Armands Puče par filmu, ko Valsts drošības dienests “Splendid Palace” aizliedza rādīt: Pamatšķiras podiņš ar sarkano vāciņu
122
Pavisam klusi sabiedriski politiskajā telpā paslīdēja garām ziņa, ka Valsts drošības dienests ieteicis kinoteātrim “Splendid Palace” izņemt no repertuāra kādu filmu, ko 17. februārī bija nolemts rādīt uz lielā ekrāna. Tā kā kinoteātri apsaimnieko uzņēmums “Rīgas nami” – tātad, pašvaldība – citos laikos šādu lūgumu visticamāk atstātu bez ievērības, vai sliktākajā versijā atsauktos uz šī mākslas žanra absolūto neaizskaramību, taču – laiki mainās… Kas nemainās? Mēģinājumi mums iesmērēt podiņus ar sarkaniem vāciņiem.
Tagad atgriežamies teju simts gadu tālajā vēsturē – starp citu, arī pie kinoteātra “Splendid Palace” durvīm. 1926. gada rudenī te bija nolemts izrādīt Padomju Krievijas propogandas bestselleru – “Bruņukuģis “Potjomkins””. Tas būs daudzus gadus vēlāk, kad šo režisora Eizenšteina darbu atzīs par kinomatogrāfijas vēstures zelta kodu vai kanonu.
Divdesmit sestajā visā Eiropā pret šī darba izrādīšanu notika protesta akcijas – tik rupja boļševikiem bija sanākusi viņu propoganda. Sašutums arī Rīgā, jo Latvijas armijas virsnieki nav ar mieru, ka uz ekrāna rāda klaju vardarbību pret militārpersonām. Bet, drošības dienesti saka, ka filma līdz mums nonākusi ar krievu spiegu aģentūras palīdzību. Viņi nešauj garām ar šo pieņēmumu, jo “pojtjomkinu” latviešiem grib izrādīt tāda akciju sabiedrība ARS. Viens no šī uzņēmuma labuma guvējiem ir tāds sociāldemokrāts Hermanis Kaupiņš, kas, laikiem mainoties, prata ne tikai pielīmēties dzejnieces Aspazijas testamentam, bet arī vēlāk – jau okupētajā Latvijā – pārliecinoši dziedāja komunistu korī, no kultūras aprindu puses.
Lai izbēgtu no nesmukuma, filmas pirmizrāde ir slēgts pasākums, kurā piedalās Saeimas deputāti, žurnālisti un kultūras darbinieki. Pēc tās noskatīšanās, gandrīz visiem Latvijas idejas patriotiem ir skaidrs, ka tādu darbu nevar sabiedrībai rādīt, jo tas nav piemērs kā izglītot tā laika jaunatni. Tāpēc “Potjomkinu” noliek plauktā…
Saprotams, sociāldemokrātu frakcija ir nemierā, jo tiem ir savas pagrīdes intereses, apsolījumi un – būtu arī ieņēmumi no notirgotajām biļetēm. Pamatšķiras apjūsmotājs Rainis, kam arī jāievēro partijas disciplīna, savā dienasgrāmatā pēc slēgtās pirmizrādes ieraksta: “Potemk. Labs. Par ko mums noliedz?” Un šis parāda nevis Pliekšāna/Nagliņa dziļo domu, bet gan viņa tā laika sarkanās smadzenes. Jo tā laika hītu – par pasaules revolūciju – neviens vēl nav atcēlis un sociķu aprindas kopā ar pagrīdē nodzītajiem komunistiem, visnotaļa entuziastiski skatās uz katru vibrāciju, kas šo laiku var iešūpot.
Tā ir skaista sakritība, ka 1926. gada beigās, pēc Ulmaņa valdības krišanas tiek izveidota kreisā valdība ar Marģeru Skujenieku priekšgalā. Par Izglītības ministru ieceļ Raini, kurš uzreiz atgriežās pie “Potjomkina”. Šoreiz sociķi ir izstrādājuši plānu: ministrs sniedz interviju žurnālā “Kino”, kur stāsta, ka pasauli pārņem “nejēdzīgā Holivuda ar trikiem” un labi, ka esot padomju kino. Pretsvaram. Tad Rainis ātri organizē kinocenzūras komiteju, notiek komisijas sēde, kas pārsūdz iepriekš lemto – nolemj izņemt no Eizenšteina darba vairākus fragmentus…
Kara ministrija arī pēc tā uzskatīja, ka tik klaju sarkano propogandu nedrīkst sabiedrībai rādīt, un filma atkal atgriežas plauktā pie putekļiem. Taču sociķi un viņu “kulturelais” ministriņš ir spītīgi: paslepus notiek vēl viena “potjomkina” izvērtēšana un aizmuguriski tiek nolemts, ka “bruņukuģim” tomēr ir jāpeld Latvijas kinoteātros. Lai gan 1927. gada 15. oktobrī vēl ir spēkā lēmums, kas aizliedz šo darbu mūsu valstī izrādīt, 17. oktobrī filmas publiskā pirmizrāde bez ierobežojumiem tomēr notiek.
Kamēr ministrs Rainis vāvuļo, ka “filmas mākslas vērtība ir neapšaubāma”, pati filmas skatīšanās notiek kopā ar milzīgu neapmierinātību un sašutumu. Seansa laikā latviešu valsts piekritēji svilpj un dauza kājas, par šādu nepieklājīgu uzvedību vairākus arī aiztur… Saprotot, ka sociķiem šis “potjomkins” ir bijis gluži vai kā karogs, ko likuši nest Maskavas boļševiki, no Tieslietu ministra amata atkāpjas Erasts Bite, paziņojot, ka Latvija nedrīkst būt valsts, kas rāda “brutālu, neestētisku un pārāk asins kārīgu filmu – cildinot slepkavošanu.”
