Armands Puče: No VID ģenerāldirektora amata konkursa ir sanācis sūds uz kociņa
91
Sagaidot jauno gadu, politiķi un ierēdņi ir konstatējuši, ka no Valsts ieņēmuma dienesta izsludinātā konkursa, kad tika meklēts dienesta jaunais ģenerāldirektors, ir sanācis vairāk un ne mazāk – kā sūds uz kociņa. Lai gan vairums no lasītājiem ekskrementus šādā veidā vispār nav redzējuši, ideju vai būtību saprot visi. Turklāt, kā parasti – šos izkārnījumus uz zara kā parasti ir formējuši arī uzaicinātie eksperti no malas, jo par to var dabūt no valsts naudu un – nekāda atbildība. Jo tā jau valsts. Un – nauda nesmird…
Izsludinātais konkurss ir beidzies ar to, ka laikam vajadzēšot atbildīgajā krēslā likt kādu no jau iepriekš VID sistēmā strādājošajiem ierēdņiem. Ja tas tā – ko tas liecina par pašu konkursu un tā rīkotājiem? Ko tas stāsta par mūsu gaišo nākotni, kas attiecas uz valsts ieņēmumu administrēšanu? Tikai vienu – cik atrauti no realitātes dzīvo gan politiskā elite, gan Valsts kanceleja, kas šo stāvizrādi režisēja.
Ja politiķi nedod nekādu mājienu, ka VID ar savām 4000 rīklēm prasās pēc reorganizācijas, tad nākamais priekšnieks labākajā gadījumā atsitīs numuru.
Sliktākajā – noliks savas vieglās dienas uz altāra, kur tēlos visa veida upuri vai nespējnieku. Un tāpēc sakarīgi pretendenti nemaz uz šo vietu nepaskatījās… Valsts kanceleja taču no pirmās minūtes saprata, ka tai ir dots uzdevums izkalt čiku – proti, neko. Ja tā nebūtu, viņi taču nemeklētu ārpakalpojumu, kas nodarbojas ar personāla atlasi. Tagad kā jau pie ierēdņiem – mēs jau neko, vai tad mēs, tie jau viņi, mēs jau teicām, mums jau likās… Bet šis konkurss ir viņu – valsts pārvaldes – kvalitātes rādītājs! Viņi nav un nedrīkst būt starpnieki – kā tas notiek tagad. Viņi iesaistās, risina un atrisina – jautājumus, kas skar valsts intereses. Bet, ja viņi to nevar, tad iet prom no darba. Nevis kā tagad – kad tiek apkārt valsts naudai izveidotas interešu grupas, korporācijas jeb vienkārši čomi, kas kā antilopes gnu ik pa laikam aizlēkā līdz upei padzerties.
Tas, cik kroplīgs un nespējīgs ir valsts aprarāts, lielā mērā atspoguļojas tādā vienkāršā gadījumā kā Imants Paeglītis. Uzreiz teikšu, ka pret minēto personu autoram nav nekādu pretenziju, jo viņu nepazīstu. Taču esmu iepazinis Paeglīša – šī veiklā zaķīša! – lekāšanu pa valsts apmaksātiem amatiem. Šajā purvā tie nav parasti cinīši – tās ir stabilas vietas, kur var ar abām kājām un pilnām kabatām atrasties, piepūst vaigus, ieņemt zemo stāju. Bet galvenais – seja! Tai jābūt drūmai, bet – ne draudīgai. Tā ir norūpējusies. Tā izstaro sāpi par valsti. Vārdu krājumam ir jābūt tieši tik lielam, lai neveiksmes gadījumā varētu atvērt savu koučinga skolu. Un, noteikti, savā pirmajā intervijā ir jāpasaka frāze, ka visa “pamatā ir cilvēks”. Atkarībā no vides un koridoriem, vārdu “cilvēks” var aizstāt ar citām sekojošām izvēlēm – pacients, nodokļu maksātājs, klients, iedzīvotājs, darba ņēmējs u.t.t.
Ak, Imants Paeglītis! Šis izglītotais vīriešu kārtas cilvēks – bez sarkasma. Viņam kaut kā izdodas nokļūt orbītā, kas tālāk bez mākslīgajiem pavadoņiem ved censoni cauri krāsainajai pasakai. Un, ja cita Imanta – dzejnieka Ziedoņa – gadījumā, tās krāsas ir alegorija par dabu un tās parādībām, tad Paeglīša pasakā kaut kā nepārejošs ir amats, postenis ar ļoooti labu atalgojumu. Tik labu, ka katrā nākamajā reizē, kad viņš maina, vai viņu nomaina – proletariāts naivi padomā, ka “mūsu cilvēki” pie tāda cauraudzīša parasti netiek.
