Armands Puče par tiesiskuma aizstāvēšanu Latvijā: “Ja nu pārbaude atklāj, ka lielākie noziedznieki ir tie, kas ķer noziedzniekus?”
46
Aprindas, kas sevi gadiem sauc par pilsonisko sabiedrību un visādi mēģina graut vai mainīt jebko, kas saistīts ar Latvijas politikas dienas kārtību, mērķtiecīgi raujot sevi iekšā varā, tās koridoros, pie silēm un Saeimā – pagājušajā nedēļā viņi pēkšņi atklāja, ka tiesiskums mūsu platuma grādos un koordinātēs ir tā kā deformēts, tā kā samocīts, tā kā iezīmēts… Kā tad tā?
Kāda sabiedrības kopa, kas nekad nav strādājusi algotu darbu, bet pārtikusi no grantiem un perversi lielām pētījumu naudām – vienā dienā raksta kolektīvu vēstuli par kādu kriminālprocesu, kas sākts “pret vienu no Latvijā vadošajām cilvēktiesību pārstāvēm”. Doma ir tāda – savējiem ir jāpalīdz. Izpildījums gan tāds nekāds, kā reizē, kad Donas kazahi rakstīja vēstuli caram vai kā toreiz deviņdesmitajos, kad vairāki simti Latvijas inteliģentie pastaliņi no dažādām sociālajām grupām, lūdza atbrīvot no pirmstiesas apcietinājuma organizētās noziedzības autoritāti Haritonovu.
Vadošā cilvēktiesību pārstāve Ieva Raubiško, ko tiesā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupā, savu pēdējo vārdu varēs tiesā teikt 30. oktobrī pulksten 14.30… Interesanti, ka vēstule, kas aizstāv organizētu algotņu apmaksāto rosīšanos pie valsts robežas, ar motīvu, ka viņi grib palīdzēt tieši tikpat organizētiem un apmaksātiem bēgļiem, kas vispār ir elementāra hibrīdkara forma – tiek rakstīta laikā, kad pirmās instances tiesa jau tuvojas ostai.
Kur viņi bija agrāk, kāpēc tieši tagad? Tāpēc, ka līdz šim šie pseido humānisti pa tiesām nebija valkāti… Līdz šim viņi no Vecrīgas kafejnīcām augstprātīgi norādīja, kas ir pareizi, kas nav – jo bija intelektuāli jāuzcep un jāizdala “valsts nozagšanas” kūciņas, čakli piepalīdzot sabiedriskajām leijerkastēm. Tagad viņu pašu organizētā un gadiem stutētā sistēma un kārtība iebrauca padalīt saldējumu ar vafelīti – uz viņu pašu ieliņas.
Tas, ka raksta vēstuli un aizstāv savējo ir pareizi. Bet, šis gadījums jau nav par vēstuli. Ja citē un mazliet koriģē vēstules parakstītājus, šis piemērs pēc būtības pieskaras tiesiskuma smieklīgajām blaknēm, kas lielajā bildē ar melnas krāsas flomasteru pasvītro tiesību sargājošo institūciju, noteiktu grupējumu karteli. Tā patiešām ir šaura un ietekmīga grupa. Protams, ka likuma pārkāpēji ir jāķer un jāsoda, tikai, nosauciet vēl vienu uzvārdu bez minētās Raubiško, kas šobrīd ir nolikti pie vietas, organizējot un atbalstot nelikumīgu valsts robežas šķērsošanu.
Organizē un šķērso katru dienu! Bet noķēruši un tiesā – vienu! Turklāt, kapitālistiskās Latvijas tiesu var uzteikt arī par ātrumu, kādā te viss notiek, jo nav vēl pagājis pat gads, bet jūs esat tikuši līdz pirmās instances sprieduma taisīšanai. Kur tad pazuda pasaciņas par tiesu noslogotību? Vai arī šis ir izņēmums, kā pilotprojekts, ko jāuzdāvina politiskajai elitei, vai nākamajajiem izdienas pensionāriem, tā teikt – profesionālajam apmierinājumam?
Mēs taču visi redzam, ka pašreiz esošais organizētais tiesiskuma modelis paredz nevis vienu kārtību un taisnību visiem, bet – selektīvu, šķirotu attieksmi, nodalītu procesu un izvēlētu personāžu iesvaidīšanu, starp tā sauktajām likuma normām un pantiem. Raubiško banda klaigā par cilvēktiesībām no starptautiskās tiesiskās kārtības viedokļa. Jauki! Tad šo pašu plati vajag spēlēt arī citos gadījumos. Kur bijāt ar savām lielajām mutēm, kad cita tiesa šajās dienās lēma, ka krimināllietā par dienesta viltojumu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (!!!) Iekšlietu ministrijas bijušajām amatpersonām (!!!) tiek prasīts nevis ieslodzījums, kas būtu adekvāti – jo likums paredz, ka šādi pārkāpumi var beigties arī ar konkrētu tuptūzi – bet gan sabiedriskais darbs? Ak, atvainojiet, jums nebija laika, jo viss jūsu garīgais resurss ir veltīts robežsardzes Ieviņai un “Bolta” un “Wolta” pētījumiem… Bet pamēģiniet pieslēgties, atrauties, lai saprastu kopējo ainu, lai ieraudzītu visas Latvijas tiesiskuma nokrāsas.
