Armands Puče: Prokremliskā pagale. Levits bija tieši tāds savā vietā, kāds bija nepieciešams prokremliskajiem spēkiem 105
Armands Puče
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts Prezidents Egīls Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Nav jau slikti, ja Prezidents uztraucas ar kādām balsīm viņu vai kādu citu ievēlēs. Tikai – tas ir mazākais, par ko vispār vajadzētu iespringt. Tas ir gluži tāpat kā ļengani noskatīties kā mūsu acu priekšā valsts pārvalde ir pārvērsta par iebaidītu izpildītāju kopu ar moderniem izpletņiem, bet pašam ar varonīgu stāju dzīt cauri latvju vēsturisko zemju koncepcija. Lūk, šādās izvēlēs arī sāk dzimt prokremliskais gēns – proti, izvēlēties nevis valstiskas, bet mākslīgas problēmas. Cik laika un resursu Levits veltīja šai misijai un mistikai, nemaz nerunājot par Sēlijas karoga vai ģērboņa apstiprināšanu, ko sargās kaut kāds likums.
Pašam smiekli nenāca. Vēl četri gadi un gan jau ka Mildai liktu turēt arī piecas zvaigznes – visus vēsturiskos novadus – mugursomā… Tikmēr Latgalē un lielajās pilsētās prokremliskie gorās kā diskotēkā – atbrīvoti, neviena netraucēti, koordinēti, pa vienam un grupās. Nesanāk pa durvīm, viņi cenšas caur logu un tamlīdzīgi.
Kam tad partiju finansēšanas likums deva vislielāko labumu, zem kura ir Levita autogrāfs? Ja pirms tam vēl Maskavas emisāriem bija jāizdomā kaut kādi rafinēti paņēmieni ar visādiem Maskavas namiem un Rīgas hokejiem – kā šeit iepludināt naudu, kas nonāca Kremlim simpatizējošo vai nosacīti pasīvo poilitisko grupējumu rīcībās – tad tagad valsts pati uztur politiskās elites dienas kārtību, tai skaitā arī prokremliskos spēkus.
Izveidojam jaunu ministriju, kam noteiktas prioritātes, bet tajā pašā laikā mums nav nekā no enerģētikas ilgtspējas koncepcijas – un joprojām nevar saprast, uz kādiem zirgiem Latvija liks šīs nozares nākotnes hipodromā. Ap sašķidrinātās gāzes termināļa ideju mīcījāmies tik ilgi, kamēr tas patiešām vairs nav praktiski vajadzīgs vai darbināms. Jo kaimiņi visu mums apkārt sakārtojuši… Kas tad, ja ne fašistiskās krievu intereses šādā bezdarbīgā manierē tika Latvijā šādā vīzē apkalpotas?
Valsts kontroles atzinumi pārsvarā tā arī paliek par faktu konstatācijām, bet Konkurences padomes atklātie karteļi – iestrēgst mūsu tiesu varas pelēkajos koridoros, kur sienas nosirmo, gaidot aklos un taisnīgos spriedumus. Sabiedrisko pakalpojumu regulātors sev izveidojis tādu budžeta mehānismu, kur saknē ir iestrādāta interese – pakalpot pakalpojuma sniedzējiem, nevis patērētājiem. Mēs kaut kā vijīgi jau aizmirsām tās kovidlaika tēzes, kuras sauca – dzīvot taupīgāk.
Proti – ka nevajag šobrīd ķerties klāt vai turpināt liela apjoma projektus, kas nav saistīti ar Latvijas eksporta interesēm. Jo tā mēs naudu dedzinām, nevis vairojam. Tā mēs aizejam prom no labklājības. Vārdos pasākam, darbos – turpinām… Dīvaini valsts iepirkumi, skandāli ieņēmuma dienestā, korupcija valsts drošības iestādēs, banku sektora uzpūtība, kultūras nozares pārspīlētā izredzētība, izklaides pasākumu masveidīga lipināšana…
Šos galdus it kā neklāj prokremliskie spēki, tajā pašā laikā tas tik ļoti atbilst prokremlisko spēku pielietojumam un mērķiem. Lai Latvijas valsts būtu pēc iespējas vājāka un nesakārtotāka. Un tā ir veiksme, ka esam nolēmuši kopā ar igauņiem veidot militārās aizsardzības lietussargu virs mūsu debesīm un – ka igauņi šajā projektā būs vadošie. Jo, ja paliktu šie labie nodomi pie mūsu gazpromiešiem – tas viss beigās izskatītos kā Ainažu robežas un muitas kontroles punkts, ko laikam var saukt par mūsu pašpārvaldes un smainieciskā gara skaudro vizītkarti.
Levits bija tieši tāds savā vietā, kāds bija nepieciešams prokremliskajiem spēkiem – tā sauktās radošās inteliģences slapjā pagale. Ne deg, ne izmantojama citādi. Ordeņi, medaļas, cildinājuma raksti un akmeņi – uz kuriem pakāpties, noslaucīties vai nožūt. Prezidentam tika dota iespēja, bet viņš izvēlējās vēsturisko tuvredzību, kas jau mums reiz maksāja – palikt savā vietā…
Jo tajā vietā – tāpat kā citās, kas veido valsts pārvaldes institūcijas, valsts mehānismu ar zobratiem, tā saukto publisko sektoru – pagaidām ir svarīgi palikt. Palikt kā puķēm vāzē, kurās nav ūdens. Ja ziedi ir mākslīgi, tad ūdens arī nav vajadzīgs, bet – tad nav vajadzīgs arī dārznieks, saimnieks, apkopējas un tā tālāk. Prezidenta institūcija, kas kopumā ir reprezentatīva, tieši Levita laikos kļuvusi arī par izteikti dekoratīvu elementu, tātad – butaforiju.
Ja no tā būtu labums sabiedrībai, lai notiek! Levita gadījumā – sev doto uzticību viņš izmantoja ļoti savdabīgi, maigi izsakoties. Ievēlēts ar vienas koalīcija balsīm, viņš kļūst par tirgošanās upuri jau citam politiskajam sacepumam. Bet pats galvenais – darbi. Mums nav vajadzīgs šajā amatā influencers, kas zīmējas. Latvija sagaida no prezidenta mugurkaulu un izpartni par sabiedrības vajadzībām.
