Armands Puče: Lēmums, kas satracinās mangāna rūdas bučotājus. Arī pasīvos…
187
Mangāna rūdas pārvadājumi cauri Latvijas un Igaunijas teritorijai atgādina par mūsu vietu uz kartes, un ne mazāk svarīgs ir fakts, ka šis tika aktualizēts nevis ar politiķu vai drošības dienestu modrajām acīm un jūtīgo degunu, bet gan ar rokošo un izmeklējušo žurnālistu centību.
Protams, nevajag būt arī tik naiviem un domāt, ka prese pati tika kaut kam uz pēdām un tad nu paņēma rādāmkociņu, lai iebakstītu ar to kādam acī. Tā nenotiek. Kas notiek? Vai vēl precīzāk – kas notiks? Lūk, te ir vērts iespringt.
Nu jau bēdīgi slaveno mangāna rūdu dienas gaismā izcēla igauņu kolēģi, kam šo informāciju piespēlēja tie, kas pieķēra bijušo Igaunijas premjeru Tītu Vehi un viņa aktivitātes Sillamē ostā. Tad arī sākās visa brēka – kā tas var būt? Un izrādījās, ka bijušais premjers iet pie saitītes krievu oligarhijai, jo ostā, kurā viņam pieder kaut kādi aktīvi, patiesā labuma guvēju sliedes aizved pie konkrētiem pižikiem un kāju autiem.
It kā jau neko sliktu Vehi nebija izdarījis, jo mangāna rūda nekādos sankciju sarakstos nebija iekļauta. Cita bilde, ja apjēdz – kur to materiālu Krievijā izmanto? Šī rūda ir vajadzīga Putina tankiem. Tas, ka no visa apjoma, ko viņiem vajag, deviņdesmit procentu tiek izrullēti caur Igaunijas un Latvijas ostām, kur latviešiem tiek lielākais treknums – parāda, ka krievam pašam šobrīd nemaz citu variantu nav. Un vēl tas parāda, ka neskatoties uz mūsu dalību pasaules varenākajā militārajā aliansē, šādu kara materiālu ar mūsu rokām mierīgi nogādāja līdz adresātam – tikai svētku salūts vēl pietrūka.
Šāda uzņēmējdarbība skaidri atklāj, ka ne Igaunijā, ne Latvijā līdz noteiktajam laikam, tā īpaši neviens neiespringa – ko tur īsti velk cauri mūsu sētai. Vēl tas parāda, ka šāda biznesa organizatori labi apzinās, ka šajā ceļa posmā viņus neviens netvarstīs, jo te ne tikai viss ir sakārtots, lai balstītu Krievijas intereses – te Kremļa zīmuļiem ir teikšana. Jo, izrādās, ka lācplēšiem un kalevipoegiem ir atdotas parlamentārās tribīnes, bet īstie politiskā un saimnieciskā procesa saimnieki ir pavisam citi.
Tāpat mēs varam apsmaidīt mūsu izlūkdienestu profesionalitāti, jo mangāns netika pārvadāts rokas somiņās vai iešūts kreklu vīlēs. Tie bija valsts uzņēmumi, kas šo visu kārtoja. Vai viņi nezināja? Protams, ka zināja! Tās iestādes ir pilnas ar krievu pasaules ietekmes aģentiem. Tagad prasītos, ka ripo galvas, jo to mazākā mērā var saukt par nolaidību, taču – ripo vagoni.
Tie turpina ripot ar visu rūdu Krievijas virzienā, bet Latvijas politiskā elite neko vairāk nav spējīga izdomāt, kā mēģināt šo jautājumu saskaņot visas Eiropas Savienības līmenī. Varētu uzreiz paši, bet, nē – vilks garumā… To, ka šāda saskaņošana ir izdevīga Krievijas militārajai rūpniecībai, to jums neviens nezin kāpēc skaļi nesaka.
Arī Eiropas birokrātijas modelis ir ļoti parocīgs Putinam un viņa galma bikšu gumijām, jo viņi ir daudz darījuši un joprojām dara, lai šī kontinenta lielākā savienība būtu ar koka smadzenēm un kājām. Var tikai apbrīnot, ka šo izliekas nesaprotam mūsu cirka klauni. Ja saprot, tad te atkal ir vietā vārds – nolaidība. Vai vēl stiprāks – nodevība.
Premjere tagad ir uzdevusi Satiksmes ministrijai un Ekonomikas ministrijai izstrādāt plānu “transporta un loģistikas sektora pārorientēšanai no Krievijas un Baltkrievijas.” Dārgā Evika – šāda mēroga tautsaimniecības izmaiņas nevienam neuzdod. Tās vada! Pašai tas ir jādara. Jo, kurš cits, ja ne minētās ministrijas ir kārtojušas šos jautājumus līdz šim? Vai tad nav skaidrs, ka šie grupējumi – nejaukt ar partijām, kas tur pieslēdzas koalīcijas līgumu ietvaros – nav un nebūs spējīgi šādas izmaiņas paveikt?
