cilvēki jāuztur, jāapmaksā viņu darba vieta vai izdienas pensija? Ja reiz tie tomēr ir pierādījumi… Parasts jautājums.
Bet – neviens no drošības vai aizsardzības profesionāļiem tajā laikā neko aizdomīga Rimšēviča ikdienā nemana. Neviens! Vai nu nekā nebija, vai arī – šie dienesti ir slaisti. Jo mēs taču nerunājam par Aigaronkuli no Slokas. Tas ir centrālās bankas prezidents! Šai retoriskajai morālei pieliksim klāt arī Finananšu un kapitāla tirgus komisijas amatpersonas, kas bija atbildīgas par banku uzraudzību. Lai kāds antivaronis būtu Rimšēvičs, viņš bez FKTK konkrētu amatpersonu līdzdalības nemaz nevarētu savus viltīgos nodomus īstenot. Kāpēc neviens (vai kaut – viens!) nesēž tur blakus Rimšēvičam uz apsūdzētā sola? Neviens! Sanāk, ka Rimševičam kā vienīgajai kantora apkopējai bija visas atslēgas – un viņš pa naktīm vai agrā rīta stundā pa kluso kaut ko rediģēja FKTK lēmumos, citiem nezinot, neredzot, nesaprotot? Un vēl kukuli gaidīja. Vienatnē.
Nu, un tagad par roku dzelžiem! Veco vilku Lembergu attaisnoja tajās pozīcijās, kas saistītas ar amatpersonas noziegumiem, atstājot kaut kādus citus gadījumus ar viņa tā sauktajiem biznesa partneriem. Bet – viņu pirmā instances tiesa pēc spriedums nolasīšanas lika apcietināt tiesas zālē. Un – prom uz cietumu…
Sīka vienība. Tātad, kopumā – Rimšēvičs pret Lembergu visu veidu teorijā un praksē ir nesalīdzināmi smagākus nedarbus paveicis. Kāpēc Rimšēviču neapcietināja tiesas zālē – kā toreiz Lembergu? Jo tā taču pret sliktajiem dara, vai ne? Izrādās, ka neapcietināja tāpēc, ka apsūdzētie neesot traucējuši izmeklēšanas un tiesas gaitu. Tā apgalvoja pēc sprieduma tiesnese. Tātad – netraucējot, aizdomās turamajiem pat esot ieinteresētiem lietas ātrākā iztiesāšanā – mūsu tiesu profesionāļiem vajag tos sešus garos gadus! Līdz pirmajai instancei!
Kāpēc Latvijas tiesu vara uzskata, ka sabiedrība nav pelnījusi skaidrību, loģiku, vai – kaut mazu konsekvenci savās piruetēs? Vai Rimšēviča gadījumā roku dzelži palika uz palodzes tikai tāpēc, ka apsūdzētais jau ir neitralizēts (atsķirībā no Lemberga) un – pats tiesas process pilda pavisam jau citus uzdevumus? Kādus? Dažus minēšu. Tos, kāpēc vispār kādā februāra dienā divi dažādi cilvēki, ar dažu stundu nobīdi, tika savākti pilsētā uz ielas un aizvesti līdz Ekonomiskās policijas telpām… Nevis uz KNAB. Tā sākās šī lieta!
Tā to sāka steigt, pāris dienās. Un, tad mums vēl šajā pašā komplektā ir viens krievu baņķieris, kas ir apkrāpis valsti, taču pret kuru šī pati valsts neuzdrošinās uzsākt pilnīgi neko… Bet, cik viņš, šis krievu baņķieris, aktīvi strādāja tajās pirmajās stundās pēc Rimšēviča aizturēšanas – lai izmētātu telpā krēslus, izsistu logus! Tas bija karnevāls. Nekas no toreiz teiktā un publiskotā nekļuva par patiesību, bet – nevar teikt, ka mēs palikām vienaldzīgi.
