Armands Puče par traci ap jauno ēdinātāju pētījumu: Kultūra sākas ar mazmājiņu, zinātne – ar poda vāku
44
Tracis ap jauno zinātnieču pētījumu ir… pētījuma vērts, jo mūsu priekšā izgaismojās gan jocīgā projekta saturiskais nodoms, gan treknais finansējums no mistiskā konkursa, gan burbuļu un parastās sabiedrības neviennozīmīgā attieksme. Kas vieniem bija reakcija, citiem – erekcija, bet vēl jau uzpeldēja tāda lieta, kā – mūsējos sit…
Dīvaini bija noskatīties, kā tā sauktās zinātnes aprindas mēģināja šajā jezgā ienākt pa galvenajām durvīm ar vēstījumu – zinātne ir smalkāks mehānisms, nekā lielākā daļa domā un saprot, bet nauda, kas paredzēta pētījumiem, tā nemaz tik liela nav – ja paskaita, sadala, iedziļinās… Nezin kāpēc šo vienu konkrēto gadījumu zinātnieku lobiji un runas vīri/sievas uzreiz attiecināja uz savām aprindām kopumā, lai gan viņus var saprast – ja nu kāds paskatās arī uz citiem pētījumiem no to lietderīgās un pielietojuma puses?
Paskatās un ierauga, ka galms ir bez apakšveļas. Pārmest šo histērisko aizstāvības un aizstāvēšanās pozīciju gan viņiem nevajadzētu, jo viņi – šīs aprindas – sargā savus iekarojumus. Sargā budžetu, ko valsts ir atvēlējusi zinātnei un pētījumiem, sargā metodi kā tiek vērtēts, dalīts un apēsts tas pīrādziņš ar gaļu, un pats galvenais – sargā vidi, kas tam visam pie-tu-vi-nāti. Daudzi tā Latvijā ir piešāvušies, tāpēc domāt, ka akadēmiskās vides krējums uz šī fona būs kaut kāds izņēmums vai paraugs citiem – naivi. Protams, to visu pavada vēl augstprātība, kas netiek slēpta jeb, izmantojot nu jau bedīgi slavenā pētījuma autoru retoriku – risinās plaisa starp diviem diskursiem…
Wolt un Bolt piegādes Latvijā nav vienīgās digitālās platformas ar nodarbinātajiem, iespējams, lielākās gan. Tie ir starptautiski uzņēmumi, kas atraduši savu biznesa nišu, turklāt, lai to panāktu, viņi sen jau kā ir tikuši skaidrībā gan par to, kas ir viņu darbinieks, viņu sniegtā pakalpojuma mērķauditorija, gan – kāpēc slavenās piegāžu kastes ir tieši tādā krāsā.
Papētīt šo uzņēmumu nodokļu politiku attiecībā uz Latviju – tas nudien būtu interesanti, bet – tad pētījumu naudu nevarētu iedalīt visādiem garāmgājējiem. Laikam kādu tikko apvainoju…
Ja Latvijā kāda meitene mokās ar nakts stundu nemieru, ka nosaukto uzņēmumu darbinieki nav aizdomājušies vai nodefinējuši savas nodarbinātības autonomiju – tieši to Latvijas kultūras akadēmijas pētnieku komanda arī grib zināt! – tad tas ir no sērijas par sliekām komposta kaudzē. Kāda patiesībā ir slieku motivācija tur atrasties? Protams, ka ar cilvēkiem ir jārunā, cilvēki ir jāpēta, taču šis konkrētais gadījums nevelk tālāk par parastu kursa darbu, noslēdzot otro vai trešo semestri jebkurā no Latvijā esošajām augstskolām.
Sēžot Rīgas centra kafejnīcās, ar 300 000 ero lielu budžetu paredzētajai izpētei, var patiešām nobažīties “par šī nodarbinātības veida prekaritāti, atsvešinātību un sociālo izolētību” (citāts no konkrēto zinātnisko nodomu anotācijas), taču nebūsim liekuļi – šādi uz konkrēto nodarbinātību skatās tie, kas nevis atrod un saskaras ar jautājumiem, bet tos mākslīgi izdomā. Izperē!
Tas, ka mūsdienās tieši šādi pētnieki un nevalstiskie sektori ir izveidojušās kā parazītu kopas, parāda – ka kādam tieši šādi sabiedrības modeļi un konservi ir vajadzīgi, ka kāds šo skaisti izmanto un cenšas padarīt par kaut kādu domāšanas un darīšanas virsvērtību.
