Armands Puče: Martina Gausa skalps ir nevērtīgs – ne jau viņš izdomāja šo sistēmu
0
Zviedru rakstniece Lindgrēna vienā no savām grāmatām paklausīgajam Brālītim nolika blakus iedomu tēlu, kurš atļaujas darīt to, ko Brālītis pats nekad nedarītu. Tieši tas pats noticis ar latviešiem, viņiem, uzturot “airBaltic”, kompānijas vadībā ir ielikti cilvēki, kas dara to, ko parastie vadītāji nekad nedarītu. Sākot ar žanra klasiku – meliem…
Teiksiet, ka “airBaltic” nav parasts uzņēmums, ka tā ir korporācija ar sarežģītu struktūru, kas darbojas specifiskā nozarē ar lieliem izaicinājumiem? Muļķības. Aviobiznesu visā pasaulē spēlē pēc vienādiem noteikumiem, un atšķirības ir tikai tajā, vai izvēlētās ambīcijas ir panesamas, pārspīlētas vai greizas.
Kad 2. janvārī viņi paziņoja, ka vajadzēs atcelt vairāk nekā 4000 lidojumus vasaras sezonā, pamatojot to, ka lidmašīnu dzinējiem kavēsies apkope, prātā ienāca tikai viens vārds – “bankrots”…
Kad tās pašas dienas pēcpusdienā uzņēmuma padomes priekšstāvētājs vēl mēģināja stostīties, kā labāk mammai (valstij) paprasīt naudu, prātā ienāca otrs vārds – “bankrots”… Teiksiet, ka abi vārdi ir vienādi? Es jau par to pašu. Lai kā iepriekšējos pāris gadus “airBaltic” centās pušķoties pie spoguļa, astoņos dažādos veidos zīmējot savu nākotni, tāpat bija redzams, ka ar vizāžistes pakalpojumiem vien, te neviens cauri netiks.
Tā kā “airBaltic” pieder valstij, tad valsts arī visu nosaka – atbilstoši savai izpratnei, kompetencei un zināšanām. Valsts nav uzņēmēja, attiecīgi arī lēmumi vai visa lēkāšana ap šo projektu ir ļoti valstiski, kas neko vairāk par neizlēmību nepiedāvā. Tieši tāpat kā mīcāmies ap jebkuru publiskā sektora jautājumu, ja vien tas neskar viņu pašu atalgojumu. Tur gan diskusija un tepms ir līmenī, visā pārējā kā pie birokrātiem – jāskatās…
No valsts puses ir iecelta padome, kas skatās. Šie vīrieši labākajos gados visi atbilst tam standartam, ko sauc par pieredzi uzņēmumos, bet ir vēl kāda nianse, kas viņus vieno. Latvijas ieceltie padomes locekļi ir no tās sauktās valsts pārvaldes nomenklatūras – proti, nekad nav strādājuši privātajā uzņēmējdarbībā, kur jāēd zeme vai jārokas sūdos līdz elkoņiem. Viens savu kompetenču spektru ir slīpējis citā valstij piederošā kapitālsabiedrībā, otrs vandījies pa ministrijām, trešais – arī nav ticis tālāk par valstij piederošām akciju sabiedrībām. Ceturto lieku mierā, jo viņš nav mūsējais un pārstāv to šķietami niecīgo mazākuma akcionāru. Tātad, lai arī pēc CV viņi visi it kā kaut kādai vadībai der, savā praktiskajā pielietojumā tās ir parastas grīdas līstes, ko viņi līdz šim ir nepārprotami apliecinājuši.
Ja “airBaltic” padomes loceklis var apvienot savus pienākumus ar bumbulēšanu vēl citā valsts kapitālsabiedrībā (piemēram, TET padomē) – tad abās vietās viņš patiešām nav nopietns. Bet kāds taču šādu shēmu izdomāja!
Starp citu, tas nav avārijas gadījums, ka vēl viens no “airBaltic” aktuālās padomes ir atrodams slavenajā Kulberga plakātā par Rail Baltica murgu – tas raksturo visu šo sistēmu. Un nebūs par skaļu teikts, ka tajās valsts pilnvarnieku vai pārstāvju kurpēs var atrasties arī koka klucis Konstantīns – jo kā redzams, no esošajiem šajā biznesā ir ne slits, ne auksts. Atvainojiet, bet paprasīt kārtējo kaudzi no valsts – to jums spētu gan baleta trupas masu skatu dalībnieks, gan jebkurš Rīgas sētnieks vai barista. Nevajag izlikties, ka padomes locekļi ar metinātāja sejām un atalgojumu, kas neatbilst uzņēmuma tā sauktajai performancei, vispār šajās firmās kaut ko nosaka vai virza, par attīstību vai izaugsmi nemaz nerunājot. Bet, vai viņi paši tur nonāca?
Vislabāk šo musturu saprot šī brīža Satiksmes ministrs Kaspars Briškens, jo viņš nepieklājīgā vecumā ir izvandījies pa dažādām valsts trekni apmaksātām padomēm un silēm, līdz nonāca politikā. Par viņu jau arī kāds savulaik aizlika vārdu vai deva zobu – kā garantiju. Tagad brīnāmies par rezultātu.
