Armands Puče: “Oskaram” tiek piešķirts Zilbalodis
0
Brīdī, kad lasīsiet šīs rindas, mēs vēl nezināsim, kurā no tā sauktajām “Oskara” listēm animātora Ginta Zilbaloža meistardarbs ir iekļauts. Ņemot vērā, ka filmai “Straume” jau ir vairāk nekā piecdesmit balvu, par šo patiesībā vajadzētu iespringt nevis Zilbalodim, bet pašam “Oskaram”. Jo, neticamā kārtā latvietis ir radījis darbu, kas pilnīgi noteikti veidos 21. gadsimta kinematogrāfijas zelta standartu. Tas ir sajūtu atskaites punkts, kas ietekmē paaudzes.
Multene ir tik laba, ka tas ir kā darba galds vai eksperimentāla laboratorija visiem dzīves gadījumiem. Tā nav mācību grāmata vai kāds priekšmets, tā ir savstarpējo attiecību universitāte. Pietiek, ka iesiet šim stāstam tikai garām, kaut vai pavirši – lai tajā smeltos, veldzētos un lidotu.
Ko Zilbalodis tajā brīdī pīpēja vai domāja, nav svarīgi – svarīgi ir tas, ka mēs piedalāmies šajā stāstā, jo burtiski katra filmas epiozode uzsver dabiskuma vienreizējās priekšrocības, ko… auklē bailes. Mums taču ir teiciens, ka bailēm lielas acis. Tagad tas ir uzzīmēts. Un, vēl ir pastāstīts, ka baidīties tomēr vajag, bet svarīgāk par visu ir saprast, ka bailes arī rada un veido. Nevajag baidīties no bailēm. Atšķirībā no Zilbaloža, šo rindu autors kaut ko mēģina šajās rindās uzspiest, provocēt vai iestāstīt – bet Gints iedod koda atslēgu, kas katram sava.
“Straume” ir kopdarbs arī tādā nozīmē, ka galvenais cilvēks šajā projektā praktiski iemācījās sadarboties – ko Zilbalodis paškritiski uzsver katrā intervijā. Sadarbības matricu vai formulu viņš pārnesa uz ekrāna. Lai gan tā sauktā Latvijas filmu industrija šobrīd mēģina histēriski kalt kaut kādu dzelzi, kaut kādas perspektīves vārdā, viņi tā arī nav aizdomājušies par Zilbaloža ideju, ko nepilnas stundas garumā iznes melnais kaķītis. Mums nav ne laktas, ne dzelžu – un, nav pat industrijas šī vārda rūpnieciskajā nozīmē. Bet ir talants un idejas.
Ne jau nauda nosaka “Straumes” panākumus, bet gan radošums, kas nekādi neparādās reizē ar apstiprinātiem, aizstāvētiem vai izsistiem budžetiem. Cik gan jābūt aprobežotiem, lai šobrīd teiktu, ka atbalsts Latvijas kino nozarei ir vajadzīgs lielāks, jo – tad būs vēl lielāka atdeve. Kas tā par atdevi?
Jums patiešām šķiet, ka Zilbalodim līdz pārlaicīgam šedevram pietrūka vēl 10 vai 20 miljoni? Un, ja tie būtu, tad vispār – cepures un jumti celtos nost bez roku kustībām… Un, ka mums vēl ir desmit zilbaloži, tikai viņi vēl to nezina. Vai tomēr – tā būtu konkurence jaunajiem Vasjukiem?
Šobrīd attīstīšanas stadijā Latvijā esot daudz, ļoti daudz kino projektu, kuriem visiem nepietiekot nauda. Pirmkārt, kāpēc visiem būtu jāpietiek tai naudai, kas tiek rupji iesvērta? Otrkārt, naudu var atrast arī citur – ne tikai diedelējot pie savas nozares ministrijas. Kur tad “Straume” to finansējumu atrada? Latvijas daļa bija viena no, tātad – kaut kur ir shēma vai sistēma, kas radošās kvalitātes ne tikai apskata, bet arī piepilda, tās veicina. Turklāt, kā saprotam no paša Zilbaloža – sasaistoties ar citu valstu fondiem vai grantiem, nebija tā, ka viņš nonāca verdzībā, ieķīlāja savas un kolēģu nieres, vai parakstījās iegūtos līdzekļus pēc tam atstrādāt kādā franču vai beļģu šokolādes rūpnīcā. Latvijas kinošņikiem nav vēl pielecis, ka Zilbalodis nevis trāpīja mērķī, bet gan veidoja to, kas viņam patīk. Un patiešām ir tā, ka ne visos gadījumos šādu untumu kāds pasaulē tā vienkārši apmaksā.