Ir vērts atgādināt, ka tāda epizode, kāda tagad parādās tiesas spriedumā kā teju vai galvenā – nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācija, saistībā ar kādu nekustamo īpašumu Jūrmalā – prokurorei 2018. gada vasarā – tas ir četrus mēnešus pēc lietas formālās uzsākšanas! – nemaz nav dienas kārtībā. Ne uz galda, ne atvilktnē, ne galvā. Viņai pat nav nojausma… Par to visu viņai mierīgi savās liecībās izstāsta pats Rimšēvičs, uz pirkstiem parādot, par ko īsti slavenajā pirtī viņš runāja. Un to viņš stāsta no pirmās liecību sniegšanas dienas. Bet, tā kā sākotnējie apsūdzības pierādījumi laika gaitā izbalē, tad nekustāmā īpašuma variants izmeklētājiem ir gluži vai kā aklai vistai makdonalds. Vienīgā problēma – vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā tur visu sarakstīt, pasniegt, sašņorēt. Un tad jau, skat, seši gadi nemaz nav tik daudz, pareizi?
Redziet – nav tā, ka te viss ir skaidrs. Ir tā, ka tas nekad nebūs skaidrs… Jo sistēma apkalpo procesu. Bet sistēma – tie ir konkrēti cilvēki, kurus parasti tiesas zālē neredz. Jo visa šī kārtība ar pavadošo svītu un regālijām ir uzbūvēta tā, ka jebkurš ir vainīgs jau pirms tiesas. Tātad – tiesa ir tikai un vienīgi formāls atskaites punkts, lai noformētu statistiku. Bet, tiesa var sešos gados vismaz tik daudz paprasīt no sevis un izmeklētājiem, lai tādas frāzes kā – “izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā”, vai – “izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā vietā”, vai “izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā un vietā”, vai “izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, vietā un apstākļos” – tiktu, pieticīgi sakot, konkretizētas. Šie visi ir citāti no Rimšēviča tiesas sprieduma aprakstošās daļas!!! Jo, kāpēc tad ir vajadzīga izmeklēšana, ja ir tikai nenoskaidroti pieņēmumi, nevis dzelžaini pierādījumi?
Un, ja tiesa sprieduma aprakstošajā daļā pārkopēja prokuratūras sagatavoto apsūdzības versiju pēc Copy/Paste principa, tad tādu šedervu kā “Rimšēvičs nenovērsa to, ka notiek a/s “Trasta Komercbankas” kapitāla pietiekamības un likviditātes rādītāju pasliktināšanās” varēja taču vismaz izdzēst ar pogu “delete” – jo Latvijas bankas prezidentam nav vispār nekāda daļa, vai kādai komercbankai ir kapitāla pietiekamība. Ja tās nav – tad akcionāriem ir vienkārši jāmekē nauda, ko parasti nemeklē pie Latvijas bankas prezidenta. Taču tā kā tiesai bija iesākumā doti “tikai seši gadi”, tad tā sprieduma aprakstā atstāj arī to no apsūdzības 2019. gada gada versijas, ka Rimšēvičs par kukuli esot paveicis “kādas nelikumīgas darbības un nelikumīgas bezdarbības”…
Ja es nebūtu uzrakstījis grāmatu, kurā pētu šīs krimināllietas attīstību, ieskaitot pratināšanas protokolus un prokurores publiskās uzstāšanās, iespējams, noklausītos vakarā “Panorāmu” un pateiktu – tā tiem zagļiem vajag… Bet, man tāpat kā tiesu sistēmai, bija uzdāvināti seši gadi! Viens – negaidīt, divi, trīs – jau interesanti, četri – jocīgi, pieci – aizdomīgi… Un, tikai tad sāku rakstīt! Nestāstiet pasakas par tiesu pārslodzēm vai izmeklēšanas specifiku, jo “šis gadījums ir sarežgīts”.
Sākotnējā izmeklētāju pārliecība jau sen ir aizmirsta parkā uz soliņa, aizstājot to ar citu pārliecību… To taču visi redzēja un dzirdēja! Tas ir nofiksēts! To grūti izmelot. Kā to var ignorēt, nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem, kā pierādījumi? Jā, pārliecība, pieņēmumi un pierādījumi sākas ar vienu un to pašu burtu, bet – tiesā, kas skaita gadus, kur apsūdzētajiem tiek doti reāli cietumsodi ar mantas konfiskāciju – ar pārliecību un pieņēmumiem vien nevajadzētu izlīdzēties.
Grūti noticēt, ka tā var būt? Tā ir.