Armands Puče: Mēnesmeitiņa, suteneri jeb cik ilgi vēl pacietīsim Krievijas iedibināto gāzes veikalu? 58
Autors: Armands Puče
Propāna gāze normālos apstākļos ir bezkrāsaina un bez smakas. Lai noteiktu noplūdes, tai piejauc saožamu sēra savienojumu. Latvijas energoresursu politikā gāzei arī nav maza loma, vienīgi tai neko šajā gadījumā nejauc klāt, lai pamanītu vai noteiktu nejaucības un blēdības. Lai gan – ai’ kā vajadzētu…
Inčukalna gāzes krātuve, ko veidojusi daba, ir viens no unikālākajiem aktīviem, kas ir Latvijas valsts rīcībā. Ja šo prastu izmantot kā kārtīgi un godīgi saimnieki, tad mēs bēdu kopumā nezinātu – nu vismaz tiktāl, cik būtu jāapmierina ārstu vai skolotāju vajadzības. Un vēl pāri paliktu…
Bet tā nav un vēl kādu laiku nebūs, jo Inčukalnu kā stratēģiski svarīgu objektu savulaik ievilka privatizācijas tirgos, ko kontrolēja krievu spēka struktūras. Protams, ka pēdējos gados lietas mainās, taču jocīgās āža kājas bez epilācijas joprojām te maisās pa vidu kā tāds sarkanais zīmogs mūsu sabiedriski politiskās vides…es gribēju rakstīt “korumpētībai”, bet – nē, nevar taču būt, ka mūsu valstvīri un valsts sievas ir tādi nelieši. Piktogrammu ar smaidiņu pēc iepriekšējā teikuma paši varat iztēloties. Bet, tagad par dažām lietām, kas tā kā informatīvajā telpā pieteicās, bet paslīdēja garām – jo tāds iepakojums.
Gan jau esat dzirdējuši, ka nākamā apkures sezona būšot pirmā, kurā Latvijai būs pilnībā jāiztiek bez Krievijas gāzes. Mūspusē krievu gāzi tirgo “Gazprom”, skaisti piesedzoties ar uzņēmuma nosaukumu – “Latvijas gāze”, un vēl vairākām naivām uzņēmējdarbības kombinācijām, kas uzņēmuma vadītājam Kalvītim liek sevi saukt nevis var Vaņķu, bet par Lāčplēsi, vai sliktākajā gadījumā – par trešo tēva dēlu, kas to vien tik dara kā domā, lai kalpotu trīs zvaigznēm un Sēlijai.
Protams, ka viņš kalpo saviem akcionāriem – krieviem, kas par nopelnīto naudu Latvijā, uztur Krievijas slepkavnieku un izvarotāju armiju. Starp citu, par šo pašu naudu “Gazprom” ir izvedojis kaut ko līdzīgu Prigožina algotņu baram, ko nezin kāpēc sauc par privāto militāro struktūru. Bet teiksim, ka tās ir emocijas. Paliksim Latvijā. Lūk, viņdien “Latvijas gāze” prasīja mūsu valstij segt zaudējumus, kas tai radušies pagājušajā rudenī. Atminiet histēriju ap kurināmā rezervēm – premjers (Kariņš) kaut ko pieprasīja, bijušais premjers (Kalvītis) kaut ko sasolīja.
Galarezultāts – gazpromieši esot gāzi piegādājuši Latvijas krātuvē. Tā kā ziema bija silta un cilvēki taupīgi, tad šis piegādātais dabas resurss palicis neiztērēts. Tomēr vārdam “piegādātais” ir vēl dažas blaknes – gāzi iepirka par augstu cenu ar domu, ka valsts to nopirks. Valsts tagad vairs neko nepērk, bet “Latvijas gāze” pieprasa neiztērēto apjomu, ko Kariņš lūdza turēt kā nepieciešamo rezervi, Latvijai… atpirkt. Jo esot radušies zaudējumi.
Ir pamatotas aizdomas, ka šo prasību krievi izvirzījuši nevis uz dullo, bet gan – uz kādas parakstītas vienošanās pamata. Uzzināt, kas tas par papīru ar zīmogiem un garantijām, kas ļauj “Gazprom” biksīšu ieliktnīšiem tagad kaut ko pieprasīt – faktiski ir neiespējami. Jo tā būvēta mūsu energoresursu politika – ar krievu rokām un viņu nodomiem, bet ļoti, ļoti klusi… Bet var daudzmaz droši apgalvot, ka papīri viņiem – “Latvijas gāzei” – ir kārtībā. Un varam jau tagad saderēt, ka tiesā, ja tāda notiks, Latvija zaudēs.
