Armands Puče: Noteikta ierēdņu suga nepātraukti krīt uz kājām vai kaut kam piesūcas
84
Valsts ierēdņiem ir liela teikšanas un vara un, ja viņiem blakus nestāvēs un uz pirkstiem neskatīsies adekvāti poilitiķi, nekas tur nebūs, nekas tur nesanāks. Ja mums ir uztraukums par valsts pārvaldes rīcībspēju, tad birokrātiem no tā ne silts, ne auksts – līdz brīdim, kad viņiem neiedos ar kāju pa pakaļu… Tieši tik konkrēti. Jo citā valodā viņi praktiski nerunā vai – izliekas, ka nesaprot, vai – nedzird.
Pietika izmest no valsts sekretāra amata Aizsardzības ministrijas ilggadējo mēbeli Jāni Garisonu, kā mēs no viņa uzzinājām tik daudz konkrētu un darāmu lietu. Ja dienesta laikā Jānis spētu sevi tā konstruēt – iespējams, nozare būtu liela ieguvēja. Jo pieredze un zināšanas vīram ir pāri malām. Cita lieta, kā tās tiek dienesta laikā izmantotas, lai valstij labums?
Atceros, ka savulaik apsmaidīju Garisonu par viņa slodzi vienā no nopietnākajām ministrijām, jo bez šiem pienākumiem viņš vēl bija ticis pie amata “Valsts nekustamajos īpašumos” – kā padomes priekšsēdētājs.
Tas vispār ir pētījumu vērts priekšmets – kā noteikta ierēdņu suga nepātraukti krīt uz kājām vai kaut kam piesūcas.
Lūk, Garisons savu dubulto noslodzi savulaik pamatoja ar to, ka Aizsardzības ministrijai ir intereses arī pie valsts nekustamajiem īpašumiem, tāpēc šis neesot apgrūtinājums – drīzāk viens otru papildinot.
Varēja konkrēti saprasts, ka valsts sekretārs Aizsardzības ministrijā automātiski tiek arī pie ļoti labi apmaksāta darba minētājā valsts kapitāla sabiedrībā. Tagad, kad Jānis vairs nav vienas nozares valsts sekretārs, padomāju – gan jau arī viņu pie viena izmetīs no “valsts īpašumiem”, taču – nekā. Sedziņu noņēma, spilventiņu atstāja. Normāli iekārtojies. Turklāt, tagad Garisonam vēl būs daudz brīvā laika, jo VNĪ padomē viņš atradās no darba brīvajā laikā ministrijā. Piekritīsiet – nenopietni, bet, ja cilvēkam tieši tā zvaigznes apkārt sastājušās? Kāpēc viņu izmeta no ministrijas? Atvainojos, precizēšu – Garisons pats aizgāja, jo negribēja pierādīt esošajam ministram Sprūdam, ka “es neesmu ēzelis”. Skaidrs, ka viņš tāds nav. Bet – kas viņš ir? Lūk, jums atjautības uzdevums no Latgaļu horoskopiem.
Pagājušajā nedēļā Saeimā varēja novērot vēl divus spilgtus gadījumus, kas stāsta par ēzeļiem… Pieprasījuma komisija bija saņēmusi kādas deputātu grupas vēstuli, kurā Ekonomikas ministram, Enerģētikas ministram un valsts uzņēmumam “Latvenergo” tika pavaicāts – jums kauna nav? Kādā sakarā ziemas vidū pēkšņi nostaigāja elektrības biržas cena, ko kopumā varēja ietekmēt “Latvenergo” kontrolētais uzņēmums TEC? Tā vietā, lai ražotu un nodotu elektrību “nordikpūlam” un tādejādi izlīdzinātu kopējā katla paredzamo pieprasījuma rekorda lēcienus, latviešu ražotāji izdomāja nodarboties ar svarīgo iekārtu remontu – vairāku mēnešu garumā. Kopš augusta…
Protams, ka iekārtas ir jāremontē, bet – tas nebija negaidīti. Tā bija plānota operācija, kas atgādināja par seno latviešu bobslejistu teicienu – kurā gadalaikā jātaisa ragavas? Bija interesanti noklausīties kā džeks no valstij piederošā uzņēmuma atsistās, sastopoties ar ļoti loģiskiem jautājumiem, ko viņam sejā svieda deputāts Kulbergs. “Latvenergo” vīram varēja būt uz mēles “es jau neesmu ēzelis, man tas nav jāpierāda”, bet, atkal jau vaicājums – kas, mēs, pārējie elektrības rēķinu maksātāji, esam no šī ēzeļu aploka? Turklāt, ja vēl iedziļinās tajā samezglotajā kārtībā, kā Latvijā tiek nodrošināta elektroapgāde, tad higsa bozons vispār ir bērnudārzs.
