Armands Puče: Pat Roņu salu mums igauņi nocēla…
98
It kā jau svētku nedēļā neklājas kladzināt par kaimiņiem, kas liek mums nepārtraukti skatīties viņu aizejošajās mugurās, tomēr vispārējās asinsrites uzlabošanai, ir vērts atkal un atkal atgādināt, ka tas, kas notiek ar Igauniju, nav tāpēc, ka mēs esam muļķi. Nē, gluži parasts stāsts – viņi patiešām ir labāki, gudrāki, stiprāki.
Piemēram, Igaunija ātrāk par mums ieguva suverentitāti un neatkarību, tāpēc nesaprotu, no kurienes folklorā ienesies tas savādais smiekls par viņu kājminamo domāšanu. Tad jau mūsu velosipēds vispār ir bez ķēdes… Arī Brīvības cīņās – tie ir igauņi, kas nāk mums palīgā, nevis mēs balstām viņus. Cēsu kaujas ir Igaunijas armijas varonības stāsts, kam pamatā ne tikai viņu militārā gatavība un apņēmība, bet arī gluži praktisks darījums – sak, varam jums, latviešiem, palīdzēt, ja vien Valkas pilsēta paliek mūsu robežas pusē. Kārlis Ulmanis, kas tobrīd jau ir piečakrējis fon der Golcu, igauņu uzrunāšanā saskata līdzīgu partiju.
Igaunijas puse ir tik skaidra un godprātīga mērķī, ka saviem dienvidu brāļiem piesola šajā darījumā arī Roņu salu – kā kompensāciju par Valku. Uz ko Ulmanis pie sevis skaļi ierēc – sak, idoti, karti apskatiet, tie taču mūsu ūdeņi… Mūsu Kārlis nezina, ka tobrīd Igaunija jau ir veikusi visus priekšdarbus, lai saliniekus ar sevi iekārdinātu, tai skaitā atpērkot no viņiem visus roņu tauku krājumus, ko Roņu salas dzīvojošie zviedru zemnieki/zvejnieki parasti veda tirgot uz Rīgas tirgu. Rīga bija Roņu salai tuvākā lielā pilsēta, Kolka bija tuvākā sauzeme, Roja bija tuvākā osta. Kāda vēl Igaunija! Bet – latvietis domā, igaunis dara.
Kad pēc kara ir skaidrs, ka latvieši Igaunijas armijas atbalstu novērtē ar trīs pirkstu kombināciju – tas, sarunās par Valkas piederību – igauņi Roņu salu ieraksta savā konstitūcijā kā savējo. Mūsu ārlietu ministrs Meirovics, saprotot, ka šis kaut kādā mērā ir viņa feileris, 1920. gadā nes Ulmanim demisijas rakstu ar pavadošo frāzi – šef, piedodiet, nogulēju… Premjers ministra asarām notic, bet demisiju nepieņem. Ulmanis domā, ka viņam palīdzēs angļi, bet – izrādās, arī tur jau estipoisi priekšā, kā šiverīgāki diplomāti.
Tobrīd Meirovics pat iedomāties nevarēja, ka par Roņu salas kaunu viņš pilno atskaiti saņems 1923. gada novembrī, kad abas puses – Latvijas un Igaunija – nu jau oficiāli apsiprinās savas robežas ar starpvalstu līgumu, kur Roņu sala paliek igauņiem uz laikiem. Oficiāli. Meirovics tajās dienās ir Latvijas ministru kabineta vadītājs, kas nozīmē – tas ir viņa paraksts, kas nostiprina iekārojamās salas teritoriālo statusu. Patiesībā, Roņu sala jau nekāds gardais kumoss nebija un nav, tās ir izmaksas, lai to uzturētu, taču tolaik – tas bija Igaunijas Republikas principa jautājums. Jo latvieši viņus apšmauca un šādu metienu nemēdz aizmirst.
Nevar teikt, ka tieši Roņu salas gadījums iedod igauņiem pret latviešiem tādu kā izpratni par handikapu, kas jānopelna, taču metode tika pārbaudīta. Mēs nebijām uzticami partneri.
