Armands Puče: Padomājiet, kāda te saspēle starp varas koridoriem, ja var tik klaji pārkāpt likumu!?
0
Izlikties, ka tiesību sargājošo iestāžu vai institūciju darba brāķis ir tikai nejauša apstākļu sakritība, kas izriet, piemēram, no nozares finansējuma vai darba spēka resursa trūkumu – ir liela tumsonība. Naudas viņiem Latvijā pietiek un arī cilvēku ir gana. Nesmukumus veido acīmredzama visatļautība, kas visbiežāk sākas tā sauktās operatīvās lietas izstrādē. Bet likums viltīgi šo posmu sargā, piesedzot negodprātību un dažkārt pat noziedzīgu rīcību.
Pēdējo gadu lielās lietas burtiski mudž no šādiem piemēriem, kas aizturētos vai apsūdzētos automātiski noliek vienu pakāpi zemāk par tiesību sargiem, tādējādi saknē izslēdzot godīgu sacīkstes principu. Protams, ģenerālprokurors Juris Stukāns jums teiks, ka nevienu tāpat vien neaiztur, neapsūdz un cietumā neliek, taču – tā vis nebūs…
Mums ir ierasta prakse aizturēt pēc viena nodarījuma un panta, bet uzturēt apsūdzību un tiesāt jau pēc cita. Nozieguma pierādījums nevis vākt, bet piemeklēt, pašu nodarījumu nevis pierādīt, bet gan izdomāt, bezkaunīgi stāstot, ka tas viss noticis “nezināmā vietā un laikā”, bet – noticis.
Operatīvās lietas ir šī procesa palaidēja mehānismi, bet noteiktos gadījumos – tieši tur arī sākas paša procesa dūmi, aizplīvurojums, tieši tur arī tiek iesēta neticība tiesību un likumu sargiem, ko visi tālākie posmi to vienkārši dzen cauri instancēm, kā atrodoties pie zivju rūpnīcas konservu ceha konveijera. Operatīvā izmeklēšanas stadija diemžēl neatceļ vispārzināmo folkloru – būtu tik’ cilvēks, pantu noorganizēsim – jo, tā laikam ir vieglāk. Vai godīgāk?
Nesenais gadījums ar kolēģi Lato Lapsu ir šādu deformētu operatīvo darbību klajš piemērs. Ja jau atsaucoties uz četriem likuma pantiem to visu pamato, kā tas var būt, ka divas dienas pēc aizturēšanas, no četriem pantiem paliek tikai divi? Bet tos divus noliek malā, kā atmetoties pie kāršu galda – kā smejies, krimināllietas materiālu nelikumīga kopēšana un noziedzīgi iegūtas naudas legalizācija “neapgāja riņķī”, izmantojot zolītes terminoloģiju.
Vai pirms žurnālista aizturēšanas to nekādi nevarēja nojaust vai saprast? Tad jau šādā vīzē var jebkuru savākt? Atbraucam, uzliekam roku dzelžus, paturam septītajās debesīs likumā noteiktās 48 stundas, un tad – paskatāmies, kādas drupačas zem galda palikušas. Tiesneši, kas šo sankcionē, vadās pēc operatīvās lietas, pēc operatīvo darbinieku savāktā materiāla, faktūras. Interesanti, kā varēja tajās 48 stundās noskaidrot, ka Lato Lapsa tomēr nav legalizējis noziedzīgi iegūtu naudu? Tam taču būtu bijis jābūt skaidram pirms tam ar ticamu rezervīti, jo pants jau pats par sevi norāda, ka lieta nopietna, nevis – no pirksta…
Tāpat kā gadījumā par krimināllietas materiālu nelikumīgu kopēšanu. Tās ir darbības, nevis nodomi. Tātad –
pēc aizturēšanas izrādījās, ka žurnālists nav neko nelikumīgi kopējis. Paliek jautājums – kāpēc tad bija vajadzīga šāda spēka demonstrācija ar arestu?
Vai Lato Lapsa tika uzaicināts pirms tam uz pārrunām pie operatīvajiem darbiniekiem? Viņš taču nevienam parasti neatsaka, ja vien ir saprotami nodomi, pamatots motīvs. Tagad sanāk, ka vara parādīja, ka viņiem ir roku dzelži. Bet, ko pēc tam var parādīt aizturētais? Operatīvie darbinieki jau nestrādā vienatnē – tās parasti ir grupas, operācijas. Pārsteiguma moments, lai atklātu noziegumu? Bet, ko tad jūs atklājāt, ja divi panti tagad ir atvilktnē?