Kas tas ir? Higsa bozons ir ir neatņemama Standartmodeļa sastāvdaļa, jo ar to ir saistīts elektrovājās simetrijas spontānās laušanas process, kas izskaidro, kāpēc vājās mijiedarbības nesējdaļiņām ir masa, bet elektromagnētiskās mijiedarbības nesējdaļiņām jeb kvantam – miera masas nav. Nu! Nesapratāt? Tas ir tas pats, kā “Latevenergo” pārdod elektrību un sauc savas pakalpojuma cenas…
Tāpat kā Tautsaimniecības komisijā skatītais jautājums par ostu reformu. Satiksmes ministrijas ierēdnis atnāk un saka, ka viņiem vajag vēl laiku, lai šo jautājumu izstrādātu. Uz ko Saeimas juridiskā dienesta pārstāve grasījās pavaicāt puikam par to pašu kaunu, par ko rakstīju dažas rindkopas augstāk… Tik nikna šī sieviete bija. Jo izrādās, ka kopš 2020. gada tiek izstrādāts Latvijas ostu pārvaldes jaunais modelis, kam bija noteikti vairāki termiņi – pēdējais no tiem līdz pērnā gada nogalei. Bet, viņi – tie mūsu laikmeta valsts iestāžu darba..fuc..ing..rūķi (viens vārds) – bez kompleksiem klātesošajiem deputātiem stāsta, ka viņiem kā reizi šim svarīgajam jautājumam vajag vēl vienu gadu – līdz 2024. gada 31. decembrim. Kur MK ziņojums par šī brīža padarīto, izdomāto – ko Saeima bija uzdevusi nozares ministrijai izstrādāt līdz 2023. gada 31. decembrim? Nav. Kupenās, sniegā…
Komisijas vadītājai Skaidrītei Ābramai – kas savulaik savus labākos gadus atdeva Valsts kontrolei – to visu dzirdot un saprotot, žoklis iekārās šupuļtīklā, bet pašvaldību pārstāvji, kam ostu kārtība veido nozīmīgu daļu no viņu pilsētas kopprodukta, sāka meklēt pa kabatām validola aizstājējus. Jo – atkal viss atliekas… Tātad – nenoteiktība. Normāli būtu, ka vecais Kariņš – kura premjerēšanas laikā tas sākās – vai jaunā Evika, paņemtu dziesmu svētku kladīti un parādītu uz pirkstiem šiem ierēdņiem, kā izskatās, ja ņem pēc dziesmas… Tā nopietni! Bet tagad – es kā kaija jūras klēpī šūpojos (izpilda – Trence, mūzika – Pauls, vārdi – Artavs)…
Un tad mēs vēl brīnāmies, ka neviens šiet uz vietām nespēj tikt gudrs, ko darīt ar krievu asiņainajiem graudiem? Neviens nepieņem konkrētus lēmumus. Gan par tiem graudiem, kas importēti, gan par tiem, kas tranzītā. Vieglāk ir rādīt uz Āfriku, ka pasaule mūs nesapratīs…
Bet, ja mums ir jābaro viens cits kontinets par mūsu valsts neatkarības cenu, tad varbūt tomēr izvēlamies to, kas mums tuvāks un svarīgāks. Un, tā nav Āfrika. Tie, kas graudus te dzen cauri, pie tām pašām mūsu ostām jau lokās un grozās gadiem. Lielākā daļa no vietējiem uzņēmumiem, kam ir līgumi ar Krieviju, tie arī dalās ar Krieviju.
Šie uzņēmumi tikai formāli skaitās Latvijā reģistrēti – patiesais labums tāpat soļo Sarkanā laukuma virzienā… Tāpat kā ostu infrastruktūra, kas te vienai daļai pieder privāti – savulaik privatizēta ar čekas norādēm. Un, viņi neko vēl šajā valstī nav pazaudējuši – tikai ieguvuši un turpina iegūt. Jo viņi kontrolē pogas uz vēdera tiem mūsu valsts pārvaldes karlsoniem, kas domā, ka viņi lido. Bet ierēdņi šajā gadījumā saka – lieta ir nopietna, bet svarīgi, ko par šo visu teiks brālītis… Ja izmantojam Lindgrēnas slavenā stāsta motīvu.
Un tā viņi lido, tā viņi brāļojas…
