Armands Puče: Rinkēvičs gatavo pamatēdienu, kas būs galma apvērsums. Rūpīgi skatāmies uz rokām!
0
Prezidents Rinkēvičs ir nonācis sava laicīgā termiņa gūstā, taču nedomājiet, ka Edgars neko nesaprot, netiek līdzi vai kaut ko kavē – nē, viņš tāds nekad nav bijis. Un tieši tāpēc ir interesanti pavērot šajās dienās viņa māksliniecisko pašdarbību, kas kaut kur aizvedīs. No lūpām mēs neko nenolasīsim, taču puika atkal atgriežas veikalā. Tas nozīmē sabiedriski politiskās letes satricinājumus…
To, ka prezidents Edgars Rinkēvičs grib būt visu laiku labākais latviešu tautas tēvs – to atgādināsim speciāli, jo tā viņš ir būvēts. Vēl vairāk – tā viņš ir trenēts. Zatlera rīkojuma shēma un konstrukcija ir Rinkēviča mājas darbs, bet pavej – kā viņš pats tika godos!
Iepārdot sevi Lembergam par koalīcijas cenu – piekritīsiet, viņā sēž vai ir iemiesojies pamatīgs Ostaps. Arī prezidenta krēslā un kurpēs viņš iejutās, it kā būtu ar šo visu izšūpots bērnībā, lai gan uz priekšgājēju fona nudien nebija sarežģīti izcelties. Šajā ziņā Edgars R. mums ir gaišais tēls, ar labu humoru izjūtu, bez liekām kustībām, atbilstošs laikmeta rotaļām – ja akcentējam, piemēram, viņa seksuālo orientāciju. Taču arī tad viņā ir gana daudz vīrišķības, lai platoniski sapņos piedāvātos visa veida vecmeitām un tamlīdzīgi. Pogas ar kaķīšiem, maziem bērniem un aktīvo dzīves veidu Rinkēvičs savas prezidentūras pirmajos divos gados ir saspaidījis pareizi. Ko tagad?
Iekšpolitikā viņa biezajam vārdam nav vispār garozas. Viņš konstatē problēmu, kaut ko secina, bet viss tālākais ir baļķu pludināšana. Ja nemāki un negribi noslīkt – riskanti. Rinkēvičs arī tur tālāk nelien, lai gan mierīgi varētu. Acīmredzot, kompromiss par tikšanu amatā ir bijis ar nosacījumiem. Paša partijā viņam ir tieši tik liela autoritāte, lai ambiciozā premjere nekautrētos pavīpsnāt vai kaut ko noburkšķēt zem deguna – ja abi konfrontējas.
Rinkēvičs ir kā kalendārs, kas karājas pie sienas. Tu atceries, ka decembrī kaut kad uzsniga sniegs, bet – vai tāpēc nepienāks marts?
No pēdējās sprauslošanas palikusi atmiņā viņa vaimanāšana par nenotikušajām izmaiņām būvnormatīvos, par ko viņš saņēma solījumus vēl septembrī, tāpat viņš dzied tajā kopkorī, kas stāsta, ka mums birokrāti ir par daudz un, ja “mēs viņus klausīsimies, mums nebūs nekādu rezultātu.” Tomēr ar šo Prezidents nav ne pirmā balss, ne kontratenors – tātad, viens no tiem, kas kaut ko izpilda, bet viņu kopējā kakafonijā nedzird.
Mēģinājumi taustīt aizjūru drēbi arī izrādījušies visnotaļ žēlīgi, lai gan, iespējams, miera laikos viņš būtu varējis būt daudzām labām vīna pudelēm par korķi. Tagad kaut ko mēģina runāt no nožēlojamās ANO tribīnes, ko drīzāk var saukt par sodu. Tad noslēpumaini stāsta, ka viņam piezvanījis Tramps, un – uzreiz krīt citā galejībā – uzmet Parīzes Dievmātes atjaunošanas svinības starp lielajiem krekliem, kas izskatījās jocīgi, maigi izsakoties…
Grib ieborēt visai Eiropai, ka vajag taisīt iesaukumus obligātajā dienestā, sekojot… Latvijas piemēram, bet īsti nesaprot, cik tālu var iet savā retorikā par ASV jauno laiku “kāpumiem un kritumiem”. Šajā visā slikti ir tas, ka mēs redzam un saprotama, ka Rinkēvičs ir gan pazaudējies, gan grib atrast savas identitātes otro pusīti. Tāds memmis viņš īstenībā nemaz nav, kam vajadzētu tagad noteikti nospēlēt pēdējo rudens lapu – ar trīcēšanas elementiem. Kas tad? Tikai un vienīgi apvērsums.