Viņi darīs visu, lai tas nenotiktu, vai – notiktu tā, lai būtu izdevīgi Krievijai. Latvijas banka jau pirms diviem gadiem ir izstrādājusi ekonomisko pamatojumu šādām pārmaiņām un neviens ierēdnītis nav teicis, ka vajadzētu ar šiem pētījumiem tagad kvalificēties nākamajam posmam – darbiem. Viņi to neteiks, jo tas nav viņu interesēs – kaut ko mainīt. Bet darba grupu vai tematisko komiteju – to gan viņi izveidos, uz karstām oglēm un – vēl šašliku uz iesmiem saspraudīs. Ja premjere šo gadījumu nesavāks – nekas tur galā nesanāks!
Kam ir jāsanāk? Latvijas dzelzceļš ir vienkārši jāizmēž, jo tā, kā tas izskatās un darbojas tagad – tas nav nopietni. Perspektīva ar tranzītu ir jāizmirst uz visiem laikiem, jo Krievijai šī infrastruktūra ir nevis bizness, bet ļoti praktisks veids kā viņi mūs vēl vienu reizi okupēs un izvaros… Ja mēs netaisāmies ar viņiem tirgoties – un mēs netaisāmies! – tad šie sliežu ceļi Austrumu virzienā ir vienkārši jānojauc.
Tāpat kā pilnībā ir jāizmaina ostu vide, kas ir šo dzelzceļa līniju atbalsta tramplīni. Mēs tagad kaut ko runājam par mangānu un tā ceļu, bet – nebrīnīšos, ka tie graudu vagoni no Krievijas, pilnīgi iespējams, cauri Latvijai pārvadāja ne tikai graudus. Un, tās esošās Krievijas platuma sliedes ir vajadzīgs tikai krieviem. Mēs no tā kā valsts neesam neko ieguvuši, jo dzelzceļš strādā ar zaudējumiem. Tad kāpēc tas būtu jāuztur? Ā, pareizi – tāpēc, ka ir uzņēmēji, kam to vajag. Tur ir darbinieki… Patiešām? Kam īsti to vajag?
Gandrīz lielākā daļa no ostām, kas atrodas Latvijā, tās ir bijušais PSRS mantojums. Vēl skaidrāk – šo ostu īpašnieki ar piestātnēm un visiem krāniem, kas tur kustas, pārsvarā ir saistīti ar Krievijas ietekmi vai kapitālu. Privatizētas par šo uzņēmumu pelņu vai privatizācijas sertifikātiem, kas nozīmē – nozagtas, likumā noteiktajā kārtībā.
Tur ir pilns ar bijušajiem čekistiem un komunistiskās partijas nomenklatūru, kas tagad tēlo biznesmeņus, bet patiesībā – kalpo Krievijas fašismam vai nekalpo Latvijas interesēm. Daudzi šajos uzņēmumos strādā par latviešiem, lai piesegtos ar kaut kādām nacionālajām interesēm un tautas dejām. Tā kā ostās ir nauda, tad šīs aprindas ļoti precīzi ietekmē Latvijas praktisko politiku – ar visādām asociācijām, arodbiedrībām un tamlīdzīgiem murgiem, kā mūsu tautsaimniecības slaucēji, kaitēkļi.
Protams, tagad atradīsies bļauri, kas kaut ko stāstīs par cilvēku tūkstošiem, kas strādā uz dzelzceļa un ostās, un – ka nedrīkst tik vieglprātīgi izturēties pret šādu nozari. Precizēsim vēlreiz – mēs runājam par izmirstošu nozari… Tas ir tas pats, kas deviņdesmitajos par jebkuru cenu saglabāt stacionāros telefona centrāļu montierus kā nākotnes profesiju… Kur šie telefoni ar visiem montieriem ir tagad?
Latvijas dzelzceļš un ostas nekad nav kalpojušas Latvijai, lai gan ir ministrijas, kurās zīmē kaut kādu tarifus un, ir izdomātas ostu padomes, lai pielīmētu pie zemes politiķus.
Latvijas dzelzceļš un ostas tā pašreizējā pielietojumā ir tīra Krievija – tīrāka nemēdz būt. Tai raksturīgs – korupcija, krāpšana, valsts līdzekļu izpļerēšana, bezatbildība, slinkums, pamatšķiras vienaldzība. Mūsu Austrumu kaimiņš nekad nav bijis un nebūs adekvāts partneris, sabiedrotais – diemžēl ar to ir jārēķinās. Tāpat kā jāsaprot, ka ir bariem cilvēku Rietumos, kas ir ļoti ieinteresēti, lai pie Krievijas robežas būtu tāda zona, ko sauc par Latviju. Tieši zona, nevis valsts. Zonas vai teritorijas viņi ātri iemainīs, ar valstīm būs grūtāk – ar stiprām valstīm, vēl grūtāk.
Tāpēc, ja Evika Siliņa grib, lai kaut kas mainās šajā nozarē – un tās ir valstiska mēroga izmaiņas, liels pavērsiens – tad nu ir tā reize, ka valsts interesēm ir jānonāk priekšplānā. Pie reizes uzzināsim, kādi Krievijas pakalpiņi vēl te visus šos gadus slēpti ir tēlojuši munterus, pliekšānus, smiļģus un tatjanas…
