Armands Puče: “Rīgas satiksmes” korupcijas gadījums. Svētīt ar dievpalīgu vai sūdainu mietu? 35
Armands Puče, TV24
Iespējams, ka pēc ģenerālprokurora paziņojuma, ka nomirušos “Rīgas satiksmes” darbiniekus – viņus apsūdzēja korupcijā – sodījis kaut kāds iedomu draugs vārdā Dievs, viens otrs pakrita ar vaļēju mutu un – vēderu uz augšu. Tomēr ar pārsteidzīgiem secinājumiem nevajag uzreiz pārgulēt, jo mūsu valsts pārvalde jeb tā sauktais publiskais sektors, diezgan konkrēti prot pieturēties pie burtiem un pieturzīmēm. Un, ja valsts himnā tiek neslēpti lūgts, ka Vienam vajag kaut ko vēl svētīt, lai Visi pēc tam dziedātu un ziedētu, kāpēc šis nevar kalpot kā arguments ierēdņiem – viņu grūtajos pienākumos. Ka viņi gaida svētību…
Kad KNAB 2018. gada nogalē sāka lietu par “Rīgas satiksmes” korupcijas gadījumu, viņi uzvedās kā jau daždien bezrūpīgi un pašpārliecināti pogainie – ar kratīšanām, skaļiem virsrakstiem un maskām. Sekoja aizturēšanas, bravurīgi paziņojumi, tika mētāti pirksti un plīvoja mati, bet izrādās – pēc pieciem gadiem izmeklēšanā neizdevās identificēt, kuras pašvaldības amatpersonas ir kukuļa gala saņēmējas. Pag, tātad kukuļa ceļojums tā kā sākās, bet – tas kaut kur aprāvās? Pazuda pavediens…
Un visu šo laiku, tērējot Latvija uzņēmēju naudu, jums neradās aizdomas, ka esat savā darbā mazliet tā kā aizkavējušies, vai citiem vārdiem sakot – nolaidīgi un pavirši? Kādās skolās esat macījušies, ja nesaprotat, ka kukuļa došana, kas tiek atrunāta likumos, sevī jau saknē ietver pašu došanas faktu – ar kukuļa saņēmēju rindas galā? Tagad sanāk, ka neviens neko nav saņēmis, vai vēl precīzāk – jūs to nespējat pierādīt. Tad kādā sakarā sarīkojāt šo karnevālu? Uz aizdomu pamata?
Par ko vēl jūs dzīvē domājat? To būtu svarīgi zināt, jo kā saprotams – jums, konkrētajiem izmeklētajiem, pietiek vien ar domām, lai kādam mestos virsū. Iespējams, ka noziedznieks bija slīpēts, bet tas nozīmē – ka izmeklētājs netika galā ar savu darbu, vai ne? Mēs uzzinājām uzvārdus, kas it kā esot izstrādājuši “Rīgas satiksmes” kukuļa recepti. Tagad vajag šo apli noslēgt – nosauciet to policistu un drošības dienestu vārdus un uzvārdus, kas nemāk strādāt.
Un, ja mēs teiktu tā – ka KNAB izmeklētāji un viņu pavadošā svīta, nevis nespēja identificēt, bet paši piedalījās šīs lietas izmeklējošā neveiksmē, tās šī brīža iznākumu, veicinot? Ka viņi ir līdzinieki, ka viņi šajā kukuļošanas procesā paši guva labumu? Tā nedrīkst, jo nav pierādījumu. Bet – kāpēc viņi drīkst, bez pierādījumiem? Kad tiks ierosināta lieta pret konkrētām personām – kam ir uzpleči un dienesta pakāpes un, kas gaida arī izdienas pensiju – par nolaidību un valsts līdzekļu izšķērdēšanu?
