Armands Puče: Latvija attīrās. Lupatlašu domāšana pamazām tiek nodota vēstures atmiņām
249
Latvija attīrās. Lupatlašu un utubungu domāšana, kas savu kulmināciju sasniedza zem sarkanajiem karogiem un ar proletariāta zaglīgo pasaules uztveri, pamazām tiek nodota vēstures atmiņām. Nav viegli, bet kopumā esam uz pareizā ceļa. No tā nedrīkst šobrīd atkāpties, nedrīkst nodrebēt, jo tikai tā var izsvēpēt padomju iekārtas pārpalikumus, noēvelēt šī domāšanas veida šauro pierīti un uzspridzināt šī īpatnējā kolhoza vispārīgo aprobežotību. Labā ziņa – viņi draud… Tātad – raustās.
Pagājušajā nedēļā kāds mēģināja aizdedzināt Okupācijas muzeju. Policija šo cirvi jau ir aizturējusi, viņš tagad atrodas cietumā, kur sagaidīs arī tiesu. Par laimi, tiesiskuma retorika, ka “jānoskaidro motīvs” un tamlīdzīga šizofrēnija, šajā gadījumā ir nolikti malā, lai gan būs advokāti, kas sāks sabiedrībai stāstīt, ka tas ir tikai huligānisms un pats darītājs savu vainu atzīst.
Principā, ir pilnīgi vienalga, ko domā šis abinieks – viņam ir jāsaņem bargākais sods, ko paredz likums. Desmit gadu. Nevis – līdz desmit gadiem… Vēršanās pret valsti – un okupācijas liecību iznīcināšana, tā ir vēršanās pret Latvijas Republiku – nav interpretējama. Likumdevējiem vajadzētu šo normu vēl pastiprināt, lai visas šīs interfrontes abortu paliekas, sāk apjēgt savas pārliecības intelektuālo sēkli.
Tā notikuma virpulī bija kāda ļoti simboliska epizode, kad degmaisījuma pavārs tika atvests uz tiesas namu, lai viņam lemtu par drošības līdzekli. Nezin kāpēc, potjomkins slēpa savu galvu kapucī – nebija ne miņas no bravūras, no revolucionārā izklupiena. Kauns? Citos laikos arī pavadošie policisti savas sejas slēptu zem kaut kādām melnām maskām – pašķirstiet arhīvu, redzēsiet šos dīvainos eskortus. Šoreiz mūsu drošību apstāvošie bija bez maskām. Atklāti, skaidri, droši. Jo taisnība jau vispār neslēpjas, tāpat kā godīgums neslapstās, par ko konkrētajiem policstiem paldies. Tādos brīžos kā šis, poilcijai nav jāslēpj savas acis un vaigs, jo viņi ir pareizajā pusē – atšķirībā no tā valsts ienaidnieka, kas tajā naktī plānoja provokāciju.
Šis laiks ir ļoti pateicīgs, lai nevajadzētu meklēt tulkus.
Piemēram, viņdien Tieslietu ministrija izplatīja preses paziņojumu – par Krievijas un Baltkrievijas sanatorijām, kas atrodas Latvijas Republikā. Paziņojums – anonīms, un tūlīt sapratīsiet, kāpēc.
Ministrija raksta, ka atšķirībā no “Maskavas nama”, ko Latvijas valsts jau nacionalizēja, to divu minēto valstu atpūtas sanatorijām šo pašu principu nevarēšot izmantot. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka tur “šobrīd nenorisinās nekāda saimnieciskā darbība, nav arī identificēta pretvalstisku pasākumu norise”. Tātad – kad tas notiks, tad varēs šos objektus pārņemt? Vai Tieslietu ministrijas anonīmajam zīmulim nav skaidrs, ka “tad, kad tas notiks”, drīzāk utubungas kaut ko šeit pārņems, nozags vai sagrābs, nevis mēs sāksim iedarbināt kaut kādu metodiku?
Tā ir tā pati skumjā sērija par laiku, kad pirms četrdesmitā dibināja “kultūras sakarus ar padomju tautām” un šajā biedrībā nevarēja saskatīt neko pretvalstisku, ja neskaita radošās inteliģences pielietos mūļus, tusējot PSRS vēstniecībā… Kā tas viss beidzās, negribas pat atcrēties. Tāpēc šāda prakse, ka mēs domājam, ka pret agresoru un atklāto ienaidnieku ir jārīkojas ar pamatotiem “pašaizsargājošiem demokrātijas instrumentiem” – ir saucama par tukšu diršanu, sēžot uz liberastu naktspodiņa. Korumpētajai Vācijai pietika dūša nacionalizēt “Gazprom” aktīvus, bet mēs te vēl prātojam par kaut kādām sanatorijām, kas īstenībā ir ļoti praktiska okupantu izveidota infrastruktūra. Un, ne jau mūsu vajadzībām…
Tieši tas pats attiecas uz kolēģiem no sabiedriskajiem medijiem. Bēdīgi slavenais komikss, ko zīmēja kāda Mākslas akadēmiju pabeigusi tēlniece, nebija nekas cits kā atklāta provokācija. Krievu propoganda šo piemēru pagatavoja kā desertu – atzīmējot Ukrainas kara otro gadu. Kas nav skaidrs Latvijā? Konkrētajā redakcijā atradās cilvēks, kas tur nedrīkst atrasties, ja runājam par Latvijas drošību.
Kādā sakarā te vispār tiek runāts par mākslu, ja cilvēks nesaprot elementāru laikmeta kontekstu. Redaktore, kas saprot vairāk kaut ko runā par mācībām, kas tagad jāņem vērā. Hallo! Tie, kas mācās, tie iet skolā. Tie, kas atrodas valsts apmaksātā postenī – tie vairs akadēmiskajā mācību procesā nepiedalās. Tā ir infromatīvā fronte.
Ja šajos ierakumos sež starpdisciplinārie amatieri, tad tas ir tas pats, ja mēs Ždanokai ļautu vadīt “Panorāmā” laika ziņas un brīnītos – kāpēc viņa visu laiku mums stāsta par izcilajiem laika apstākļiem Krievijā.
Kāpēc šie cilvēki – tā sauktie mākslinieki – kas parādīja, ka viņi neatbilst Latvijas sabiedriskā medija satura vajadzībām, joprojām atrodas savās štata vietās? Un vēl tā nožēlojamā atruna, ka nedrīkst atklāt, cik zīmētāja par savu darbu saņem… Tas ir tas pats okupācijas gada “Jaunāko ziņu” repertuārs. Ienākot šeit okupantiem, komiksu autorei ļautu turpināt zīmēt sarkanos propagandas plakātus, bet vecumdienās, kad Latvija atkal būtu brīva, viņa savās atmiņās stāstītu, ka īstenībā visus šos nebrīves gadus tikai rakstījusi “Slava, Putinam!”, bet domās vienmēr bijusi kopā par mūžīgo Sauli, Raini un Daugavu…
Pielieciet klāt šim visam vēl institūcijas, kas šo konkrēto gadījumu tagad pēta, vēta un analizē, un sapratīsiet, ka uz mūsu visu rēķina kāds (-i) mierīgi parazitē. Un tam nav nekāda sakara ar valsts interesēm. Vēstures gaita ir jau daudzkārt parādījusi, ka šīs iedomātās priekšstatu (ētikas) aprindas ar svarīgajām sejām, izšķirošajos brīžos nopērk kolu un kļūst par kolaborantiem. Mums nav jāgaida diena, kad viņi par tādiem kļūs…
