Armands Puče: Nav labi, ka bijušie drošības dienestu cilvēki iet politikā, iesaistās privātajā uzņēmējdarbībā kā konsultanti
41
Salīdzinoši klusu sabiedriski politiskajam kopgaldam garām paslīdēja kādas armijnieces izdomātā sāpe, ka viņa Latvijas bruņotajos spēkos nevar nodarboties ar partijas lietām. Satversmes tiesa uz šo muslumu skaidri norādīja, ka šajā gadījumā pat muļķiem ir uzrakstīti likumi – profesionālā dienesta karavīram ir aizliegts būt par jebkādas politiskās partijas biedru, vienlaikus neierobežojot personības biedrošanās brīvību un tiesiskās vienlīdzības principu.
Militārā dienesta likuma 10. un 15. pants diezgan konkrēti paģēr, ka karavīram ir tiesības būt par biedru tādās biedrībās un nodibinājumos, kurām nav politiska rakstura un vienlaikus karavīram ir aizliegts veikt politisko darbību, pievienoties arodbiedrībai, organizēt streikus un piedalīties tajos.
Karavīrs savu pilsonisko attieksmi var nodemonstrēt vēlēšanu laikā – kur nav nekādu ierobežojumu. Šis gadījums nav nejauši nokritis uz galda, jo Latvijas valsts idejas ienaidnieki meklē jebkuru iemeslu, lai dezorganizētu vai klupinātu mūsu valsts pamatus. Ja pavisam godīgi, tad šādas pārliecības karavīram – kas grib būt kādā partijā un tā dēļ ir gatavs sniegties līdz pat Satversmes tiesai – nebūtu vispār jāatrodas profesionālajā dienestā. Jo kara gadījumā šādi personāži, visticamāk, būs pirmie, kas ierakumos pakāpsies uz nogalinātā kaujas biedra sastingušās sejas – lai pretiniekam pamātu savu balto kabatas lakatiņu…
Partijas disciplīna un armijas disciplīna – tas nekādi nevar atrasties blakus. Tur nav nekā kopīga!
Valsts drošībai un demokrātiskās iekārtas aizsardzībai būtu skaidri jānovelk līnijas – kur sākas un, kur beidzas stāsts par Latvijas pilsonisko identitāti, šo vārdu militārajā izpratnē. Šo vārdu drošības izpratnē. Jo skaidrāk un nepārprotamāk tas tiks pateikts, jo lielākas izredzes, ka mēs atkārtoti nepiedzīvosim četrdesmitā gada nodevību, ko pamatā paveica… nākamie Latvijas PSR komunistiskās partijas biedri.
Tātad – spēka struktūras un riski. Kāpēc militārā dienesta likums paredz, ka profesionālā dienesta karavīram nav jānodarbojas ar politiku – ja neskaita vēlēšanas – kas ir tikai loģiski un apsveicami, bet daudzajos drošības dienestos šī būtiskā valsts aizsardzības sadaļa tiek ignorēta?
Piemēram, kāpēc cilvēkiem, kam ir uzticēta pielaide valsts noslēpumam, kuru rīcībā ir ļoti klasificēta informācija, ļauj nonākt politisko partiju apritē – kā tas bija gadījumā ar JKP, ar visiem zināmajām lokomotīvēm? Kur ir garantija, ka vakardienas profesionāļi ar lielajām pielaidēm, šodien kādas partijas vārdā nešķels pilsonisko sabiedrību, speciāli neveidos sadzīvisko nenoteiktību, nemaz nerunājot par tādu parādību kā kompromitējošu ziņu izspēlēšanu pret politiski netīkamajiem grupējumiem vai koalīcijām? Mēs taču to pārbaudījām!
Viņi nespēj norobežoties no savām izdienas karjerām. KNAB bijušie augsta ranga darbinieki nākamajās piecās minūtēs pēc atvaļināšanās no dienesta un pienākumiem, sāka uzreiz slēgt treknus konsultāciju līgumus ar personāžiem, kas pārliecinoši atbilda piektās kolonnas virsvadītājiem un, vēl taču bija neslēptas vai vāji slēptas primitīvas un seklas atriebības, it kā korupcijas apzelēšanas vārdā… Kā tas ir pieļaujams?
Viņdien parādījās ziņa, ka bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, kas starp citu vairākiem mūsu valsts Prezidentiem bijis arī padomnieks un no 2016.gada līdz 2023. gadam bijis Nacionālās drošības padomes sekretārs – proti, ietekmīgākais cilvēks valstī, ja runājam par drošības tematu – tagad nolēmis palīdzēt kādai privātai lobiju kompānijai.