Rinkēvičam ir acīmredzams, ka trampismam Latvijā ir piekritēji. Šo kontingentu tagad velk uz priekšu Šlesers. Jā, tas pats Šlesers ar iekšu iekšām, ko vieni sauc par vates komandieri, citi par kremļa kardāna krustiņu, bet daudziem viņš ir tas “krāns, kas strādāja lidostā”.
Ainārs pateiks, Ainārs izdarīs… Vai atgādināt, ka Rinkēvičs savu Zatlera kokteili uzjauca 2011. gadā tieši no Šlesera?
Trakums, ka gadi ir pagājuši, bet Šlesers kā nemirstīgais – turklāt, vēl ar perspektīviem partijas reitingiem. Ja tie nebūtu, tad Rinkēvičs plānotu Saeimas atlaišanu. Taču Saeimu labprāt tagad atlaistu arī Šlesers. Riskēt sagaidīt Rīgas pils atslēgu jauno saimnieku un tad taisīt ķeizargriezienu – tas tāpat neatceļ Šlesera problēmu, kas Rinkēviču nodarbina.
Starp pārējiem nav neviena tāda, kas varētu Aināru&Co izaicināt, ja neskaita nacionāļus, bet – viņi arī labāk izskatās, ja šajās dienās nerunātu. Tik tālu esam ar savu politisko jaunaudzi. Tajā pašā laikā Rinkēvičs grib fotogrāfēt kaķīšus arī otru četrgadi, bet – par to jau lems nākamā, nevis šī Saeima. Tā būs grupa, kur šā vai tā lielākā mute varētu piederēt Šleseram. Vai tas izslēdz Rinkēviču automātiski?
Padomājiet: ja reiz Edgars Rinkēvičs tika prezidentos ar Lemberga balsīm, vai tiešām ir ilūzijas, ka viņš no Šlesera bēg kā Tramps no CNN? Uzmontēt kopīgu plānu par šīs Saeimas atlaišanu, ar iestrādātu nākamo termiņu – kur Šlesers apsola Edgaram – tas tāds vienkāršs pamatēdiens. Bet kurš domā, ka te kādam gribās spēlēt mišelinus? Varētu izskatīties, ka Rinkēviča pēdējā iniciatīva, taustot prezidenta pilnvaras dažādu amatpersonu izvēlē vai nominēšanā, ir priekšspēle, lai aizspēlētos līdz tautas vēlētam Prezidentam. Taču, šo viņš nedabūs cauri Saemai. Atliek uzspēlēt kopā ar Šleseru pēdējais pāris nešķirās. Proti,
Edgars un Ainārs jau ir sadevušies rokās, viens otram uzsējuši ap plaukstu locītavām vilnas diedziņus, un tagad skatās uzmanīgi uz…
Nav nemaz daudz variantu. “Jaunā vienotība” šobrīd dara visu, lai viņu elektorāts redz, ka “mēs savējo nemetīsim”. Runa ir par ierēdniecību. Rinkēvičs varētu palūgt Evikai aiziet patīt kamolu, taču šis neatrisina viņa paša problēmu, jo būs pamatīga iejāde ar jauna kabineta sastādīšanu. Kas to ņems, tie praktiski zaudēs Saeimas vēlēšanās nākamajā gadā – jo ekonomikā jau nekādu izrāvienu nebūs, bet nepopulāri lēmumi nāks kā alvas zaldātiņi uz mūsu trepēm spēlēties.
Rinkēvičam ekonomika neinteresē, jo tad viņš jau sen būtu iespiedis skrūvspīlēs gan Valsts kancelejas direktoru, gan premjeri un vairākus ministrus. Atliek tikai… apvērsums. Te gan uzreiz jāatceras, ka tas var notikt arī bez ārišķībām – pa kluso, aiz muguras, sapinot intrigu. Līdzīgi kā Edgars pārskrēja pāri Pils laukuma skvēriņam – it kā uz pirkstu galiņiem, bet durvis pilij atsita vaļā ar spērienu. Un, vēl viena lieta, ko šis Prezidents ir nodemonstrējis – viņš pilda solījumus. Proti, ja Šlesers kaut ko gribēs izspiest, apmaiņā pret Rinkēviča otro termiņu, viņš to dabūs.
Tātad – rūpīgi skatāmies uz rokām… Būs interesanti.