2008. gadā Paeglītis nonāk CSDD valdē, 2017. gadā viņš savas kompetences, kas iegūtas pie dzelžiem, pārnes uz veselības nozari – kļūdams par Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētāju. Tur gan nesanāk kā grib akcionārs… Tāpēc 2023. gada pavasarī Imants zibenīgi iestartē jau citā valsts kapitāla uzņēmumā – a/s “Pasažieru vilciens”, kur uz pieciem gadiem kļūst par padomes locekli. Uz pieciem! Paliekot uz sliedēm šo vārdu visās nozīmēs, Paeglītis tā paša gada vasaras otrajā pusē pieķer pie jau esošās noslodzes klāt vēl vienu darbiņu – SIA “Rīgas ūdens” padomes locekļa ķeblīti.
Visos gadījumos bija konkursi, visos gadījumos ir labas algas. Konkursiem piestāvētu “Pūt, vējiņu” melodija, bez vārdiem, bet, kas šajā gadījumā ir laba alga? Premjers un Prezidents šajā valstī pelna mazāk… Nu, jā – bet, Imants jau ir lietaskoks!
Brīnos par Valsts kancelejas vadītāju, kas šādu veci neuzrunāja VID vadītāja amatam. Jo tas taču ir redzams, ka Paeglītis der praktiski visur. Un, ja bija nodoms pilnveidot VID pārvaldību vai korporatīvo sistēmu, tad te bija pretendents, kas der visām pudelēm par korķi. Ko mocīties ar konkursiem?! Šeit gan vajag pāriet uz ironiskāku piedziedājumu…
Skaidrs, ka ne jau Paeglītis pats nonāk šajos apskāvienos. Tā ir sistēma, kas viņu apskauj. Apčubina. Protams, ir pamatotas aizdomas, ka šajā apritē tā vienkārši nemaz nevar tikt iekšā, bet – “kas reiz mīlējis latviešu meiču” – un tālāk kā tekstā… Neaizmirstami! Kas reiz tur nonānācis, tas peld! Un izrādās, ka baseinā vienmēr ir silts ūdens. Izrādās, ka peldētājus prom nedzen – ja nu vienīgi dažreiz liek celiņus pamainīt. Bet – ūdens jau tas pats! Mēs pārējie – baseina malā sitam plaukstas un domājam, cik labi viņi maisa ūdeni. Un viņi atbild – jā, tas nav viegli…
Un, visbeidzot, iedvesmai – ka lietas notiek tāpēc, ka ir cilvēki pie lietām – par vēl vienu iestādi vai iestādījumu, kā saka dārznieki. Lai interesantāk dzīvot un ravēt! Atveru, piemēram, mūsu Valsts kontroles mājas lapiņu, kur tā apkopojusi savu paveikto, savus sasniegumus. Pie TOP panākumiem kā pirmais punkts aizvadītajā gadā ir minēts: “Valsts kontrole atzīmēja iestādes simtgadi, organizējot konferenci “100 gadi KONTROLSPĒKA”, iestādot ozolu SIMTGADES alejā, organizējot diskusiju ar citu valstu kontrolieriem un amatpersonām.” Un, ziniet, nākamais ir vēl labāks: “Ilgtspējas indeksā 2023 iegūts zelts! Tas ir nozīmīgs lēciens no 2022. gada, kad konkursā Valsts kontrole piedalījās pirmo reizi, iegūstot bronzu”. Protams, protams, ne jau tas ir galvenais Valsts kontroles darbā un – arī tas netiek slēpts, tikai – ir sajūta, ka arī viņiem ir labi tajā nosacītajā baseinā ar silto ūdeni.
Valsts kontrole jau neko – viņi tikai dara savu darbu. Tāpat kā Valsts kanceleja – viņi jau neko, tikai to, kas rakstīts darba pienākumos. Un tādā vīzē varētu sakārtot Dziesmu svēku estrādē pilnu skatuvi… It kā visi kopā, bet tomēr – katrs pa savam! Un vēl tur ir diriģents, kas atrodas lielā kora priekšā. Sauksim viņu par politiķi, par valsts vīru! Viņš diriģē, rokas sabāzis bikšu kabatās…
P.S. Nepieciešamo finansējumu ozola iegādei un iestādīšanai saziedoja Valsts kontroles darbinieki.