Starptautiskai – ar vietējo biroju… Tās būšot konsultācijas vietējiem un ārvalstu uzņēmējiem. Nav jau žēl, tikai – kā tas atbildīs valsts drošības interesēm? Kādā sakarā šis cilvēks tagad grasās pelnīt un dalīties, ja viņa galveno aktīvu – informētību – nodrošināja pielaide Latvijas valsts noslēpumam?
Tas, ka Kažociņam ir angļu drošības skolas aiz muguras, mani neuztrauc – es tā kā par Latviju vairāk. Kāpēc cilvēki, kurus uzturēja Latvijas valsts, viņi, kas ieguva Latvijas valstij piederošu slepenu informāciju un, viņi, kas laikam nav no ielas, maigi izsakoties, mierīgi atļaujas tirgoties ar savu ietekmi, kādam piedāvāties?
Ja likums to neparedz un pieļauj, tad šāds likums ir jāmaina, jāpilnveido. Nav labi, ka bijušie drošības dienestu cilvēki iet politikā, nav labi, ka viņi iesaistās privātajā uzņēmējdarbībā kā konsultanti vai padomdevēji. Nevajag meklēt un saukt piemērus, ka Rietumos tā ik pa laikam dara, jo karš parādīja, ka daudzus no šiem konultantiem un partneriem kāds vienkārši nopirka, pēc tam liekot atstrādāt – par cenu, kas Ukrainai tagad prasa desmitiem tūktošu dzīvību…
Kažociņam pašam nepielec, ka viņa jaunais iegūtais amats ar viņu pašu komplektā, tajā konkrētajā konsultāciju firmā izskatās nepieklājīgs un nekaunīgs? Speciālie dienesti nav radīti tāpēc, lai ar tiem paspēlētos – kā bērnībā pagalmā spēlējām “kazakus un razboiņikus” vai “indiāņus un baltģīmjus”… Tagad vēl kādu dienu sanāks, ka bijušais SAB priekšnieks par valsts drošību rūpēsies, pēc tam izrakstot valstij… rēķinu? Jo, kur ir teikts, ka Latvijai nevajadzēs viņa kompetenci, kas iegūta pie mūsu valsts slepenajiem zīmogiem, tostarp, Rīgas pilī? Interesanti, kā šis labi informētais cilvēks klientam pastāstīt par savu profesionālo karjeru valsts finansētā drošības dienestā, kas tagad ievirzījusies pragmatisku darījumu gultnē? Nu, tā sanāca…?
Gan jau, ka cilvēka brīvību aizstāvji, atkal skries uz Satversmes tiesu un stāstīs, ka šādi liegumi – drošības un speciālo dienestu darbinieku sakarā – nekādā gadījumā nav pieļaujami, ka tie nepalīdz Latvijas ilgtspējai vai neatbilst laikmeta diskursam. Lai viņi skrien! Valsts speciālais dienests, tāpat kā armija, nav kājslauķis… Tā ir atbildība. Mūsu gadījumā – atbildība par Latviju.
Ja “Jānis Kažociņš un dēli” domā, ka tagad viņš nu tik konsultēs un lobēs, ka viņa pakalpojumu varēs nopirkt ikviens, kas par to samaksās, tad viņam jau tagad ir jāierīvē zem deguna, ka Latvija, atšķirībā no viņa – nepārdodas. Un tiem speciālo dienestu darbiniekiem, kas tomēr kalpo nevis pakalpo, ir jāizdara viss, lai tādi kā Kažociņš turpmāk nav tuvumā nevienai lietai, kur pamatā ir valsts intereses. Jo – Latvija patiešām nepārdodas.
Kad 18. novembra svinīgajā aktā kaut kur ložā vai starp skatītājiem pamanīsiet bijušo SAB priekšnieku – atcerieties, ka tieši tā izskatās cilvēks, kas konsultē un lobē, tā izskatās kādas privātas firmas vecākais padomnieks, kurš tirgojas ar sev zināmajiem Latvijas valsts noslēpumiem… Un, nezin kāpēc ir sajūta, ka viena daļa no tiem, kas Kažociņam iedevuši vai sakārtojuši tā vakara ielūgumu, rīt, visticamāk, būs pirmajās rindās, lai liekulīgā pietupienā sagaidītu arī devītā maija inkasatorus – it kā paklausot sabiedrotajiem… Pārspīlēju? Nebūt nē.
Četrdesmitais var atkārtoties kā mēģinājums, jo Kremlim te ir daudz grūpiju, bet – tas nekad neatkārtosies kā tas toreiz notika… Jo, mēs par tādiem kā Kažociņš, runājam skaidru valodu, nevis kautrīgi izliekamies – ka tā laikam ir jābūt, ka viņam sava vieta, ka tā varbūt ir pareizi. Tas nav pareizi.
Mēs labi saprotam, ka vajadzēs sisties. Ja vajadzēs – sitīsimies. Bet Kažociņu tur pa vidu nesmērējiet…