Tad jūs ievērotu, ka daudzos gadījumos, kad lieta ir tikusi pie sava kriminālprocesa, izmeklēšanas kvalitātei nav nekādas nozīmes. Kad prokuroru uzrakstīto apsūdzību noslogotās tiesas slinki pārkopē ar visām gramatiskajām un faktu kļūdām, lai noformētu spriedumu, kura “rakstīšanai” tiek atvēlēti semestri… Nu jau par klasiku sāk kļūt gadījumi, kad galvenais apsūdzības liecinieks (-i) tiesas laikā atsakās no savām pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtajām liecībām, jo izmeklētāji ir nevis ieguvuši, bet izspieduši, izmānījuši kaut kādu vajadzību – tā sauktajam izšķirošajam pavedienam, piedraudot, sarunājot, iestāstot…
Pieņemsim, ka likuma pārkāpēji tā mēdz uzvesties, pēkšņi mainot savu ādu – ka apsūdzētie arī nesēž rokas klēpī salikuši. Tomēr, tomēr – kaut kā dīvaini sanāk, ka tas notiek regulāri, ka tas gadās ļoti šauram izmeklētāju un prokuroru ansamblītim, kas – gan pierādījumus var piedzīt likuma pantiem, gan tiesas ātrumu var koriģēt bez radara, pēc apsūdzētāju vajadzības. Ja ir tāds pieprasījums – procesu vilks gadiem, ja prasa tempu – nekādu problēmu. Vārdu sakot, nav tā, ka “viens likums un taisnība visiem”. Ir tā, ka ir “viens likums un viens grupējums” – kā sarunā… Ja tas nav veikals – kas tad tas ir?
Pamēģiniet atbildēt uz jautājumu, kāpēc Raubiško prāvu nevarētu vilkt gadiem, jo mums jau tiesās pietrūkstot resursu? Citās reizēs tas ir arguments, bet te – pēkšņi, karuselis griežas. Tāpat nav skaidrs, kāpēc bijušā bankas prezidenta Rimšēviča jocīgais spriedums kovidlietā par sabiedrisko darbu kā sodu – tā pamatojums – tiesnesei jāraksta teju veselu gadalaiku, un vēl nav uzrakstījies… Un kāpēc bēdīgi slavenajā Bunkus slepkavības lietā tiesu sēdes, atšķirībā no daudziem citiem gadījumiem, notiek teju vai katru nedēļas dienu? Var kaut ko nepaspēt kā prasa likums, un tad apsūdzētie būs jālaiž brīvībā?
Bet to, ka šīs pašas lietas ietvaros tiesa mierīgi atbrīvoja aizdomās turamo slepkavu, mainīja viņam drošības līdzekli, jo “viņš vairs nevar ietekmēt izmeklēšanas gaitu” – tas kaut kā pavisam loģiski, ko? Palaida aizdomās turamo par slepkavības izdarīšanu uz mājām pie mammas, lai gan mazliet vēlāk šo cilvēku atkal apcietina, un prasa viņam mūža ieslodzījumu… Ja tas nav kartelis, sarunāšana – tad, kas?! Bet, ja tā ir cilvēciska kļūda no tiesību apstāvētājiem, kāpēc no apsūdzības puses par šo brāķi neviens neatbild?
Bunkus lieta vispār izskatās kā rokasgrāmata muļķiem, jo tur pēkšņi viens augsta ranga policists ar savām darbībām iezīmējas tik nesmuki, ka prasītos publiski paskaidrojumi, ieskaitot humāno cilvēktiesību grupu kolektīvās rakstveida histērijas. Bet – nekā nebūs! Varēja vismaz imitēt dienesta izmeklēšanu, atstādināšanu uz noteiktu laiku no pienākumiem, jo – par slepkavību vēl nenotiesātais stāsta, ka policists viņam ir lūdzis par naudu uzņemties vainu… Un, viņš nosauc gan vietu, gan datumu, kad tas sarunāts. Elementāra pārbaude. Tā tam būtu bijis jābūt, bet ja nu pārbaude atklāj, ka lielākie noziedznieki ir tie, kas ķer noziedzniekus?
Kaut kā interesanti šiem pogainajiem Bunkus slepkavības izmeklēšanā viss pēkšņi sakrita: lielo ķērienu izmeklētāji auklēja četrus gadus, līdz nebija pie zemes dabūts vēl viens… Kā šo nošāva, tā pēkšņi kā pie Pecoli – te no cilindra tiek izvlikts ārā slepkava ar vaļsirdīgu atzīšanos, te zibenīgi kārava kalps pārvēršas par nenositamu kreiča dāmu, te – mums policijas štats pilns ar Šerlokiem Hā… Tas izskatās ļoti samāksloti.
Bet, kaut kādi naivie pilsoņi raksta vēstules…Kam?