Vēl divas nedēļas Latvijas kinoteātros ir apjukums, jo nekādi valdības norādījumi neseko. Tāpēc filmu rāda. Kad beidzot noskaidrojas, ka sociāldemokrāti ir bijuši vienkārši meļi un avantūristi, un ar apmānu dabūjuši skandalozajai filmai publisku izrādīšanu, vainīgās un atbildīgās amatpersonas sāk rādīt viens uz otru – mīksto Raini ieskaitot. Armijas ģenerāļi panāk, ka filmu atkal aizliedz.
Kad 1940. gada jūnijā utainie nēsā pa Rīgu savus karogus un pēc tam, piepalīdzot rainveidīgajiem radošajiem inteliģentiem, tiek arī pie varas, nav grūti nojaust, kuru filmu tajā vasarā uz Latvijas PSR kinoteātru ekrāniem rāda pirmo.
Un tagad par vēsturi, kas atkārtojas kā farss un nepāriet kā gadalaiki. Šī gada 17. februārī kāda SIA “Historical Museum” noīrēja kinoteātri “Splendid palace”, lai parādītu filmu “Gūtmaņa alternatīva”. Vispirms, kas ir šī SIA ar orģinālo nosaukumu angļu valodā? Tai ir nodokļu parādi un tā ir dibināta 2014. gadā… Šodien vairs nevienam nav jāstāsta, kādi procesi sākās šajā gadā, kā PSRS mantinieki nolēma atjaunot pasaules iebaidīšanu. Kas ir filma “Gūtmaņa alternatīva”? To uzņēmis tāds Aleksandrs Mirskis.
Ja vārds kaut kur liekas dzirdēts, tad atgādināšu, ka šis personāžs Latvijas politikā ienāca caur, zeme paveries un pasmaidi,… sociāldemokrātiem. Pēc tam viņš bija “Sakaņas centrā”, iekļuva 9. Saeimā – rēgojies arī Eiroparlamentā. Patiesībā Mirska dzimtais uzvārds ir Vinckovičs un viņam ir žīdu izcelsme, bet – kāpēc tas bija savulaik jāmaina – nav mūsu uztraukums. Filmas sižetu nav vērts pārstāstīt, jo tas ir tipisks Padomju Armijas slavinājums.
Saprotams, galvenais varonis, ko attēlo pats… Mirskis, cīnās ar latviešu leģionāriem. Un, līdzīgi kā visos krievu fašistu propogandas materiālos, arī šajā ir varonis kā pārcilvēks, kas uzvar sliktos… Pilnīgi iespējams, ka kāds no Kino centra vai tā pati mūsu Kultūras ministre teiks, ka filma “Gūtmaņa alternatīva” ir viens no aktiera Arņa Līcīša (jā, viņš tur arī spēlē) meistarības šedevriem un tādā garā, līdzīgi kā savulaik čurāja biksēs “potjominieši”… Lai saka. Labā ziņa, ka drošības dienesti tā nedomā. Labā ziņa, ka mēs arvien labāk izprotam, ar kādām metodēm mūs cenšas šeit nopirkt vai apmānīt, piemuļķot. It kā jau ļoti nevainīgi, bet – zemteksti smaida…
Kas zīmīgi: filma pirmoreiz tika parādīta 2016. gadā. Pirmizrādes vieta jūs neizbrīnīs – Daugavpils. Tāpat jūs neizbrīnīs izvēlētais datums – 4. maijs. Jūtat, kā politiskās tehnoloģijas strādā? Savulaik Mirskis intervijās stāstīja, ka šajā filmā būs “patiesība par 1944. gada notikumiem Latvijā”. Mirskim kādreiz piederēja arī radiostacija “Novoe Radio”, kas pārraidīja Krievijas propogandas vietnes “Sputnik” raidījumus, viņš vienmēr bijis prokrievisks un kādu brīdi kā Saeimas deputāts pat nedabūja pielaidi valsts noslēpumam. Pēc tam gan to dabūja, bet tā bija cita Latvijas drošības dienestu paaudze…
Tas bija laiks, ka tādi kā Mirskis, visos līmeņos staigāja pa galdiem. Šobrīd viņiem ir jābūt klusākiem, viltīgākiem un tādi viņi cenšas arī būt. Starp citu, šis Mirskis apbrīnojami mierīgi uzņēma savas filmas nolikšanu malā, kas laikam jau parāda, ka bija gatavojies šādam pavērsienam. Aprīlī viņam ir nodoms uz “Splendid Palace” skatuves svinēt arī sava darba radošo vakaru, saprotams, būšot paša sacerētas dziesmas “par uzvaru” un nemaz nebrīnīsimies, ka arī “altetnatīva” būs kaut kur blakus. Kāpēc ne? Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Mirskis no politiskās partijas “Alternative” (bez Gūtmaņa) gāja ar pirmo numuru. Starp citu, 2011. gadā Mirskis kādā Eiroparlamenta plenārsēdē paziņoja, ka Latvijā iespējams “īsts pilsoņu karš”, jo nemierus radīšot krievu skolu aizstāvji. Te jums arī atbilde – kādu alternatīvu šis cilvēks grib piedāvāt Latvijai.
Mirska podu vāciņiem krāsa nekad nav mainījusies. Un arī viņam acis tādas godīgas…
