Armands Puče: Miglinieks un Timma varētu izvirzīt Ždanoku Trīszvaigžņu ordeņa saņemšanai. Jo nolikums to atļauj…
0
Basketbolista Jāņa Timmas izvēli savas karjeras rudeni nospēlēt kaut kādā Krievijas organizētā sporta pasākumā vairākums no sabiedrības vērtēja negatīvi. Prasīt no pieauguša jaunieša, vai viņš saprot, ko dara – laikam ir nenopietni, lai gan – prasīt vajag. Līdzjutējs nav vienaldzīgs pret savu elku visās viņa būšanās – tāpēc jau viņš ir līdzjutējs. Izklaides pasaule ir uzbūvēta tik primitīvi, ka šķietamie varoņi nekad nav piederējuši tikai sev vien. Jo, kam tad par godu viņi tur skraida – vieni pa arēnām, citi pa skatuvēm, vēl kādi – stadionos vai kultūras namos.
Timmas gadījumu nevar saukt par klasisku nodevību, jo viņš šoreiz nodod tikai pats sevi. Nodod sevi krievu lietošanai, labi saprotot, ka tieši tā arī tas izskatīsies. Nav šaubu, ka Krievija šādu “Jaņisu” izmantos ne tikai sporta laukumā, jo viņu pusē šajos laikos tāda kārtība. Vai Timma nezina, ka Krievija šobrīd ar pilnām aptverēm Ukrainā balsta primitīvu zagšanu, nežēlīgu slepkavošanu un bravurīgu izvarošanu?
Bez jebkāda iemesla – kā mežoņi no citas civilizācijas. Protams, ka viņš zina. Tāpat kā viņš labi zina Latvijas valsts pieņemtās konsekvences – nulles tolerance, ja esi nolēmis šajos laikos sadarboties ar Kremļa režīmu, jebkādā izpausmē. Basketbola gadījumā tas nozīmē – Latvijas izlases durvis viņam tagad ir slēgtas.
Timma līdz šim izlasei nav atteicis, bet būsim jau nu skaidri un patiesi – viņa fiziskais statuss vai konkurētspēja šobrīd arī nevilktu valstsvienības laicīgo standartu. Droši vien tāpēc Jānis šajā izvēlē vismazāk domāja par Latvijas izlasi. Proti, praktiski bez cerībām iekļūt sastāvā, viņam neko citu jau neatraus… Un tomēr – Timma acīmredzami nebija gaidījis, ka viņa lēmums radīs tik lielu negatīvu ažiotāžu. Tāpēc sekoja pekstiņi par “tā ir mana dzīve”, “tā ir mana izvēle”, “lieciet mierā”…
Jānis tā arī nesaprata, ka viņš nodemonstrēja ne jau “nejauciet sportu ar politiku” principu, bet gan elementāru izpratnes un zināšanu seklumu par laikmetu.
Kāds tur atsaucas uz nelaimīgu mīlestību, kas cilvēku bieži vien padarot par ākstu – runa ir par publiskajām ziepju operām, ko pats Jānis līdz šim ir publiski tiražējis. Tā var būt. Tikai, mīlestības gūstīšanai nav nekāda sakara ar algotņa pienākumiem kaut kādā krievu marginālā sporta kolhozā…
Vērtīgā ziņa: kad šis pats cilvēks nonāks jau citās krustcelēs, mēs labi zināsim, ka viņš patiešām ir tikai parasts algotnis. Piesaukt patriotismu sporta sakarā vispār ir bezjēdzīgi, jo, ko tad viņi ar tiem izlases vai klubu krekliem dara – ne jau cīnās par brīvību, vai aizstāv savu ciemu no iebrucējiem. Un, arī dzīvības neviens no šiem neglābj, nemaz nerunājot par kaut kādu pievienoto vērtību, kas tiek radīta. Bet piesaukt konkrētā cilvēka prātu un jēgu, ja runa ir par valsti kā emocionālās piederības institūciju – tas jau gan būs stāsts par sūda brāļiem. Ar tādiem nepinas.
Un, pavisam cits gadījums, kad jums priekšā patiešām ir klasiski nodevēji, arī no basketbola aprindām. Tas bija tālajā 1992. gada pavasarī, kad 28 gadus vecais Igors Miglinieks un 25 gadus jaunais Gundars Vētra – neapšaubāmi, tā laika un brīža mūsu labākie spēlētāji – atnākot uz Latvijas izlases pirmo treniņu un saprotot, ka Maskavā viņiem iedos vairāk – gan treniņtērpus, gan pārtikas talonus, gan dolārus, gan nebūs jāspēlē pirms olimpiādes kvalifikācijas turnīrā – pagriezās un atteica savas valsts izlasei.