Līdzīgi bija ar bijušo Latvijas bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Lietas operatīvā izstrāde nesākās tajā dienā, kad notika kratīšanas viņa darba vietā un mājās. Tā jau bija šī procesa beigu fāze. Rimšēvičs tobrīd atradās ārzemēs un pa tālruni izmeklētājiem vēl nodiktēja savu seifu kodus, lai operatīvie darbinieki varētu tiem piekļūt. Nekāda pretdarbība. Bet, ierodoties labprātīgi pie izmeklētāja, Rimšēviču uzreiz aiztur – uz tām likumā paredzētājām n-tajām stundām. Publiski tas uzliek labu zīmogu, jo kā atkal jau saka Stukāns – nevienu tāpat vien neierobežo…
Vēlāk gan izrādījās, ka nekas jau klāt pie operatīvās lietas materiāliem tajās aizturēšanas stundās klāt nenāca, vēl vairāk – arī sākotnējās aizdomas un panti līdz apsūdzības uzrādīšanai nomainījās vairākkārt, tātad – tā bija, kā saka tautā, šņorēšana, nevis aizdomās turāmā aizturēšana. Starp citu, tajās dažās pirmajās dienās no operatīvās lietas materiāliem publiski “izkrita” vai “noplūda” arī kāda fotogrāfija, ko pameta mēdijiem tiražēšanai. Tagad ir zināms, ka šī fotogrāfija ir viltota, montēta, ko pēc tam atzina ekspertīze, bet – cik tā eleganti nostrādāja procesa sākuma posmā. Nu, jā – par kaut kāda nozieguma pierādījumu tā vēlāk nekalpoja, bet sabiedrisko domu noskaņoja. Tātad, no operatīvās lietas vai izmeklēšanas gaitā nopludināja viltojumu… Cik viltojumu tur vēl palika? Kā šādi viltojumi nonāk šādās lietās? Jo ar operatīvo lietu taču strādā konkrēti cilvēki.
Kad izskatīja Bunkusa slepkavības lietu, tur uzpeldēja policista Romāna Jašina vārds, kurš ar – nu jau pirmajā instancē notiesāto – slepkavu tikās kādā Stambulas viesnīcā. Pieņemsim, ka tā varēja būt operatīvā lieta, kas saveda kopā augsta ranga Latvijas policistu ar cilvēku, ko pēc tam apsūdzēja slepkavībā. Vai tāpēc Jašins neko nevarēja tiesā pastāstīt par šo satikšanos un, arī uz izmeklēšanas eksperimentu neatsaucās – jo, viņu sargāja operatīvās darbības likums? Bet, Jašins jau tā kā nav noziedznieks, tad kāpēc viens no mūsu miera un kārtības sargātājiem tiekas ar šādiem cilvēkiem, kas vēlāk tiek tiesāti par slepkavību? Kādas citas lietas ietvaros? Kādas? Kāpēc? Notiek elementāra vienošanās, sarunāšana? Izmeklēšanas noslēpums. Kāpēc šis secinājums un fakts nerod nekādu lietisko pierādījumu? Tāpēc, ka ir ērti piesegties ar operatīvo izstrādi, kas ir ierobežotas pieejamības informācija?
Šajās dienās valsts drošības dienests ir saņēmis kādas advokātes iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu, minot kāda tiesas procesa operatīvās lietas mīklainās pārvērtības. Būtība sekojoša: izsekojot kādas personas ikdienu, operatīvie darbinieki saņēma atļauju viņa dzīves vietā izvietot noklausīšanos iekārtu. Kad pusgada garumā tiek objekts “apstrādāts”, kādā no dienām beidzot tiek iegūts šķietamais pierādījums, kas it kā noder apsūdzībā. Nonākot lietai apelācijas instancē, aizstāvības puses advokāti uzaicināja uz tiesu vienu no KNAB darbiniekiem, kas piedalījās operatīvajā lietas izstrādē.
Iztaujājot šo amatpersonu, tika iegūta informācija, ka noklausīšanās ierīcēm vajadzēja mainīt baterijas un tas nozīmē, ka vajadzēja atkārtoti — vairāk nekā vienu reizi – iekļūt izsekojamā objekta dzīves vietā. Uz advokātu jautājumu, vai tika saņemtas tiesas atļaujas arī atkārtotai iekļuvei izsekojamās personas īpašumā, KNAB darbinieks apliecināja, ka tā bijis – kas esot nofiksēts operatīvās lietas materiālos. Taču prokurors, kas uztur apsūdzību, kādā no nākamajām tiesas sēdēm apgalvoja, ka viņš ir apskatījies operatīvo lietu un, ka minētais KNAB darbinieks melo. Nekādas citas sankcionētas piekļuves objektam nav izsniegtas, un vispār – aparatūra kā uzlikta tā visu laiku strādājusi…
Saprotams bija aizstāvības puses mulsums, kā prokurors varēja piekļūt operatīvajai lietai, ja to neparedz likums, un – kāpēc viņš to vispār darīja?
Bet, ja lietas materiālos nav nekādu dokumentu, kas apliecinātu, ka noklausīšanās iekārtas tika izliktas un apkalpotas atbilstoši likuma noteiktajai kārtībai, tad iegūtie pierādījumi šajā gadījumā nav vērtējami kā pierādījumi. Kurā brīdī te kāds meloja, manipulēja? Vai šis apliecina “mentu zaņķa” īpašo manieri – lietu operatīvās izstrādes stadijās ignorēt likumību, kārtību? Sak, gan jau izrullēsim, jo pārbaudīt to nevar… Ko šāds precedents pastāsta ne tikai par izmeklētāju, bet arī par prokuratūras un tiesu darbu?
