Armands Puče: Nav labāku melotāju par politiķiem un alkoholiķiem
161
Politiskais process rada atkarības – kaut kas līdzīgs alkoholismam. Daudziem tas arī ir kā alkohola lietošana – sava veida apreibināšanās, adrenalīns. Tie, kas māk politisko procesu novērtēt adekvāti, tiem vieglāk tur atrasties, bet – ir gadījumi, ka cilvēks neaprēķina savus spēkus, ļaujas apskāvieniem, krīt galējībās. Nu, un tad – līdzīgi kā pie alkoholiķiem, kam tiek piemeklēta atbilstoša profilakse, piemēram, ampulas iešūšana vai Minesotas programma – tādiem atkarīgajiem politiķiem iedod varu.
Ik pa laikam šādas parādības var novērot arī Latvijas politikā. Piemēram, ļoti tipiski gadījumi ir Krišjānis Kariņš vai Edvards Smiltēns, kas, burtiski uzvedas pie varas rokturiem kā anonīmiem alkoholiķi. Kas viņiem raksturīgs? Pirmkārt, šādi cilvēki visai ātri aizmirst, ka viņi patiešām ir atkarīgi. Ka tas, ko darījuši pirms pievienojās atkarības programmām, vispār uz viņiem neattiecas, ka vēsturei par to jāklusē, jāizliekas aklai.
Ka tā mežonīgā dzeršana un izvirtība – alkoholiķu gadījumā, vai – politiskā procesa aplēkāšana, pirms dabūta rokās vara – politiķu izpildījumā, nav vispār viņu stāsts. Ja viņiem tagad ir goda sajūta vai vara, tad tas ir pašsaprotami, ka viņi to ir nopelnījuši ar smagu darbu – katru dienu pierādot, ka viņi paveic kaut ko būtisku. Anonīmo alkoholiķu versijā – katra diena kā jauns sākums. Šādiem cilvēkiem ir ļoti raksturīgi būt augstprātīgiem un vēl viena iezīme – viņi vienmēr visās lietās un vietās ir gatavi strādāt, pārsvarā fizisku darbu, bet, ja kaut kas nesanāk, tad vainīgi citi.
Ja to citu nav, tad tos viņi izdomās… Nav jau labāku melotāju par alkoholiķiem un tieši tas pats ir jāsaka par politiķiem. Kariņš pat savu atkāpšanos nespēja ar pirmo reizi skaidri noformulēt, cenšoties kaut ko savā uzrunā vērpt, kaut ko murgot, piņķerēt. It kā būtu mammai pēc ballītes jāatbild uz aizdomīgo – uzpūt, ko jūs dzērāt, ko lietojāt?
Vēl anonīmjiem alkoholiķiem ir mentori – tādi paši alkoholiķi, kam viņi krata savas pārdomas, vai mēģina dalīties ar savas deformētās pasaules izpratni. Tā ir kopdarbība, jo abiem vajag. Viens klausās, otrs runā, pēc tam samainās vietām un – abiem labi. Neatkarīgi no nepabeigtas vidusskolas, vai pabeigtas universitātes. Ekspremjers Kariņš tādu mentoru ir atradis Finanšu ministra Ašeradena personā, bet pēdējā laikā izskatās, ka arī Prezidents Rinkēvičs šādu attiecību modeli būtu gatavs piekopt.
Piemēram, starp sevi un Kariņu. Nebūsim taču akli – Rinkēvičam ar to politiku jau arī kā anonīmajam alkoholiķim. Atkarība spiežas ārā pa visiem caurumiem, žaketes pogu caurumus un foto pašiņus, ieskaitot. Kā smejies – tas, ka neesi dzēris četrus iepriekšējos gados, tas nodzertajā ģīmī nepārādās.
Viņdien, viens otru papildinot, premjers un prezidents rīkoja preses konferenci. Priekšplānā – sadales tīklu tarifi un tam sekojošā publiskā rezonanse. Rinkēvičs, mēģinot noformulēt savu attieksmi pret Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (SPRK), izspļāva – ja nebūs komisijas rīcība, viņš neredz jēgu, kāpēc “tādi kantori būtu jāuztur”. Uz ko Kariņš, mājot ar galvu, saka – “jautājums ir par to, vai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir uzdevumu augstumos”. Pag, kas notiek?