Starp citu, divdesmito gadu hronika ir atstājusi pirmās latviešu vaimanas par Igaunijas tautsaimniecības kvalitāti: tā mikrobiologs biologs Augusts Kirhenšteins – jā, tas pats, kas četrdesmitajā atdeva Latviju komunistiem – 1923. gada nogalē, uzstājoties lauksaimnieku konferencē, stāstīja, ka piena kvalitātē mums no igauņiem ir jāpamācās. Latviešu piens esot netīrāks.
To nosakot gan mūsu paviršums pienotavās, gan parastais ūdens, ar ko saimniecības tiekot tīrītas – ieskaitot govs tesmeņu apmazgāšanu. Igauņu zemnieki jau sen esot sapratuši, ka artēziskās akas ir laba atbilde, kamēr latvieši par to tikai… domājot. Tā būs arī vēlāk, jo krievu laikos mēs braucām uz Pērnavu pēc desām, nevis igauņi skrēja pie latviešiem pēc kaut kā…Vēl viens smieklīgs piemērs. Kamēr latvieši bļāva Rīgas sporta pilī par Balderi un divdesmit krieviem, igauņi mierīgi ražoja slidas un ripas – ko pārdeva visā Padomju Savienībā, un vēl tālāk. Un slēpes, un skrituļdēļus…
No Maskavas olimpisko spēļu būrāšanas sacensībām Latvijas komunisti paši atteicās, kamēr igauņu sarkanie pagrāba ne tikai šo iespēju, bet arī pilnībā par centra naudu pārbūvēja pusi no Tallinas un vēl vairāk. Tāpēc tagad nevajag brīnīties, ka visas alkohola tirgotavas pierobežā – Latvijas pusē! – pieder lēnajiem igauņiem, tāpat kā nav jābrīnās, kāpēc igauņi, atrodoties savulaik tādos pašos mēslos kā mēs, savām bankām un cilvēkiem neuzspieda “banku kapitālo remontu” ar visiem zināmajām sekām.
Ak, bankas! Latvieši sola komercbankām pa purnu, bet Igaunijā visas komercbankas šogad labprātīgi nolēma samest cepurē – papildus nodevu… Kā viņi to panāca? Ejiet un paprasiet. Pavaicājiet, kāpēc bankas ar tādiem pašiem nosaukumiem kā Latvijā, pie viņiem ar mazo uzņēmēju sarunājas kā ar tautsaimnieku, jau pusotru gadu desmitu operatīvi izsniedzot apgrozāmo līdzekļu kredītus, kamēr pie mums šī teorētiskā iespēja ir teju vai kā sapnis, kas parasti pārvēršas praktiskā administratīvajā murgā.
Igaunijā ieņēmuma dienestā strādā četras reizes mazāk darbinieku nekā Latvijā, bet nodokļos mazie ziemeļu kaimiņi iekasē par mums vairāk… Un tā ir Igaunijas drošības policija, kas raksta vēstuli Latvijas drošības policijai, ka Latvijas atbildīgas amatpersonas ir redzētas Tallinas pusē tiekamies ar cigarešu kontrabandistiem, nevis – otrādi. Un, paskaitiet gadus – kad igauņi noņēma savu Aļošu no pjedestāla, un, kad mēs pieskārāmies tam savam maģiskajam okupantu fallam Pārdaugavā?
Skaidrs, ka pie mums arī ir daudz labu lietu un gan jau arī igauņiem ir par ko mūs apskaust, tikai kopējā bildē viņi nenoliedzami ir piemērs, ko ir vērts atdarināt, nekautrējoties. Kamēr mēs…
Nu, kā lai labāk pasaka? Ir tāds vācu mācītāja dēls Garlībs Merķelis, kas par latviešiem sarakstījis visiem zināmo traktātu, pārdomas… Tā ir astoņpadsmitā, deviņpadsmitā gadsimta mija, to varētu saukt par latviešu nācijas ieņemšanas laiku. Mēs, starp citu, joprojām dzīvojam ar šī vācu publicista veidotajiem mītiem un dogmām, kopējot un tiražējot priekšstatus par mūsu tautas gara soli un izglītību. Varētu jau pavaicāt dažādu laiku un režīmu vēsturniekiem – kas ir šis Merķelis, kam skatāmies mutē, cauri atstātajām rindām? Vienīgā problēma… latvieši viņu nemaz nav pētījuši. Nekad. Neviens.
Viņu tagad pēta… igauņu zinātnieks no Tartu universitātes.