Par pamatšķiras estētiku! Par rēķiniem, ko apmaksās citi! Vakar viņi centīgi taisīja eņģītes vārtiņiem, pa kuriem nāca iekšā nelegālie bēgļi, šodien ir līdzpārdzīvojums par pārtikas piegādātāju trauslajām sirsniņām un akniņām. Ko rīt? Krievu armijas gūstekņiem Ukrainā dalīsiet bukletus, ka zagt un izvarot nav labi, tas neatbilst kara mākslas primārajai vai sekundārajai būtībai?
Kultūra, sievasmāt, sākas ar mazmājiņu… Tā teica aktiera Boļeslava Ruža spēlētais Viktors mums zināmajā filmā. Vēl viņš pateiktu, ka zinātne sākas ar poda vāku… Proti, ja reiz zinātnieks un pētnieks, tad pastāsti par labumu, kas sanāks pētījuma beigās.
Skaidrs, ka viens otrs no tā sauktajiem pieres kasītājiem uzreiz pateiks, ka ne visos gadījumos vajag meklēt labumu, ka uz zinātni tik aprobežoti nevar skatītīties un vispār – daudzas lietas tiek darītas nākotnes cilvēkam, mūžībai, cilvēcei kā tādai… Atvēlēju laiku un noskatījos internetā sarunu ar jaunajām pētniecēm, kas ierakstīta pirms gada – tieši pirms pētījuma sākuma, kad jaunās sievietes neslēpa sajūsmu par iegūto grantu un apcerējās, kam tas viss derēs, kad nauda būs iztērēta. Jā, šobrīd viņas ir spiestas atrast argumentus savai akadēmiskajai orģijai, pa vidam izvairoties no akmeņiem un ķebļiem, ko viņu virzienā met tumsoņas, bet toreiz, pirms gada – nē, tad viņas vēl savu zinātnisko pielietojumu romantizēja kā sapni, kas kādu dienu notiks. Ziniet, par ko beigās bija stāsts? Ka varbūt šis pētījums par nodarbinātājiem digitālajās platformās noderēs Hermanim no JRT un varēs uztaisīt kādu izrādi…
Kopumā gan jāsaka, ka gadījums ļoti vērtīgs, jo mūsu priekšā pavērās vēl viena no Latvijas budžeta pelēkajām sānielām. Jā, tas konkrētais prieks par 300 000 eiro varbūt ir nesamērīgs, tas ir par daudz, un kā jau teicu – pirmā un otrā kursa studentiem tas būtu jādara bez maksas, savu pirmo zinātnisko darbu vingrinājumos. Taču, labās zāles vienmēr ir dārgas! Ja mēs par 300 000 atklājām šo caurumu, kas patiešām arī izskatās pēc cauruma – lai kādos internacionālismos to neiesaiņotu – turpmāk zināsim, uz kuriem pirkstiem skatīties.
Šajā ziņā pētījums kā empīrisks novērojums ir nācis par labu sabiedrības vajadzībām. Bet, ne tāpēc, ka tāds pētījums, bet gan tāpēc – ka kāds patiešām to piesedz ar zinātnes vārdu. Kultūras socioloģijā līdz ar šo ir radies ļoti labs teorētiskais novirziens – zinātniskie mēģinājumi kā provokatīva aprobežotība… Ir vēl kāds svarīgs sīkums: neskatoties uz zināmo aprindu lielajām mutēm un mazajiem vēderiem, valstij tomēr vajadzētu šo vidi pieskatīt ar izteiktu rūpi, lai nav tā, ka mums stāsta par starptautisku žūriju, kam jāpaliek anonīmai, vai – projektiem, kas iekļaujas Eiropas kopējā pētniecības rāmī.
Un vēl mums stāsta un diktē, ka viņiem hroniski pietrūkst naudas… Kā redzam – nepietrūkst! Pirms visiem grantu galdiem, viņiem vēl ir štata vietas ar algu. Tā kā, dārgie zinātnieki, šo vārdu fiskālajā izpratnē – mēram un nekaunībai ir gan robežas, gan apjoms, ko būtu vēlams cienīt.
Jā, viens neveikls gadījums sit pa visu baru, bet – jūs, dārgie zinātnieki, paši nebijāt gatavi šo sapīšanos meistarībā risināt ar pieeju, kas atbilstu sabiedrības interesēm. Notēlot apdalītos nav grūti, jo latvieši ar teātra mākslu vienmēr bijuši uz “tu”. Bet, iestudējot kārtējos sāpi uz nodokļu maksātāju rēķina, jārēķinās, ka arī no kritikas nekur neizspruksiet. Šī konkrētā zinātniskā “izrāde” par digitālajām platformām parāda lētus cilvēkus par ļoti dārgu naudu. Un labi, ka tas notika.