Vai tā ir tā pati fabula, ka valsts vienmēr pret jums nostāsies ar vienu patronu vairāk? Jo, atgādinu un pasvītroju – operatīvajai izstrādes lietai apsūdzētā puse netiek klāt, lai kā gribētu. Un, nonākot lietai līdz tiesai, arī prokuratūra šajā noliktavā nekādi nav saimnieks. Tad, kas pēkšņi notika tāds, ka prokurors dabū šīs noliktavas atslēdziņu? Padomājiet, kāda te saspēle starp varas koridoriem, ja var tik klaji pārkāpt likumu.
Ja dokumenti no operatīvās lietas tika patvaļīgi izņemti un iznīcināti, tad tiek uzspļauts Operatīvās darbības likuma 23. pantam, kas paredz, ka “operatīvās uzskaites lietas pēc to izbeigšanas tiek uzglabātas likumā un operatīvās darbības subjekta noteiktajā kārtībā”. Kārtība paredz – 10 gadu uzglabāšanu, bet lietas, kas saistītas ar personu speciālās aizsardzības nodrošināšanu – 75 gadu uzglabāšanu. Ja dokumentus iznīcina, tad raksta un sastāda informācijas iznīcināšanas aktu un tas tiek pievienots attiecīgās operatīvās darbības procesa lietas materiāliem. Bet, visas šīs darbības nenotiek pašas no sevis – to nosaka tiesa.
Tāpēc advokāti pamatoti norādīja, ka, visticamāk, notikusi patvaļīga operatīvas uzskaites lietā esošo dokumentu iznīcināšana, nepastāvot Operatīvās darbības likumā noteiktajiem dokumentu iznīcināšanas pamatiem. Tas nozīmē, ka valsts amatpersonas ir veikušas tīšas darbības, kas pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas un ir radījušas būtisku kaitējumu.
Tā ir valsts dienesta normālas darbības degradēšana, kā arī valsts dienesta un tajā strādājošo valsts amatpersonu prestiža, autoritātes un uzticības graušana, kas būtu jāsoda atbilstoši likumam.
Ja Satversmes 91. pants nosaka tiesības uz vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, 92. pants runā par tiesībām uz taisnīgu tiesu, bet 96. pants – par noteiktām tiesībām uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neiaizskaramību, tad tā nav Vilhelma Purvīša glezna, ko var aplūkot un iet tālāk… Ja apzūdzētā īpašumā un dzīves telpā ir notikušas nesankcionētas operatīvas darbības, tad tās nekādi nevar tikt klasificētas kā pierādījumi. Un, to nosaka likums – nevis stukāni vai jašini… Un, likums arī paredz atbildību, ja tiek ļaunprātīgi izmantots dienesta stāvoklis – proti, kāds bez tiesas atļaujas ir savā nodabā spējis piekļūt operatīvās lietas materiāliem.
Tagad izskatās, ka Valsts drošības dienestam, kas atrodas Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, vajadzēs ne tikai uz papīra, bet arī darbos “īstenot valsts politiku valsts drošības jomā”, jo operatīvās izstrādes lietas ir saistītas ar valsts noslēpumu un ierobežotas pieejamības informāciju. Šis tiešā veidā ir skāris drošības dienesta kompetenci, jo kāda konkrēta amatpersona ir pārkāpusi likumos rakstīto kārtību. Advokāti aicināja VDD priekšnieku Normundu Mežvietu uzsākt kriminālprocesu par izklāstītajiem faktiem, kā arī pārbaudīt minēto informāciju, izmantojot kriminālprocesa līdzekļus un metodes. Taču Mežviets atbildēja “savas kompetences ietvaros” un ieteica vērsties… prokuratūrā. Citiem vārdiem – gaidiet beku sezonu.
Operatīvās darbības likums ir pieņemts 1993. gadā, tātad – tas ir ne tikai pārmantots no padomju iekārtas, to ieviesa bijušie kolaboranti. Tā atrašanās blakus kriminālprocesa likumam ļauj tiesību koridoros manipulēt kā pie burvju māksliniekiem, ko diemžēl noteikti grupējumi un amatpersonas arī izmanto. Tas ir skaists instruments, lai piesedzoties ar klasificētu informāciju, jūs maisītu gaisu nevis kā to nosaka likums, bet – kā jums ienāk prātā vai ķepā… Vai tik tas nebija stāsts par Latviju, kur varēja par noteiktu summu pasūtīt krimināprocesu? Londonas metro pat tā runāja… Nu, lūk – operatīvā lieta šādos gadījumos vienmēr kalpos kā vedējmāte kāzās. Vedīs un svinēs, bet pati par laulību tālāko iznākumu neatbildēs.
Protams, ka tiesiskajā Latvijā jau šobrīd pietiktu tikai ar likumu par kriminālprocesu, taču tas diemžēl nekādi nepalīdz tiesību sargātāju anagažētajai videi, kas, rupji runājot – ir eleganti piešāvusies…