Pa ceļam vēl indīgi pierunājot mazo Miglinieku, lai tas arī nespēlē… Uz vispārējās nacionālās atmodas fona, ka mēs esam tikuši beidzot vaļā no krievu jūga, ka mums atkal ir pašiem sava komanda un krāsas – daži izvēlējās palikt pie okupantiem. Turklāt vecākais Miglinieks, kas nomināli tobrīd ir Latvijas izlases kapteinis, kam kabatā jau ir 1988. gada paņemtais olimpiskais zelts, ko viņš izcīnīja kopā ar PSRS izlasi – kaut ko tajās dienās vēl murmulēja par “sportista mūžs ir īss”, ka “man tur ir draugi”, “īstenībā es sirdī pārstāvēšu Latviju”…
Saprotiet, tas ir laiks, kad beidzot mēs esam brīvi un ceļam lepni savu karogu. Ka nav vispār diskusija par izvēlēm, jo beidzot tā ir mūsu lieta, ko esam atguvuši. Tādā mirklī daži no latviešu strēlniekiem, nolēma vēl pasargāt… Ļeņinu. Pie viņa zārka.
Nu, labi – izvēlējās, krievs ar viņiem! Bet trīsdesmit divus gadus vēlāk Igors Miglinieks raksta iesniegumu Latvijas olimpiešu sociālajam fondam, lai viņam piešķir mūža pabalstu. Formāli viņš to var darīt, formāli viņš pat atbilst nolikuma kritērijiem – kā olimpiskais čempions zem sarkanā karoga…
Ne jau viņš viens tāds, kad citas izvēles nebija. Bet – viņš ir vienīgais tāds, kad izvēle pēkšņi notika, kad izvēle tika dota. Tad atsaka. Un izrādās, ka viņam Latvija tagad nezin kāpēc noder… Tagad tā ir vajadzīga. Tas ir sociālais fonds, ko izveidoja Latvijas olimpiskā komiteja – iespējams, viena no jaudīgākajām sabiedriskajām kustībām, kad cīnījāmies par valsts neatkarību. Tas ir fonds, kurā Latvijas valsts ieskaita naudu, lai materiāli atbalstītu sporta veterānus-izcilniekus.
Tas nav fonds, kas domāts cilvēkiem, kas negribēja startēt zem Latvijas karoga. Un, Igors zina, ka viņš toreiz nevis nevarēja, bet – negribēja. Ja negribēja tad, kāpēc grib tagad? Tāpēc, ka nolikums atļauj… Olimpisko zeltu viņam neviens neatņems, bet mums neviens nav atņēmis arī vēsturisko atmiņu un tā skaidri atgādina, ka Miglinieks savu Latvijas olimpisko lāpu nodzēsa 1992. gada pavasarī, iemetot to grāvī… Un Latvijas olimpiešu sociālais fonds radās tikai tāpēc, ka latviešiem bija tāda iespēja, ko Miglinieks toreiz apzināti neizmantoja.
Tāpat kā Jānis Timma, arī Igors Miglinieks nav slikts cilvēks – nav slikts, bet tas nenozīmē, ka ir labs – tikai jautājumā, kas attiecas uz Latvijas valsti un tās vajadzību, viņš nebūs lektors, kurā ir vērts ieklausīties, vai kurā vispār būtu jāklausās. Pat, ja stāvējis uz barikādēm…
Mēs taču skolās bērniem neliekam no galvas mācīties PSRS himnas vārdus, tad kāpēc Latvijas olimpiešu sociālais fonds grib, lai pie viņiem šī himna skanētu?
Kas tie ir par cilvēkiem tajā fondā, kas nesaprot elementāras lietas – kur sākas valsts, kur beidzas valsts griba? Ja tā ir privāta iniciatīva – dariet, daliet, tērējiet… Bet šajā gadījumā ar Miglinieka mūža pabalstu – te nav nekāda labdarības vai žēlsirdīgo māsu skola. Tas ir tieši tāpat, ja Trīszvaigžņu ordeni mēs iedotu Tatjanai Ždanokai – jo viņa jau arī formāli atbilst ordeņa kapitula nolikumam, ir Latvijas pilsone, nav notiesāta par darbību pret Latviju. Un, ar mūsu olimpisko čempionu basketbolā ir ļoti līdzīgi. Formāli atbilst. Bet – tikai formāli. Ļoti formāli.
Ja jums vēl nepielec, pavaicājiet tā laika darba cilvēkiem, kur viņi atradās tajā dienā, kad 1992. gada vasarā Lietuvas basketbola izlase cīņā par Barselonas olimpisko spēļu bronzu, uzvarēja komandu, kurā spēlēja latvieši – Vētra un Miglinieks… Atļaušos būt pārspīlēti kategorisks – visi Latvijā todien bija par leišiem. Visi! Visi tie, kam Latvija nozīmēja valsti, nevis kājslauķi, vai izdevīgu veikalu.
Mēs taču labi saprotam, ka nodot valsti var tikai vienu reizi…
Par šo tēmu šonedēļ tika runāts arī TV24 raidījumā “STOPkadri”:
