Armands Puče: Par Valsts kases zaķkāpostiem un Latvijas Bankas zaķu ļipām
71
Latvijas valsts vīri un sievas demonstrē apbrīnojami stīvu noturību, kad jāpieņem lēmumi, kas ir pašsaprotami, un tajā pašā laikā viņi var būt čakli kā bites gadījumos, kad vismazāk tas prasās, kad to nevajag, vai – kad var iebraukt ar vērienu auzās…
Tas, ka glābj nacionālo avio kompāniju, tas tā kā būtu pašsaprotami. Kas nav skaidrs – kad valsts beidzot tajās visā ne tikai apmaksās rēķinus, bet arī pārņems operatīvo vadību. Jo skaidrs, ka pagājušās nedēļas gadījums ar airBaltic nodrošinātajām obligācijām ar procentu likmi, kas labo visus iepriekšējos rekordus, parāda nevis piesaitīto kreditoru ticību mūsu spārniem, bet – gluži pretēji.
Starptautiskajos tirgos airBaltic ir interesants tikai tad, ja Latvijas valdība garantē un vēl piemaksā – kā tas notika ar nule kā izķertajiem vērtspapīriem. Pie tiem esot tikuši 100 investori, kurus, protams, neviens neatklāj. Tā kā Arvils, Kaspars un Evika šo visu paveica ne ar saviem privātajiem līdzekļiem, mazākais, kas prasījās – neliela cieņa pret mums pārējiem. Jo, man ar Joski bija variants, ka mēs ņemtu nevis 14,5% ienesīgumu, bet – 13,5%… Tātad – valstij būtu mazāk saistību pret kreditoriem.
Kas tas par Joski? AirBaltic īpašnieks no Kuldīgas vai Sabiles… Tāpat kā mēs visi, kas Latvijas valstī dzīvo un strādā. Ideja pieleca? Skaidrs, ka politiķi jau tāpēc raujas pie varas, lai nonāktu pie šādiem gadījumiem, bet – kaut kā nemaz nevarēja sajust atbildību par procesu, kas ar Air Baltic līdz šim ir noticis. It kā visus šos mēslus būtu savārījuši kaut kādi vieni, bet tie citi tagad beidzot pasviedīs pasākumam glābšanas riņķi un vēl sajauks kokteili ar ledu.
Latviešiem ir tāds teiciens – ņemas kā pa savu ķešu – aprakstot nesmukus fiskālos gadījumus ar sev nepiederošu kapitālu. Lūk, airBaltic ir tieši šāds gadījums.
Pasakains komforts – ņemu un, ne par ko neatbildu… Jo piekritīsiet – tā sauktā airBaltic padome, kurā no poilitisko runču puses ir sabāzti savējie zīmuļi, praktiski nodarbojas ar ļoti uzskatāmu – NEKO. Par ļoti konkrētu atalgojumu. Un, tā kā viņi NEKO nedara, tad viņi arī par NEKO neatbild. Loģiski būtu, ka viņi arī NEKO nesaņem atalgojumā, bet – tas nav iespējams. Jo, tad valsts nevar pastāvēt. Tā viņi mums un sev ir iestāstījuši.
Un tagad pretī nolikšu citu gadījumu, kur arī ir vajadzīgs politisks un saimniecisks lēmums vienlaikus. Runa ir par finanšu apvienību “Indexo”, kas grib būt banka. Latvijā šī kārtība ir ļoti skaidri saregulēta un nav nekas jāizdomā. Viena puse iesniedz komercbanku uzraugam prasītos papīrus un garantijas, otra puse tos izskata, vērtē, un – pieņem lēmumu. “Indexo” savu bankas gribēšanu iesniedza vēl laikā, kad banku uzraugs dzīvoja savu savrupo stāstu no Latvijas Bankas – tā bija tā sauktā “Finanšu un kapitāla tirgus komisija”.
Tagad FKTK institūts atkal atrodas zem centrālās bankas jumta sijām. Kamēr Indexo gaida atbildi, Latvijā jau divas reizes ir nomainījusies valdība un neviens vairs politikā skaļi nerunā par ekonomikas pelēko zonu jeb aplokšņu algām, jo – paši to dara… Par ko runā? Piemēram, bijušais finanšu ministrs Jānis saka, ka banku sektorā pietrūkst konkurētspējas. “Indexo” arī tam piekrīt, bet – viņi nav vēl banka, viņi vēl stāv pieturā.
Pastāv viedoklis, ka Indexo ienākšana šajā nozarē nekādu trīsriteni neizgudros, taču šo var neņemt vērā. Kas ir jāņem vērā – ka pusotru gadu minētā uzņēmēju grupa kaut ko gaida no valsts institūcijām? Pateikšu vēl vairāk – Indexo ir iestrēdzis pie bankas licences galvenā punkta. Viņi tā kā ar saviem akcionāriem, kas plāno gūt patieso labumu no iecerētās bankas, netiek īsti gudri – ir kāds no viņiem spēlējies uz Putina trepēm, vai nav? Tas ir stāsts par valsts drošības politiku.
Mūsu drošībnieki jau sen un izsmeļoši ir pateikuši, ka šajā novelē viss sākas un beidzas jau ar vāku. Proti, “Indexo” nevar izpildīt nosacījumus, kā to paredz Latvijas prasības, jo tur ir vismaz daži brālīši, kas varētu būt arī automātisko veļas mašīnu reklāmas sejas –ja vien ierasto tīrības kontekstu pielāgo finanšu pasaulei… Šķiet, kas gan vēl var būt vienkāršāks, kā šo saprast?
Pilsētā saprot, bet – Latvijas Bankā zēniem un meitenēm pie kostīmiem ir piešūtas zaķu ļipas, kas tieši šajā sakarā tagad trīc.
Jā, tas tev nav no Valsts kases paņemt zaķkāpostus un pabarot lielo Martinu (Gausu) ar visiem viņa propelleriem. Jo kādam par izsniegto/atteikto bankas licenci ir jāuzņemas atbildība, bet tas nozīmē, ka lieta drūma. Iespējams, nav pat nekas tiem Indexo čaļiem apsolīts zem četrām acīm vai zem galda, vienkārši – parastais ierēdņu izbīlis… Un, ko dara ierēdnis, ja nevar atbildēt? Pagarina dokumentu izskatīšanas laiku? Pareizi. Bet, cik ilgi pagarināsi…
Tagad mūsējie domā, ka šo visu vajadzētu uzgrūzt Frankfurtei – proti, Eiropas centrālajai bankai, lai viņi pasaka, ko iesākt ar “Indexo” paredzēto licenci. Jauki! Vai tas nozīmē, ka algas, kas mūsu banku uzraugiem un regulātoriem tika jau izmaksātas, sākot no “Indexo” iesnieguma brīža – tagad tiks atprasītas atpakaļ un atdotas Frankfurtes izlēmīgajiem kolēģiem? Jo, kāpēc par šādu bezdarbību un laika vilcināšanu kādam šeit vispār maksāt? Ja “Indexo” neatbilst formātam, to var pateikt skaļi. Tāpat kā tas būtu jādara, ja viņi atbilstu. Bet – ne jau uz šo visu skatīties ar acīm, it kā tā būtu kartupeļu palma, kas uzzied reizi piecos gados.
Lūk, te jums ir valsts intereses, te jums ir valsts gods! Bet, mēs šajā sakarā netiekam tālāk par “Eirovīzijas” balagānu, kur Dons esot šo mūsu visu godu aizstāvējis… (sk. Prezidenta un Premjeres sociālo virinātavu kontus) Nenopietni.