Ģenerālprokur, ja paši nevarat, vismaz meklējiet Dievu. Jo viņš, tas jūsu Dievs, taču tos sliktos sodīja – tos, kas nesagaidīja izmeklēšanas beigas, nemaz nerunājot par paša procesa virzīšanu uz tiesas namiem, kas tā arī nenotika…
Kad viņdien Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijā viesojās valsts ierēdnis Nr.1 – Jānis Citskovskis, lai skaidrotos par valsts pārvaldes administratīvo slogu, deputātam Mitrēvicam, kas vispār ir diegzan savaldīgs pēc dabas, neizturēja nervi. Viņš delikāti norādīja, ka Citskovska apņemšanās kaut ko šīs lietas labā darīt, ir vērtējama kā nepietiekama. Jeb citiem vārdiem sakot – Jānīt, strādā, strādā… Uz ko ierēdnis atbildēja, ka moderna valsts bez ierēdniecības nevara funkcionēt, bet jautājums esot tāds – kā nodalīt valsts eksistēšanai svarīgo “pozitīvo” birokrātiju no attīstību bremzējošās birokrātijas?
Labs jautājums no cilvēka, kas meklē atbildes par 5600 eiro mēnesī – ja fiksējam Citskovska atalgojumu. Jo apmulsuma būtība ir tāda: kā sliktos darbiniekus patriekt, bet labos atstāt. Ja valsts galvenais ierēdnis ir pārdomās par sakārtošanas metodiku, tad ir vairākas tautas gudrības, kas to māca: 1) vajag paņemt rokās sūdainu mietu… 2) ja pašam nesanāk, tad nevajag mocīties… Nu, vēl jau protams ir trešais variants – lūgt Dievu – bet, tas var ievilkties. Nē, ne lūgšana, to var sākt kaut vai rīt no rīta pirms borkastīm – ievilkties var darbi. Kurš pieņems lēmumus?
Kā gadījumā ar hokejistu prēmijām. Nav svarīgi tagad – kāpēc, cik un kam? Izglītības ministrijā jau vairāk kā trīs gadus apritē ir dokuments, kas norāda, ka pašreizējā prēmēšanas kārtība par nopelniem sporta sacensībās ir, maigi sakot – nepareiza un stulba. Ierēdņiem bija un ir uzdots kopā ar nozari izstrādāt jaunu atbalsta modeli, jaunu kārtību, ieskaitot kaut kādus kritērijus, ko noteikti jāņem vērā. Un – tā viņi tagad modelē. Atvainojos – strādā. Gadus… Parasti prēmēšana prasīja Nacionālās sporta padomes saskaņojumu un citas obligātās formalitātes. Hokejistiem noplauka, ka šie dokumenti un vesels bars ar apkaklītēm klibo – jo čaļu bronza tika izrauta cauri birokrātijas gaiteņiem kā Daugaviņa pirmais aliņš pēc turnīra. Vienā rāvienā! Neticama uzdrīkstēšanās.
Varbūt šajos apstākļos – pat attaisnojoša. Vēl hokejistiem noplauka, ka visi akti un normas šajā sakarā ir pakārti gaisā – bez pieskatīšanas. Un – kā tu puikām nedosi? Gadījums – neparedzēts un tam ir budžets. Taču stāsts nav par puikām un ripām. Runa ir par ierēdniecības krekliem, kas tikai izskatās iesvīduši un netīri no darba dunas. Ja reiz tika lemts, ka prēmēšanas vai apdāvinšanas kārtība jāmaina, kurš par to atbildēja? Tāpat kā hokeja spēlē ir protokoli, kas saka, ka uzvaras vārtus iemeta Rubīns un ripas ķēra Šilovs, tā arī ierēdniecībā ir papīri, kas kaut ko paredz un nosaka atbildīgos. Kurš ir tas mirklis, ka viņi nolemj to visu atstāt… dievpalīgam? Un, ja reiz viņam, tad kāpēc mēs kopumā nevaram valsts pārvaldi orientēt uz šo ezotērikas un iedomu perspektīvi? Dievs vismaz nevilks garumā, bet iznākums būs tāds pats kā pie slinkiem vai neprofesionāliem ierēdņiem… Nekāds.