Taču, iespējams, līdz tiesai nenonāks – jo tā vienmēr notiek ar šādiem gadījumiem, ka slepenie protokoli, kurus aizpilda bijušie un esošie valsts pārvaldes ierēdņi, kalpo kā ķīlas ar dzelžainu apmaksas kārtību. Un, atgādināt, ka “Latvijas gāze” ir pratusi gan uzrunāt, gan apmaksāt bijušos ierēdņus – ar un bez pielaidēm valsts noslēpumam – ir vērts. Tās ir kombinācijas, kas tik labi padevušās kāda laikmeta un paaudzes rafinētajiem dižgariem. Vai es nosaucu bijušās “Tautas partijas” idejiskā tēva Andra Šķēles vārdu? Nē, es negribu šo godīgo cilvēku iejaukt šādā nesmukā kombinācijā. Pilktogrammu pēc šī teikuma paši izdomājiet…
Ko darīt? Vai vispār var kaut ko izdarīt šajā konkrētajā gadījumā, kur valstij būs jāmaksā desmitiem miljonu liela nauda? Varat būt droši, ierēdņi savas pakaļas ir pieseguši un viņi ne tikai nemaksās par savu (ne)profesionalitāti un (ne)kompetenci, bet arī paliks savās vietās. Jo tā Latvijā dara. Atliek paskatīties uz politiķiem. Viņu rokās šobrīd ir diezgan paliela ādas pletne, kas liktu visiem Latvijā dzīvojošajiem čekistiem ar virsnieku pakāpēm un politiķiem, kas izkrāso mākoņu maliņas, ja ne šajā sakarā pierauties, tad vismaz atdzist. Kokrēti. “Latvijas gāze” jeb “Gazprom” pavasarī paziņoja, ka tā pārdos savu meitu – gāzes infrastruktūras komplektu ar nosaukumu “Gaso”.
Tā kā darījums notika zibenīgi un tur ir iesaistīta kāda Igaunijas kompānija, nav šaubu, ka “Latvijas gāzes” akcionāriem to vajadzēja kā ēst – jo igauņi kaut ko ir pratuši sarunāt/apsolīt vairāk, nekā to krievi dabūtu cauri pie pašreizējās Kariņa valdības. Starp citu, ideja, ka “Gaso” kā kritiskās infrastruktūras obektam vajadzētu palikt Latvijas valsts bilancē – pirms notika krievu līkop ar igauņiem – mūsu platuma grādos bija ļoti dzīvelīga. Runāja, ka “Latvenergo” būtu tā kā pircējs vai tamlīdzīgi. Bet, tā kā čekistiem un poļitrukiem vajadzēja gatantijas, bet Kariņš neko tādu laikam nebija gatavs celt – tad gazpromieši gāja citus ceļus.
Ja nav slinkums, parakājieties interneta dzīlēs un sapratīsiet, ka tiem slavenajiem “igauņiem”, kas grib pirkt “Gaso”, ir tik pat liels sakars ar Igaunijas tīro biznesu kā Jurim Savickim ar Gunāra Astras piemiņas fondu. Kāpēc rakstu – “grib pirkt”? Darījumu jāapstiprina Latvijā – vispirms konkurences padomei, pēc tam valdībai. Šī noteikti būtu reize, ka strādātu ne tikai principi, bet arī loģika. Proti, ka Kariņš pateiktu “Latvijas gāzei”, ka “Gaso” darījums netiks akceptēts Ministru kabinetā.
Pēc tam Latvija izmantotu savas pirmās nakts tiesības, pārņemtu “Gaso”, bet naudu, kas paredzēta akcionāriem – noliktu iesaldētā darījuma kontā, līdz brīdim, kad beigies karš un sankcijas. Tādā veidā mēs saglabātu kontroli pār mājsaimniecību gāzes infrastruktūru, kas patiešām ir kritiska visās nozīmēs, un vēl parādītu krieviem un vietējiem suņiem, ka tas, ko viņi visus šos gadus šeit Latvijā ir darījuši ar energoresursu politiku – ir bijusi maucība, vai izmantojot pamatšķiras dzejnieka vārdus – mēnesmeitiņas došana pa apli…
Un pēc tam Kariņš varētu arī uzzvanīt valsts kapitālsabiedrībai “Conexus Baltic Grid”, kas ir vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operators Latvijā jeb skaidrāk – tā ir Inčukalna gāzes krātuve – un konkrēti pavaicāt: kā tas nākas, ka viņi ir iesnieguši Sabiedrisko pakalpojumu komisijā jaunu dabasgāzes pārvades sistēmas pakalpojumu tarifa projektu, prasot par 39 procentiem vairāk kā līdz šim? Ar atrunu – ka kopējās kompānijas izmaksas ir mazinājušās, taču “plānoto tarifu pieaugumu nosaka dabasgāzes patēriņa kritums”.
Tātad, vēstījums skaidrs – cilvēki sāka dzīvot taupīgāk, tāpēc dabasgāzes piegādes viena no fiksētajām komponentēm ir… jāpalielina. Lai pakalpojuma ņēmēji maksā! Nopietni? Varēja jau apaļot uz visiem 40, bet laikam sabijās… Kur palika “Cenxus Baltic Grid” modernizācijas plāns, ko pusi sedz Eiropas fondi un tas tika apstiprināts vēl pirms visiem kovidiem un kariem? Ja reiz modernizē, tad jau laikam ar domu, ka būs ekonomiski pamatoti, nevis – dārgāk. Kā ar nodomiem, ka valsts kritisko infrastruktūru nevis tikai pārņem, bet to pielieto – lai visiem dzīve būtu lpatiešām abāka? Uzsvars uz vārdu – visiem.
Beigsim taču vienreiz kalpot Krievijas izveidotajam enerģētikas politikas kartelim vai konstruktoram. Var jau izklāties, kāds var arī sarkano lukturi turēt ielas galā, bet – tautas pacietības termometrs sen jau vairs iedaļas neuzskaita. Tagad tas mēra godīgumu un causpīdīgumu. Kārtību. Var saprast, ka “Gazprom” cilvēkiem šie ir sveši vārdi un vēl mazāk viņi tos spēj pielietot ikdienā, bet – Latvija šo vēstures posmu sev līdzi nevilks. Kurš to nesaprot?
Premjer, proties!