Starp citu, Briškens arī pie “airBaltic” savulaik veģetēja kā padomes priekšsēdētāja vietnieks – tā kā nevajag te stāstīt par Karlsoniem, kas ir izdomāti un ierodas, negaidot. Tāpat kā nevajag rādīt ar pirkstu uz aviokompānijas valdes priekšsēdētāju Gausu, jo viņš pats savu posteni neizgudroja. Atbildība ir jāprasa no tiem, kas šādu kārtību ir izveidojuši, pieļāvuši un – turpina darīt.
Ja Gauss slikti strādā, ko raksturo uzņēmuma biznesa plāns ar mērķiem, tad padome viņu maina. Ja padome nesaprot, kur atrodas, tad satiksmes ministrs viņus cērt. Ja ministrs ir no sūnu ciema, tad mums ir premjers – kas maina ministru. Te vispār nekas nav sarežģīts, kā vien jābūt izlēmīgiem – ir jāpieņem lēmumi.
Kad pagājušajā vasarā “airBaltic” izlaida valsts garantētās obligācijas ar rekordaugstu ienesīgumu, kāds taču šo visu izfunktierēja? Ja tas nāca no Finanšu ministrijas, tad es saprotu, ka to visu ir paveikusi partija “Jaunā vienotība” – jo bez viņiem tādu cunduru cauri nedabūtu. Turklāt tas vēl bija ļoti slepeni. Par “airBaltic” iešanu biržā tas pats: investors, kas kaut kur pa krūmiem, kārtējās maskētās valsts piešprices, lai kaut ko bilancēs izlīdzinātu vai noapaļotu. Kam šobrīd uz pasaules interesē kompānija, kas nes milzīgus zaudējumus un tajā pašā laikā atrodas pie mākslīgā elpināšanas aparāta? Nevienam.
Jā, tika pirktas lidmašīnas, tās pēc tam izīrējot citiem – ja ar šo paņēmienu nepelna naudu, tad kāpēc to darīt? Ja tomēr pelna – kur nauda paliek? Jo var jau tā arī būt, ka visu mums nemaz nerāda, nestāsta. Varbūt tieši tāpēc ir vajadzīgas tādas padomes, tādi gausi un briškeni, lai shēmotu. Jo pieminētā 2. janvāra paziņojums no “airBaltic” puses taču nebija par motoru remontu – pat dzejniecei Rancānei (JV) tas ir skaidrs. Sniegs uz galvas negaidīti uzkrita dažas dienas vēlāk… Bet 2. janvāris bija ar domu, lai kaut ko panāktu šajā stāstā, lai kaut ko saviļņotu. Ko?
Ja valsts piedalās šajā biznesā un uzskata, ka tas Latvijas tautsaimniecībai ir kā asinsrite – nu, vismaz viena plauša vai puse no aknas – tad nevajag stresot. Apmaksājam rēķinus un miers debesīs. Pieņemam, ka “airBaltic” mums ir tas pats, kas vēl viens teātris vai bibliotēka, ka pacelt to nevar, bet pavilkt var – ka zaudējumi, kas ģenerējas, izriet no ģeopolitskajiem apstākļiem vai citām ligām, bet – mēs ar šo visu sadzīvojam. Nav ne pirmais, ne pēdējais valsts dotētais uzņēmums vai untums. Bet, kādam tas ir jāpasaka.
Ja neviens to nespēj, tad nevajag meklēt vainīgos. Jo vainīgie ir tie paši nespējnieki – kas jūdz ratos zirgu un mēģina ar to startēt Pirmajā formulā, pēc mačiem stāstot, ka zirgam bija problēmas, ka viņš bijis par lēnu. Politiskajām partijām vajag šajā visā iesaistīties, tikai vēlreiz, un vēlreiz, atkārtošu – ar Gausu un viņa skalpu nekas te nebeigsies. Jo Gauss šo kārtību tikai pārvalda, viņš nav autors. Viņš nav nelaime.
Arī pats biju ieplānojis vienu braucienu, ko “airBaltic” man atcēla. Kā viņi to dara? Atceļ braucienu uz galamērķi vienā virzienā – to sadaļu, kas viņu grāmatvedībās ir lētāka.
Loģiski, ka cilvēkam jau nav daudz variantu, izmantot lidojuma otru pusi – lai atgrieztos mājās, jo – ja es no mājās neizlidoju, kāpēc man vajadzīga biļete uz mājām? Ja lidojums nav bijis rentabls, tad tas nevar būt nerantabls tikai pa pusei. Vai arī – te atkal ir shēmošana, kas var būt biznesa specifika. “airBaltic” taču kaut kā ar gadiem ir pieradinājis savu klientu, ka visi viņu piedāvājumi kaut ko slēpj un, tie nekad neslēpj patīkamu pārsteigumu. Ja dabūsi pa lēto biļeti turpceļā, tad atpakaļ maksāsi dubultā. Ja papildus nopirksi sēdvietu, tad var sanākt, ka vēl kāds tev sēdēs klēpī, vai tiks pēkšņi nomainīta lidmašīna, kur krēslu rindas nesakrīt… Un, kur tad vēl slavenās stāvēšanas tuneļos, kad visi ir sačekoti, sadzīti tā teikt “trubā”, bet lidmašīna nebrauc, nebrauc, nebrauc… Labā lieta: es zinu, ka “airBaltic” mani čakarēs un, ja uz šo noskaņojas, kopumā jau nav nemaz tik slikti.
Čakarējamies tālāk?