Tarifus, par ko tagad cepas un vārās katrā Latvijas sētā un kāpņu telpā, taču apstiprināja valdība. SPRK nodarbojas ar ekonomiski pamatotu tarifu noteikšanu, lai sniegtu lietotājiem drošu, nepārtrauktu un kvalitatīvu pakalpojumu. Bet, lai arī neatkarīga – SPRK tomēr nekādi savos lidojumos nevar apiet Ekonomikas ministriju un arī premjeru nē. “Sadales tīkls” taču ir valsts kapitālsabiedrība, kur īpašnieks ir valsts. Tāpat kā “Latvenergo” un “Augstsprieguma tīkli”. Visu trīs uzņēmumu peļņa taču tiek ieskaitīta valsts budžetā – kā to nosaka valdība. Bet, apstiprinot tarifus, uzņēmumu peļņa tiek tajos ierēķināta. Kurš mums atbild par valsts budžetu?
Turklāt, neaizmirsīsim, ka šos “Sadales tīkla” tarifus vēl sāka ķidāt pirms gadu mijas. Tas jau tad bija blīkšķis! Bet, ja SPRK no kaut kā kratās vaļā, tad tā nekādi nevar atkratīties no fakta, ka minētie valsts uzņēmumi nestrādā brīvā tirgus apstākļos. Tas vispār nav tirgus! Monopols bez metamajiem kauliņiem… Ko var SPRK mazākais darīt – norādīt, ka šādas algas, kādas, piemēram, saņem padomes locekļi šajos uzņēmumos, nekādā mērā nav salāgojamas ar reālo dzīvi, tātad – reāli nav arī paši tarifi. Jeb kā saka Varakļānos – tarifi ir feiks.
Bet SPRK par šo klusē, jo pašiem gan spilveni, gan izpletņi. Skaidrs, ka pēc esošās metodikas viss ir bumbās, tikai – kurš teica, ka metodika ir pareiza, ka tā atbilst Latvijas Republikas iedzīvotāju, sabiedrības interesēm? Ka tā atbilst Latvijas uzņēmēju konkurētspējas palielināšanai? Bet – atbildīgo nav! Nu, gluži kā pie alkoholiķiem, kas ārstējas. Paši jau neko, tie citi – viņi atveda, salēja glāzēs, ielēja mutēs, liekot turēt rokas uz muguras… Vainīgi ir visi citi, tikai ne pats.
Par bankām un likmēm jau nav labāk. Latvijas bankas ierēdne Santa Purgaile, kas atbildīgā par banku uzraudzību, saka, ka ārkārtas peļņu komercbankām nevajag ņemt nost – kā to izdarīja Lietuvā un Itālijā – ka vajagot panākt, lai bankas peļņu ieguldītu “finanšu tehnoloģijās”, kas banku produktus padarītu lētākus, pieejamākus, ērtākus. Vai jūs slēptu no alkoholiķa šņabja pudeli viņa dzīvoklī? Tas, ka bankas jau sen sēž uz šī “fintech” viļņa un nekas nepaliek klientam ne lētāks – ne pieejamāks – to ierēdne tautai nepastāsta.
Vai mums ar pirkstu parādīt, kurš šajā visā lobē komrecbankas? Bet, raug, ko tagad izdomājuši, ko šajās dienās lolo Finanšu ministrijā – bankas Latvijā par savu negausību tiks pārmācītas ar šaušalīgu plānu: tām vajadzēs obligāti maksāt Uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu 20% apmērā no iepriekšējā gada peļņas. Citiem vārdiem – tas ir avansa maksājums, kas tiks iemaksāts avansā un tas vienmēr paliks bankas nodokļu atskaitē kā samāksāts nodoklis.