Melnais kaķītis zina, ka atvēlētais līdzekļu daudzums no valsts neko nepasaka par Latvijas kino industrijas jaudu vai patieso potenciālu. Tas stāsta par to, cik valsts var atļauties? Ja igauņi tam dod 19 miljonus, lietuvieši desmit, bet mēs – astoņus, tad tas atbilst nevis gribulīšu ielejai, bet gan kopējai izpratnei par kārtību, ko apstāv nodokļu maksātāji. Kāpēc kādam Latvijā pārmest, ka igauņi saviem projektiem dod vairāk? Lai dod! Tie jau ir igauņi, kas dod. Ko mēs ar šo piemēru vai salīdzinājumu gribam pateikt? Ka mums arī vajag tik pat? Kādā sakarā? Mūsu taustaimniecības gadījums taču atpaliek no šiem brālīšiem trusīšiem – kāpēc tad kino cilvēki pēkšņi grib būt ārpus šīs kolektīvās realitātes un atbildības? Tāpēc, ka Gints Zilbalodis ir uztaisījis “Straumi”? Bet, šis jau notika atbilstoši mūsu iespējām.
Finanšu ministrija pareizi norāda, ka Eiropas aprēķinos par valsts atbalstu kultūrai Lavija atrodas otrajā vietā. No augšas! Mutes ciet, acis vaļā. Ja nozare grib kaut kā izmantot esošos apstākļus ar kino sapņa piepildīšanu, tad pārdaliet esošos apjomus – nosakiet prioritātes, izvēlaties projektus. Kultūras ministre saka, ka šobrīd viņa tādu iespēju neredz – ka varētu kādam ņemt nost, kādam likt klāt. Ja neredz – tad jau neko! Tad dzīvojam pa vecam, jo pēc šī modeļa “Straume” taču parādījās, vai ne?
Kad klausies visus šos iedomu ģēnijus ar obligātajām vajadzībām, skaidri redzi, ka – varbūt viņi Zilbaloža filmu ir redzējuši, iespējams, pat saskaitījuši balvas un sarkanos paklājus, taču sapratuši nav neko…
Ar vārdu “saprast” biju vēlējies norādīt uz vārdu “domāt”. Kad šie sievas un vīri murgo, ka viņi atrodas nepietiekama finansējuma apstākļos, tad šādiem kadriem var atgādināt, ka tā ir liela privilēģija, vispār atrasties apstākļos, kur tevi kāds baro ar karotīti. Pat, ja tā būtu mazākā no visām.
“Straume” ir kaut kas vairāk par Latvijas vārdu pasaulē. Ko var tādu izdarīt, lai pateiku radošajai grupai paldies? Tas ir jēli un žēlīgi viņiem piemērot sportistu lineālu par augstiem sasniegumiem, jo viņi nekādas finiša līnijas nesasnieza. Viņi pastiepa horizonta līniju… Nofinansēt Zilbaloža nākamo projektu – tā, lai viņam un radošajai grupai pietiktu ar galiem? Trīs ēdieni, kompots ar putukrējumu un, vēlreiz – mammas kotlete pa virsu… Pārnestā nozīmē, protams. Uzcelt kaķim radošo māju, Zilbaloža filmu poligonu, izstāžu zāli – kas mums atgādinātu un iedvesmotu par šo ticamo stāstu, kas ir neticams? Vai tad nav redzams un saprotams, ka “Straume” tas nav kino – tā ir valoda, ko tagad lieto visā pasaulē.
Un šo atkārtot nevarēs arī pats autors, jo – dabas parādības nepadodas kopēšanai, atdarināšanai. Laba sajūta, ka zini – to paveica mūsējais!
Pie guvumiem jāliek klāt arī Latvijas kino vadošais un virzošais ziedu klēpis, jo viņi ar šo mums parādīja, ka paši nemaz nesaprot, kur grib būt vai nonākt – ja neskaita “Straumes” iemīdītās taciņas pa festivāliem un skrupulozi uzskaitītos kases ieņēmumus. Bet, kā redzam – arī tā var dzīvot un svinēt… Nevajag meklēt etnisko pielietojumu savam radošumam vai to īpašo nervu, kas mūs atšķirs no citiem. Esiet vienkārši dabiski – kā iesaka kadra diriģents Zilbalodis. Viņa kaķītis tagad lēkā pa pasaules ekrāniem, mācot sarunāties. Filmā, kurā sarunas tehniski nenotiek. Lai gan – tik daudz tiek pateikts! Un, kad Zilbalodim ar komandu nāk piedāvājumi no Holivudas, viņi nezin kāpēc nesiekalojas no šīs perspektīves, lai gan tur varot nopelnīt naudu. Varbūt kādu dienu viņu tur būs, bet – varbūt Holivuda pieņems latvieša kaķīša piedāvājumu?