Tas nav nekāds papildus maksājums – tas ir priekšmaksājums, priekšapmaksa, ko vēlāk tāpat ieskaitīs bankas bilancē. Un – viņu peļņas apetīte no tā nemazināsies! Klients tāpat tiks noslaukts, jo nav dzirdēts, ka bankas Latvijā nodarbotos ar kaut ko citu… Kur tur parādās solidaritātes risinājums? Lobiji gan parādās… Uz šī fona paliku augšpēdus, kad Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs kā tāds parasto cilvēku draugs pagājušajā nedēļā pateica – “ar likumu uz laiku jānosaka samazināti procentu maksājumi hipotekārājiem kredītiem”. Izklausās ļoti labi un tautsaimnieciski, bet – tieši tāpēc neticami. Kā Reirs to grib panākt? Ar likumu? Tas izrādās – ir iespējams?! Nu, Jānīt, pamēģini šo izrullēt līdz uzvarošām beigām… Ka tik beigās nesanāks tā, ka rudenī uz siltajām zemēm gan dzērves aizlidos, gan Reirs… izlidos no “Jaunās Vienotības”.
Visbeidzot, par valdību. Anonīmo alkoholiķu klasika – ja neko vairs pats nesaproti, taisi tādu murgu, lai arī citiem nav skaidrs. Un, protams, neaizmirsti tajā visā vainot kādu, kas ir bijis pa rokai, apmelot. Ja kāds domā, ka Kariņš ir šobrīd norāvies no ķēdes – muļķības. Jo, kā var bez dinamisma norauties? Dianamisms esot šai kritušajai valdībai bijis lielā iztrūkumā… Kas netrūka?
Koalīcijas kolēģu pazemošana sen nav izskatījusies tik rupja un paviegla, kā tika spēlēts – premjeram aizrunājoties pat tiktāl, ka Uldis Pīlēns no “Apvienotā saraksta” varētu būt labs Ekonomikas ministrs. Kariņš šo vietu jau viņam pataupījis… Labi, ka mums ir viens, kas to tagad saprot un – arī nosaka… Kam, kur būt. Vai “Jaunā Vienotība” ir salasījusies 17. gadsimta karaļa namu galma stāstus un paradumus? Vienubrīd jau sāka izskatīties, ka lords Kariņš savus premjera svārkus vai nu saņēmis mantojumā, vai pūrā – apprecot daiļo grāfieni…
Un, lai “Jaunajai Vienotībai” galīgi neliktos, ka viņi šobrīd atrodas pa kreisi uz Marsa, atgādināšu par tā sauktajām valdības prioritātēm. Apstiprinot 2023. gada budžetu, Krišjāņa Kariņa vadītais ministru kabinets noteica šādus piecus galvenos punktus: 1)valsts drošība un ārpolitika, 2)izglītība, 3) enerģētika, klimats un vide, 4) konkurētspēja, 5)dzīves kvalitāte. Kā jums šķiet – kas šobrīd no visa nosauktā pazaudējis aktualitāti? Lūk, ko pirms nedēļas teica tā sauktais koalīcijas gods, prāts un aptumsums – tik jocīgi tas izsklausījās! – iezīmējot 2024. gada budžeta melnraksta lielos ceļa stabus: 1) aizsardzība, 2) sabiedriskā kārtība un drošība, 3) veselības aprūpe, 4) izglītība. Punkts. Nekā vairāk! Energoresursi? Naivie! Ar enerģētikas politiku un konkurētspēju esam sešos mēnešos tikuši tādā skaidrībā, ka ir skaidrs – ar to nevajag nodarboties, ja esi skaidrā… Vai te automātiski neuzrodas jautājums par jaunās ministrijas lietderību, ko pērn ieviesa ar ilgtermiņa redzējumu? Ātri gan tas pārgāja… Bet, kas attiecas uz konkurētspēju – lai par to spriež leiši un igauņi, tas tāpat nav mūsu.
Nevajag kaitināt Kariņu, ka nesāk dze… atvainojos, ka neuzraksta vēl atlūgumu? Lai raksta! Jau uzrakstīja! Tāpat kā pie alkoholiķiem – vismazāk mums pārējiem vajadzētu palikt no šī procesa līdzatkarīgiem. Atkarīgiem no kādas politiskās kustības vai spēka pašpieņemtas, iedomātās vīzijas – par īpašo izredzētību. Ja vara un tās kāre ir vienīgais, kas liek nodarboties ar politiku, tad labāk lai viņi… dzer.
